Krievija un Baltkrievija, šo redzot, berzē rokas. Intervija ar Andreju Vītoliņu, Latvijas Stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētāju

Zemeunvalsts.lv | 17.09.2021

Turpinot aktuālo jautājumu (lūdzu, skatīt arī 14. septembra interviju ar Kristapu Klausu): vai un ko slēpj ar kaujas saucieniem uz lūpām” mērcē gatavotās runas par nepieciešamību pārkārtoties, turklāt, zaļi, ilgi un spējīgi. Vai tas (vismaz Latvijā) notiks saprātīgi un vai kāds vieglu roku neatdos citiem mūsu daudzu gadu darbu? Kā būs? Vai būs? 

Tu esi gan profesionāls stādu audzētājs, gan tikpat profesionāls kokkopis (arborists). Cik bieži tev darbā nākas koka īpašnieku pārliecināt, iesakot: “Šis augs noteikti jutīsies labāk, ja rīkosimies tā un tā.”

Labošu sacīto: neesmu profesionāls kokkopis jeb arborists, joprojām par tādu tikai mācos. Tā ir interesanta un moderna profesija, ko esmu apguvis pašmācības ceļā, gan ikdienā darbojoties, gan lasot un mācoties no kolēģiem.

Koku kopšana man ir ikdiena, jo neviena stādaudzētava nevar iztikt bez koku (stādu) apkopes, izgriešanas, apgriešanas utt. Šim darbam klāt nāk tā darba daļa, kas attiecas uz apzaļumošanu un labiekārtošanu. Ja koku esi stādījis pirms 15-20 gadiem vai tas ir tēva stādīts koks, kam varētu būt 30-40 gadi, tas izaudzis it pamatīgs. Ja šādu koku nekopj, saimnieko Dievs, un kā viņš saimnieko, tā saimnieko, reizēm kāds zars nokaltis, bet nav izgriezts. Roka allaž jāpieliek. Darbi ir dažādi. Nereti mūs sauc talkā vien tad, kad skaistais ozols, liepa, egle... draud uzgāzties mājai: vai nu koks stādīts aplamā vietā, vai ne gluži pareizi audzis, vai... Ja īstais koks ir īstajā vietā, lielu kopšanu tas neprasīs. Gaismas pietiek, zeme laba – koks augs. Protams, ja 7 m vai 20 m augsts koks iestādīts vietā, kurā labi jutīsies vien divmetrīgs, prieka nebūs nedz stādītājam, nedz kokam, ko nāksies it pamatīgi formēt un kopt. Ja plašumu prasīgs koks augs lauka vidū, nez vai kopšana prasīs daudz pūļu: saule ir, gaismas gana, mitruma pietiek.

Atgriežoties pie jautātā: tā ir ikdiena, jo ik dārzā, kur strādājam, mums prasa – vajag šeit roku pielikt, vai nē. Dārzā parasti nav tikai koki vien, ir krūmi, ir citi augi, un nereti darbs, sākts vienā vietā, turpinās pie dīķa, kur aug ūdensrozes, jo dīķis, piemēram, varētu būt tīrāks.

Gan jaunos, gan vecos augļu dārzos darba ir daudz – vainags jāretina, ūdenszari jāizgriež, sausos un slimos zarus iesaka izgriezt, kas bieži tiek aizmirsts.

Vecos dārzos ar 60-80 gadus veciem vai vecākiem augļu kokiem ir daudz darba. Piebildīšu, ka cilvēks, kolīdz izdomāja vākt augļus un nest tos istabā, tā arī sāka augļu kokus veidot pēc savas sapratnes. Tomēr pie vecām muižām, sagruvušām mājām, dabā šie vecie un 10-15 un reizēm pat vairāk metru augstie koki dzīvo gan 60, gan simts gadus arī bez īpašas cilvēka palīdzības. Ražo, varbūt pat dīgst sēklas, koks turpinās, atnāk cilvēks un: redziet viņam nepatīk tie “sasitušies” augļi.

Tas būtu tas pats, kas cilvēku iestūķēt viņa augumam pārlieku mazās drānās un kurpēs, lai tikai labi izskatītos. Šis salīdzinājums var nepatikt, bet fakts paliek fakts – cilvēkam labprāt patīk ļoti daudz ko pakārtot savām ērtībām, vai tas būtu viņš pats, vai koks, vai kas cits.

