Labvēlīgs vai neapmierinošs mežu aizsardzības statuss

Gunnar Linden | 08.11.2020

(Tulkojums no zviedru valodas) Zviedrijas publiskotie ziņojumi par dabas aizsardzību ir ļoti svarīgi, jo tie sniedz priekšstatu par situāciju Zviedrijas dabā. Tas attiecas arī uz tā dēvēto 17. pantu - ziņojumu, kurā Zviedrija informē Eiropas Savienību (ES) par sugu un ainavu aizsardzību.

Statistikas datus bieži vien izmanto, lai atspoguļotu šķietami negatīvās bioloģiskās daudzveidības tendences Zviedrijas mežos. Piemēram, pirms neilga laika Pasaules Dabas fonds (WWF) publicēja rakstu, kurā, argumentējot par labu jaunai mežu politikai, tika minēts, ka 14 no 15  Zviedrijas mežu tipiem to aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs. Mežu pārvalde (Skogsstyrelsen) kā vienu no iemesliem, kādēļ zviedri nespēj sasniegt mērķi par dzīvotspējīgiem mežiem (Levande Skogar), min, ka piecpadsmit no sešpadsmit Biotopu direktīvā minēto mežu ainavu tipiem aizsardzības statuss ir neapmierinošs vai nepietiekams.

Zviedrijas ziņojums Eiropas Savienībai par aizsardzības statusu ir apkopots šeit. Zviedrija, salīdzinot ar citām ES valstīm, tiek parādīta kā valsts, kurā mežu aizsardzības statuss ir viens no sliktākajiem. Tiem, kas zina, ka lielākajā daļā ES ir saglabājies ļoti maz dabisko mežu platību, tas var šķist savādi. Patiesībā Zviedrija, ziņojot par mežu statusu valstī, apzināti izvēlas parādīt sevi kā valsti ar vienu no sliktākajiem rādītajiem.

Esmu jau agrāk rakstījis, ka Zviedrijas izstrādātie kritēriji labvēlīga aizsardzības statusa noteikšanai krietni atšķiras no citu valstu kritērijiem. Zviedrijā, lai tiktu noteikts labvēlīgs aizsardzības statuss, ir nepieciešams, lai esošie biotopi būtu sastopami 20% apmērā no tās platības, kas bijusi t.s. pirmsindustriālajā laikmetā. Šāds kritērijs pastāv tikai Zviedrijā. Tas nozīmē, ka, lai biotopa stāvokli varētu atzīt par labvēlīgu, jāatjauno vismaz 2,5 miljoni hektāru dabiskā meža.

Tomēr Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūra (Naturvårdsverket) apgalvo, ka šī references vērtība nav bijusi izšķirošais faktors aizsardzības statusa noteikšanai. Tā vietā ticis vērtēts dabiskā meža platības samazināšanās apjoms un meža kvalitātes pietiekamība uzbūves un funkcijas ziņā. Vērā tikušas ņemtas arī biotopu "nākotnes perspektīvas".

Tādā gadījumā: vai dabiskā meža platība patiešām ir samazinājusies? Saskaņā ar Valsts mežu taksācijas (Riksskogstaxeringen) apkopotajiem datiem tas tā nav! Kopš ainavu tipu klasifikācijas ieviešanas ir pieaudzis to mežu īpatsvars, par kuriem ir pietiekami daudz statistikas datu. Tas attiecas, piemēram, uz rietumu taigu, ar ko, lielākoties, tiek saprasts mežs. Arī kopējā dabiskā meža platība ir pieaugusi, pat, ja neņemam vērā visizplatītākos dabiskā meža veidus - taigu un purvainos mežus. Pēc biotopa klasificēto mežu platība ir palielinājusies visos valsts reģionos. Jāņem vērā, ka statistikas dati par pirmajiem gadiem ir neprecīzi, jo tai periodā vēl nebija pilnībā izveidotas inventarizācijas sistēmas. Tas visuzskatāmāk ir redzams vērtējumā piecu gadu griezumā par 2010. gadu, kuru var aplūkot zemāk redzamajā attēlā. Tādēļ šo vērtību varētu arī neņemt vērā (no Riksskogstaxeringen saņemta mutiska informācija).

Gadījumos, kad Sugu datu bāze secina, ka mežu biotopu platība samazinās, bieži vien tiek pieņemts, ka katra izcirsto mežu platība ir zaudējums, un neviens no šo mežu veidiem neatjaunosies. Tā nav taisnība! Pat iepriekš apsaimniekoti meži ar laiku iegūst īpašības, kas ļauj tos klasificēt kā biotopu kritērijiem atbilstošus, kā to var redzēt Riksskogstaxeringen apkopotajā statistikā. Ja uzskatām, ka mežu biotopi no jauna neveidojas, sanāk, ka mežu aizsardzības statuss vienmēr būs neapmierinošs, pēc tam, kad mežu platība tikusi izcirsta vai kādā veidā iznīcināta. Tas praktiski padarītu iepriekšminētos vērtējumus par bezjēdzīgiem.

Nākamais jautājums ir par biotopa kategorijā klasificētā meža kvalitāti, kuras līmenis, izrietot no Zviedrijas ziņojuma, acīmredzot, nav pietiekams. Bet, lai Riksskogstaxeringen piešķirtu mežam biotopa klasifikāciju, tam ir jāatbilst noteiktām kvalitātes prasībām. No tā izriet, ka mežs, kas kvalificēts kā piederīgs kādam no biotopa veidiem, atbilst arī kvalitātes kritērijiem. Tātad, visticamāk, nevar visu vērtēt pēc vienas mērauklas. Mežs, kuram piemīt īpašības, lai to klasificētu, kā, piemēram, rietumu taigas mežu, tajā pašā laikā var neatbilst dabiska meža kvalitātes prasībām, kas sekmētu labvēlīga aizsardzības statusa iegūšanu. Kāpēc valsts taksācijas dienests (Riksskogstaxeringen) uzstāda šādas kvalitātes prasības? Vai minētajā gadījumā boreālais mežs ir jāklasificē kā rietumu taigas mežs, vai kāds cits biotopa veids?

Varu konstatēt, ka Zviedrijas pēc biotopa klasificētā meža platība būtu references vērtību līmenī, ja mēs, līdzīgi kā citas valstis, kā references vērtību būtu noteikuši platību brīdī, kad iestājāmies ES. Ja kā atskaites punkts tiktu izmantota valsts mežu taksācijas dienesta (Riksskogstaxeringen) apkopotā statistika, mežu platības rādītāji nebūtu samazinājušies. Un, ja Riksskogstaxeringen uzstādītās kvalitātes prasības tiktu uzskatītas par pietiekamām, nebūtu pamatojuma aizsardzības statusu vērtēt kā nelabvēlīgu. Piemērojot šādus vērtēšanas kritērijus, lielai daļai mežu biotopu aizsardzības statuss tiktu uzskatīts par labvēlīgu, un Zviedrija netiktu skaitīta par vienu no ES valstīm ar vissliktāk aizsargātajiem mežiem.

Dažkārt man šķiet, ka Zviedrijas iestādes vēlas mūsu mežu stāvokli pasniegt pārspīlēti sliktā gaismā.

Attēls. Pēc biotopa klasificēta meža platība (hektāros). 5 gadu griezumā. Avots Valsts mežu taksācijas dienests (Riksskogstaxeringen)

 

Labvēlīgs vai neapmierinošs mežu aizsardzības statuss

Pievienot komentāru