Nekvalitatīvas, kurināmajam nederīgas koksnes novākšana biomasas ražošanai ir komerciāli un ekoloģiski izdevīga.

Biomasa nebūtu jāiegūst no augstas kvalitātes, augstvērtīgiem zāģbaļķiem. Politiskajiem lēmumiem attiecībā uz koksnes biomasu būtu jānodrošina iepriekšminētais, ne jāierobežo labi, ilgtspējīgi biomasas avoti, piemēram, mežizstrādes atlikumi vai meža apsaimniekošanas blakusprodukti. Ienākumi no nekvalitatīvas vai mazvērtīgas koksnes, piemēram, retināšanas rezultātā iegūtās koksnes, ir ekonomisks stimuls zemes īpašniekiem aktīvi apsaimniekot savus mežus.

Ja nav tirgus nekvalitatīvai vai mazvērtīgai koksnei, zemes īpašnieks ir mazāk motivēts ieguldīt ilgtspējīgas mežsaimniecības praksē, tā pasliktinot mežu vispārējo veselību un palielinot kaitēkļu, slimību un meža ugunsgrēku risku. Ierobežojumu ieviešana, lai samazinātu primārās koksnes biomasas izmantošanu, neapturēs mežizstrādi, ko galvenokārt veicina konkrētas koksnes produktu nozares.

Biomasa ir ES lielākais atjaunojamās enerģijas avots. Cietā biomasa – šķelda, granulas un atjaunojamie atkritumi – 2020. gadā veidoja 40% atjaunojamās enerģijas galapatēriņa.

Cietā biomasa, tāpat kā koksnes granulas, tiek iegūta no zemas kvalitātes vai mazvērtīgas koksnes, kas iegūta no aktīvi apsaimniekotiem mežiem. Šīs koksnes pārdošana nodrošina būtisku ienākumu plūsmu komerciālajiem mežsaimniekiem, kas praktizē ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Taču ierosinātās izmaiņas ES Atjaunojamo energoresursu direktīvā (RED III) varētu radīt neparedzētas sekas ilgtspējīgai mežsaimniecībai. (...)