Vai bieži nākas pārliecināt koka īpašnieku – šo saglābsim, nezāģēsim?

O, jā! Bieži. Laika gaitā cilvēks ir kļuvis saprātīgāks. Latvietim vulgaris izsenis ir paticis darboties dārzā un latvietis, manuprāt, it būtiski atšķiras no vidējā statistiskā eiropieša, kas katram darbam talkā sauc speciālistu. Latvietis mēģina pats, kļūdās, dara, atkal kļūdās. Kas priecē: pēdējos gados, ja pirms darba māc šaubas, viņš zvana, konsultējas un dara to gana bieži.

Parasts ir jautājums: “Man aug tāds un tāds koks, esmu to kopis un izzāģējis, baidos ko salaist dēlī.” Gadās, koku apskādējis kaimiņš: “Klau! Šis variants neder, to pat es saprotu, bet labot pats neprotu, vai vari līdzēt?” Šādu sarunu uzskatu par saprātīgu veidu problēmas risināšanai. Turklāt, parasti problēma nav nez ko nopietna un neprasa daudz darba. Ja koks cilvēkam vai ģimenei, vai dzimtai ir īpašs un ļoti svarīgs, nākas darboties radošāk.

Covid posma redzamākais jaunums (vismaz plašsaziņas līdzekļos) – dižstādi vai lielo koku pārnešana no vienas vietas uz otru.

Īsti Covid laika jaunums tas nebūs. Dižstādi visos laikos bijuši pieprasīti, piemēram, pilsētu apstādījumos. Tas ir loģiski, jo daudzi no mums ir bijuši jauni vai jaunāki, kad, garāmejot kaut kam iespert, nolauzt vai uzlēkt, bija itin saprotami. Tāpēc vien pilsētās stāda lielākus kokus, lai samazinātu iespējamību, ka tos nolauztu vai kā citādi apskādētu. No manis kā stādu audzētāja viedokļa, izaudzēt tik lielu stādu nav vienkārši. Salīdzinot ar dienvidu valstīm, kur agroklimatiskie apstākļi ir piemērotāki, Latvijā tos izaudzēt noteikti ir dārgāk. Mūsu stādaudzētavās dižstādus audzē samērā maz. Ja cilvēks domā par savu dārzu un domā gana nopietni, šādiem stādiem ir noteikta jēga. Piemēram, pērn viens no maniem klientiem dārzu vēlējās uzreiz. Jā, tas maksāja pietiekami daudz, bet arī bija “uzreiz”!

Kokam ir nepieciešams “iesakņoties”, tam jāieaugas

Jā, gan, bet arī “lielo” augu var iestādīt tā, lai tas justos labi un augtu. Var pareizi un profesionāli iestādīt arī 200 un 300 gadīgus kokus. Protams, tas nav vienkārši, un tas maksā gana prāvu naudu, bet šai ziņā novilkt robežu – ekonomiskais pret cilvēcisko – ir pietiekami grūti.

Kā būtu pareizi: nozāģēt vecu koku un būvēt māju, vai pavirzīt lielceļu dažus metrus nostāk. Runa ir par izvēli: vai pieiesim situācijai radošāk un vērtību saglabāsim, vai... Es uzskatu, ka koks ir vērtība, jo manas dzīves laikā tas nez vai izaugs tāds, ka nevarēšu to rokām aptvert. Tam vajag vairāk gadu, koks bijis pirms manis un būs pēc – tā ir vērtība. Ja vēl koku stādījis mans sencis... tā jau ir papildvērtība. To ļoti moderni nu sauc par ilgtspējību! Vai dzīvot šodienai un mazliet domā par rītdienu, vai tu dzīvo un par rītdienu domā nopietni un domas pārvērt darbos. Tās ir domas par bērniem, par vidi, lai tā saglabātos pietiekami zaļa un patīkama. Nedomāju, ka cilvēks paaugsies un – hops – vēlēsies to visu likvidēt. Tā noteikti nav!

Protams, var redzēt arī pretējo – braucot uz vai garām jaunajiem apbūves rajoniem var redzēt izcirstas birztalas vai... Paiet daži gadi un redzu – pie mājām ved dižstādus, tātad... Ja savlaicīgi padomātu...

Projektētājs nav vēlējies mājas “ievietot” starp kokiem, kas tur jau aug...

