Latvieši mīl latviešus. Aleluja!

Viesturs Dūle, Rīgas Laiks | 09.02.2022

Pirmais janvāris. Kalniņš un Dūle ar paziņām brauc no Ērgļiem uz Rīgu.

Mašīnai aizmugurē tiek pieāķēts striķis un ar sniega dēli tiek braukts pa šosejas sniega kupenām piedzīto malu. Ir jautri.

Tas notiek galēji antibudistiskā un ultrahedoniskā manierē. Šai braucienā aiz mašīnas ar sniega dēli nav nekā, kas paplašinātu mūsu pasaules skatījumu vai attīstītu jau tā pavājo domāšanu. Tikai bauda un līksme. No malas vērotājam tas pat varētu likties baudkāri.

Līksmes apogejā ieslīd ceļu policists. Izskatīgs Madonas ceļu policists, loģiski - ar ūsām, loģiski - ar skaisti cirtainiem zīžainiem matiem pāri uniformas apkaklītei.

Skatās tieši acīs.

Izskatīgs.

Ir nedaudz bail.

Kalniņa kungs vaicā, vai policista kungs nebūs ļoti dusmīgs, ka puiši tā uzvedušies uz sniegotā ceļa.

Un šeit arī neilgajam stāstam beigas - ceļu policists, mīlīgi un sirsnīgi smaidot ūsās, teic: “Priecājaties, vīri. Ir 1. janvāris. Ir sasnidzis tik daudz sniega un jums tik labi sanāk. Ja vien es varētu jums piebiedroties...”

Pārsteigums ielija ceļotāju sejās. Tas bija noticis: latvieši - mēs - bijām viens vesels. Mēs mīlējām cits citu. Kārtības sargs mūs saprata, lai arī mūsu darbībā nebija nekādas pragmatiskas vai racionālas jēgas. Tas nebija nekas prātīgs un apdomāts. Mēs pat nebijām iereibuši, kas būtu loģiskāk, nekā braukt ar sniega dēli aiz mašīnas.

Un viņš saprata!

Planēta Zeme mainās. Cilvēki sāk viens otru saprast. Cilvēki mīl cits citu.

Vai arī viss bija pilnīgi otrādi. Es mūs, latviešus, mīlu šā vai tā. Tā mīla mani ir padarījusi viegli trulu.
Raksts pirmoreiz publicēts 2003. gadā žurnālā "Rīgas Laiks"

Pievienot komentāru