Arī tas – padomāt pussoli tālāk – kas ietaupīs gan nervus, gan līdzekļus. Lai gan, kā jau minēju, ir reizes, kad lielo koku stādīšana noteikti atmaksājas. Piemēram, dzīvžogos, ja ēka pasargājama no vēja un negribas gaidīt, līdz dzīvžogs izaug. Vai – cits piemērs – vairākas nedēļas ik rītu pa logu saskaties ar kaimiņu un viņa nemanīts nevari iziet ārpus mājas – stādīt kaut ko lielāku un kuplāku skata aizsegšanai varētu būt saprātīgi. Tā kā domāju: ir gadījumi, kad dižstādi vai lieli koki nav modes lieta – drīzāk funkcionāla nepieciešamība un, protams, rocības jautājums.

Modes lieta drīzāk ir cita – pilsētas top zaļākas un urbānā apzaļumošana top ikdienišķa. Ko darīt ar betonu, lai tas būtu zaļāks? Būs galva jāpalauza!

Ne vienā valstī vien ir liela apņēmība: stādīt un daudz. Parasti runā par miljoniem stādu, bet... Nesen dāņu prese it skumji rakstīja, ka iestādīti esot, bet kopt aizmirsies...

Ja koks pilsētā nokalst – stāda vietā. Vai tas iestādīts pareizi, ir cits jautājums. Ainavu arhitekti mēdz šo to projektēt ne visai apdomīgi vai tālredzīgi. Uzreiz par to skaisties arī nevajadzētu, jo dažreiz situācijai ir saprotams skaidrojums. Turklāt, ja viss notiktu ļoti, ļoti saprātīgi un pareizi, mēs laika gaitā netiktu pie visnotaļ lieliskiem (unikāliem) kokiem, kurus reizi pa reizei kādā pilsētas nostūrī atrodam. Piemēram, pie Jelgavas novada domes ēkas aug divi zīdkoki. Kas tiem vainas? Nekādas! Tas vairāk gan ir Vidusjūras reģiona koks, kas lēnītēm sāk parādīties arī pie mums.

Pilsētās redzam robīnijas, akācijas, arī lauku kļavas, Kuru smalkākas šķirnes mēdz nīkuļot, citur aug spēcīgi un veselīgi ozoli un skābarži, kas priecē acis. Kas tur slikts?

Eksperimentēt vajag, bet saprātīgi, jo eksperimenti notiek par nodokļu maksātāju naudu. Arī es par eksperimentiem esmu samaksājis. Tātad – ja skaidri zini, ka augs diez vai nolūkotajā vietā augs, to iestādīt un ļaut nīkuļot... par šo es būšu kritisks: vai jūs domājāt, pirms stādījāt? Par ko domājāt?

No iestādīšanas brīža līdz rezultātam parasti tāls ceļš priekšā. Jāstāda daudz pārdomātāk, rūpīgāk jākontrolē stādītāju darbs. Piemēram, vienā otrā liepu alejā var redzēt, cik dažādi aug koki... kas augstāks, kas zemāks, kas greizs, kas pašķībs... Kāpēc tā? Nav pareizi sagatavota augsne: ne gluži zinošs stādītājs un darbu organizētājs gadījies. Kāds, redz, iemanās naudu paņemt, bet darbu veikt pa roku galam. Zem koka saknēm mēdz palikt grants kaudzes paliekas, gadās pat betona klucis, tā vietā būtu jādomā – kā ielabot augsni, kā novadīt mitrumu, kā rīkoties, lai uz ielām kaisītā sāls kokiem nekaitētu – tas ir rūpīgs darbs un labas, dziļas zināšanas. Teikšu, ainavu arhitekti, kas būtu “desmit – vienā” (labi saprot pilsētas apstādījumu nianses), un ierīkotāji, kas saprot būvniecības lietas un redz, kā stādīto turpmāk kopt, nav viegli sameklējami... Ja profesionālās īpašības un cilvēki vēl jāapvieno kādā Eiropas fondu finansētā projektā, kur nepieciešama ļoti smalka saskaņošana... Būs grūti!

Priecājos, ka pēdējos gados apzaļumošanas un labiekārtošanas uzņēmumi ir spēji auguši, izglītojuši savus darbiniekus un arī kolēģus pašvaldībās (Jā, zināšanu trūkst arī pašvaldību plānošanas speciālistiem!). Situācija “šodien stādām, pēc diviem gadiem mainām” jau paliek vēsturē. Ja kāds stādījums nokalst, tam noskaidro iemeslus. Reizēm koka nokalšanas iemesls ir pagalam prozaisks – sāls un tās daudzums.

Vai gar visām Rīgas centra ielām var stādīt kokus atbilstoši tevis nosauktajiem kritērijiem?

Kokus pilsētā vajag! Punkts. Ja kāds ir izdomājis bruģētu laukumu ar namiņu vidū, tas nav saprātīgi domāts. Pavēni vajag, mitrumu aizturēt vajag, koks pilsētā izlīdzinās temperatūras svārstības, gaiss būs svaigāks utt. Jā, kopšanas darbi būs, piemēram, lapu vākšana! Redzu, centieni pilsētu veidot zaļāku tiek uztverti, aplausiem skanot. Taču ik labiem nodomiem bruģētais ceļš ved uz elli, kur nonāksi, dārdēdams. Kāpēc? Nav viegli pārbūvēt un pārveidot ielas ar intensīvu satiksmi. Ja iela šādai situācijai (kokiem gar tās malām) nav bijusi paredzēta, pārveide un pārbūve var daudziem traucēt.

Prieks, ka manā dzimtajā Jelgavā koku trūkums nav problēma, drīzāk būtu jādomā par veco stādījumu atjaunošanu. Ja man zvana un pukojas, ka “nu jau atkal zāģē”, es atbildu: “Zāģē, bet būs kas cits vietā!” Iestādīt starp bruģi un betonu, kur līdz tam nekas nav bijis, nebūs viegli. Visticamāk, koks sāks nīkuļot... Līdzīgi kā zieds vāzē vai puķe podā – jāmaina ūdens vai jāpārstāda, jāpiebaro, jālaista utt. Rezultāts varētu atsvērt izdevumus. Domāju, lielākā problēma, ar ko saskaramies, ir nevis eksperimenti vai mēģinājumi, bet pēkšņums un informētības trūkums. Pieļauju, uzņēmējs vai nama iemītnieks labiekārtotāja idejas varētu apspēlēt vai papildināt, ja dotu vairāk laika. Idejas var būt labas, bet izpildījums klibo! Lai kā zākātu K. Barona ielas pārveidošanu Rīgā... bet – pieredze ir nepieciešama! To, ka apstādījumi kastēs “nestrādās”, nojautu, jo kastēm jābūt lielākām, augu izvēlei pārdomātākai utt., bet ar stažēšanos Nīderlandē vai Vācijā nebūs līdzēts, nepieciešams darīt tepat – Latvijā. Latvijas ziema, augu ziemcietība, Latvijas pilsētas, Latvijas apstākļi.

Pilsētplānotājam Latvijā nav viegli ņemt vērā un modelēt dažādus pilsētā svarīgus faktorus, man, ierīkojot dārzu, ir daudz vienkāršāk.

Profesionāļa acs un roka nereti nepieciešama it sakoptajos pilsētu parkos, piemēram, apsekojot skaistos, vecos kokus.

Nav laika, nav zināšanu, nav speciālistu, nav naudas.

Milzu darba lauks ir priekšā...

Piekrītu – milzīgs! Katra pilsēta, katrs novads, katra apdzīvota vieta jautājumus risina atšķirīgi.

Kāds izsludina iepirkumu, apzinot sakopt nepieciešamās vietas; cits organizē ārpakalpojumu; vēl kāds algo pilsētas dārznieku, norīkojot viņa ziņā zemāka līmeņa speciālistus praktisko darbu veikšanai. Lielās pilsētas var atļauties labiekārtošanas speciālistus, bet... visiem pilsētu parkiem naudas nepietiek. Esam zaļākā valsts pasaulē, bet visa (jā, visa!!!!) sakopšanai naudas un laika nepietiek, tik bagāti neesam.

Aktuālais vārds: klimats. Vai to darbā jūt arī stādu audzētāji? Sarunā pieminēji zīdkokus, Latvijā ienākas raža ēdamajiem valriekstiem. Persiki un aprikozes zināmi jau no 70. gadiem. Kas vēl “nāk” no dienvidiem?

Laika jautājums. Ne par klimatu runājot – mēs mācāmies, selekcionāri neguļ, tak strādā. Augi tiek “radīti”, 19.-20. gs. pazīstamā klasiskā introdukcija vairs nav aktuāla. Kā tas bija kādreiz: atvedīšu cipresi no Itālijas, paskatīšos, kas notiks, vai tā augs. Pateicoties dažiem interesentiem, mūsu parkos un dārzos gana daudz eksotikas varēja atrast jau 20. gs. sākumā. Protams, vienmēr jābūt uzmanīgam, lai neievazātu invazīvos organismus (augus), kas mums arī ir pietiekami daudz, piemēram, ošlapu kļava, kas aug vai katrā biezākā krūmājā, vai zeltslotiņa, ar ko cīkstamies stādaudzētavā. Vēl Latvijā labi zināmās korintes, kas daudzviet arī aug pa krūmiem vai ceļmalām: daudzi tās mēģina iznīdēt, citi – ieaudzēt.

Laika gaitā viens otrs savulaik eksotisks augs pie mums ir labi iedzīvojies un pamazām tiek uzskatīts par vietējo vai savējo, piemēram, plūškoki un irbenes, paredzu, drīz tā runās par aktinīdijām un citronliānām...

Procesi notiek paralēli – audzējam, vērojam, papildinām un līdz ar to uzkrājam zināšanas.

Covid radījis būvniecības bumu (apjomu pieaugumu). Vai to jūt arī stādu audzētāji?

Darba ir daudz. Runājot par stādu audzēšanu plašā nozīmē: pandēmijas apstākļos būs ieguvēji un zaudētāji. “Klasiskais” stādaudzētājs ar izaudzētā noieta kanāliem uzskatāms par ieguvēju. Vairāk dzīvojot pa māju, cilvēks pievērš uzmanību nesakārtotajām lietām, kas pēkšņi “iekrīt acīs”. Daudzi 2019. un 2020. gadā sakārtoja dārzus!

Bet! Stādu audzētājs nav tikai rūpnieciskais, bet stādus audzē arī kundze vai kungs, kas to dara savam priekam un pensijas papildināšanai. Kur šos stādus tirgo? Tirgū, kas šai laikā noteikti nebija labākā vieta, kur rosīties. Parastais tirgus nu darbojas, bet pērn pazuda gadatirgi, daļa no plānotajiem nenotiek arī šogad... Pasākumu ar iespēju tirgoties joprojām ir maz. “Mazie” audzētāji nespēja tik viegli pārorientēties. Saprotams, augiem pandēmija netraucē.

Jāatgādina, ka ziemcietes un ziedaugi jāiztirgo savlaicīgi. Neiztirgosi - būs slikti! Pieprasījums ir audzis, atsevišķās augu grupās stādu trūkst, attiecīgi aug cenas. Ķēdīte pie ķēdītes. No vienas puses, ir labs noiets, no otras puses, tev jādomā tālāk. Stādu audzētāji šobrīd ļoti spēcīgi iegulda savos uzņēmumos, kas ir labi.

Svarīga stādu audzēšanas ķēdes sastāvdaļa ir kūdras substrāts, kā ražošanai Latvijā sāk rasties problēmas. Kā zināms, Eiropas Savienības institūcijas izliekas Latvijas (un ne tikai) situāciju nesaprotot, par kūdru runājot tikai fosilā resursa un kurināmā sakarā...

Par šo smagi nopūšos! Bažas ir pamatotas. Mana pieeja situācijai ir pragmatiska – stādaudzēšana ir augu audzēšana, ar ko es pelnu naudu, ar ko nopelna cilvēki manā uzņēmumā, pie mūsu nopelnītās nodokļu naudas tiekam mēs visi, nozare ekonomiku silda un atbalsta, protams, arī mans uzņēmums. Stādaudzēšanas nozare gadu gaitā ir mainījusies: pirms gadiem 50 stādus varēja nopirkt tikai pavasarī vai rudenī, tas bija normāli, tie bija kailsakņu stādi bez lapām.

21. gs. vairs nevar dzīvot “divās sezonās”, jāstrādā cauru gadu. Viens no svarīgiem priekšnosacījumiem kvalitatīvu stādu izaudzēšanā ir kūdras substrāts, kam nav analoga. Var mēģināt audzēt augsnē, bet... tas automātiski samazina vai pat atņem stādu eksporta iespējas, jo augsnē ir daudz mikroorganismu (fitosanitārie riski, likumdošana, kurā nav pieļauts eksportēt augsni) un tā ir smaga.

Pēc 2008. gada krīzes īsu brīdi bijām spiesti stādus audzēt tīrā augsnē. Podiņi strauji sakritās, augi slimoja, zēla nezāles, kā sēklu augsnē parasti netrūkst.

Alternatīvas kūdras substrātam ir dārgas un nepārdomātas. Šā brīža tehnoloģiskās ķēdītes nepieļauj strauju audzēšanas tehnoloģiju maiņu. Izņemot kūdras substrātu no stādaudzēšanas cikla, nozares ļoti spēcīgi cietīs. Uzskats vai domāšanas veids: “ja aizliegsim, tas mudinās vai stimulēs radīt ko jaunu”, ir neproduktīvs. Jaunā radīšana... Varbūt, bet visticamāk “jaunais” produkts nāks no ārzemēm, tas būs dārgāks un, konkurencē pat tie daži centi, par kuriem mainīsies Latvijā audzētā stāda cena, var būt izšķiroši, konkurējot ar Polijas, Vācijas vai Nīderlandes stādiem. Turklāt, tie apjomi, ko tirgū dod minētās lielvalstis, ir milzīgi, kādēļ uz apjoma rēķina konkurenti cenu varēs pazemināt. Mums šie faktori summēsies un cena celsies.

Vēl kāda ļoti primitīva lieta. Tas, ko mēs stādīsim un vedīsim no ārzemēm, arī mums maksās dārgāk. Par to, ka pie mums liegs iegūt kūdru, maksāsim mēs visi. Noteikti esmu pret neapdomīgu kūdras purvu izstrādāšanu, kā tas šur tur Eiropā ir noticis, bet, rūpīgi un sīki neizdomājot skaidru un saprotamu plānu, kā transformēt (Un atbildēt: vai vispār to var?) ražošanu, lai vitāli svarīgas jomas neciestu, rīkoties neapdomīgi, jo tā kāds prasa?!!!...

Viss nākamais Eiropas finanšu plānošanas periods ir vērsts uz Zaļā kursa ieviešanu un nodrošināšanu. Kas to darīs? Kādus augus stādīs? Plāni, ko dzirdam kūdras ieguves sakarā, ir pilnīgā pretrunā Zaļajam kursam. Lai gan... pēdējos gados Eiropā un Latvijā spēcīgi valda izteikts vides aizsardzības kurss, brīžiem nedomājot un apzināti šaujot pašiem sev kājās.

Es runāju par savu ģimeni, par maniem darbiniekiem. Ja man kāds mēģina vai mēģinās pateikt: “Klau, tev būs jāziedo un jāziedojas... Tu dzīvosi uz ielas, bet mums būs labi!” Es tam nepiekritīšu! Domāju, tam nepiekritīs daudzi. Es audzēju stādus, esmu iestādījis daudz vairāk, salīdzinot ar citiem, un, likvidējot vai ierobežojot kādas jomas vai nozares, būtu nepieciešams rūpīgs un saprātīgs izvērtējums – ko un vai tas mums Latvijā dos.

Latvijā likvidēja cukura ražošanas nozari; ne tik sen Eiropas Savienība maksāja lielu naudu, lai sagrieztu zvejas kuģus. Pagāja 5 gadi un piedāvāja maksāt par flotes atjaunošanu. Ko atjaunot no sagrieztā? It kā gudrāk, salīdzinot ar cukurfabrikām, bet arī šī nozare faktiski tika likvidēta. Es saprotu, ja pie galda sēž 6-7 zinātnisko institūtu pārstāvji un saka: “Nākotnes nav, neaudzēsim! Lētāk un izdevīgāk būs cukuru ražot tur un tur...” Es saprotu...

Bet Eiropai nav un nebūs kūdras, ko mums dot vai vest. Nav! Kūdra ir Krievijai un Baltkrievijai, ir citām valstīm... kas, skatoties šo visu, berzē rokas, jo gara acīm redz sava eksporta apjomu pieaugumu. Vai ļausim stādaudzēšanas nozarei līdz ar kūdras nozari Latvijā izbeigties un darbiniekiem pārkvalificēties par tūrisma gidiem, kas vecās pasaules tūristus vedīs uz “mežonīgajiem purviem”, vai tomēr mēģināsim kaut ko ražot paši, un kaut kripatu būt mazāk atkarīgi no tā, ko mums atmetīs bagātākie kaimiņi?

Pievienot komentāru