Kompensāciju jautājums ir skaidrs un saprotams un esmu apņēmies to risināt. Intervija ar Artūru Tomu Plešu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru

Zemeunvalsts.lv | 04.02.2022

Līdzšinējās sarunās par Eiropas zaļo kursu un tā praktisko, un arī birokrātisko pusi, var secināt, ka uzņēmēji jautājumam piegājuši nopietni un tālredzīgi, veicot daudz praktisku darbu, turpretī valsts institūciju pārstāvji, politiķus ieskaitot, turpina runāt skaistās frāzēs. Kad gaidāma frāžu iespējama pārtapšana darbos un vai tie ir skaidri un saprotami?

Runājot ar Latvijas uzņēmējiem par Eiropas zaļā kursa jautājumiem, dzirdami komentāri, ka uzņēmējs ir gatavs, strādājis, domājis, bet valsts iestādes likumu, noteikumu vai citu nepieciešamu dokumentu sagatavošanā atpaliek. Vai valsts iestādes tiek galā ar uzdevumiem zaļā kursa sakarā?

Gan valsts, gan privātajā sektorā esam lielu pārmaiņu priekšā. Vēlētos uzteikt Latvijas uzņēmējus par iesaistīšanos gan diskusijās – kā labāk ieviest un realizēt zaļo kursu, gan praktisku jautājumu risināšanā un problēmu atklāšanā – lai, savukārt, mēs, valsts institūcijās strādājošie, varētu piedāvāt savus risinājumus, protams, kopīgiem spēkiem un sadarbojoties. Problēmjautājumi katrai nozarei noteikti ir savi un atšķirīgi. Lai saprašanās un attiecīgi arī rezultāts būtu labāks, lai stratēģiskā ziņā taptu skaidrs, kur un kad nepieciešami ieguldījumi, esmu izveidojis “klimatneitralitātes apaļo galdu”, kur teju katru mēnesi tiekamies ar uzņēmējiem, zinātniekiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un citiem iesaistītajiem, runājot par attiecīgajā brīdī aktuālajiem un risināmajiem jautājumiem. Piemēram, pagājušonedēļ runājām par klimata likumu, kā to iedzīvināt un kā uzlabot šobrīd esošo regulējumu. Gan Eiropas Savienības atveseļošanās fondā, gan ES daudzgadu budžetā, tostarp, vienotās lauksaimniecības politikas kontekstā, pietiekami daudz finansējuma atvēlēts klimata pārmaiņu jautājumiem, ir paredzētas nopietnas intervences, lai gan pielāgotos, gan iespējami mazinātu klimata pārmaiņas. Svarīgi apzināties, ka zaļais kurss ir mūsu kopīgs un neizbēgams ceļš, pa kuru vēl tikai esam sākuši iet. Paldies par jautājumu, jo šobrīd, kad turpinās diskusijas, kā palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem samazināt rēķinus par energoresursiem, jābūt gataviem spert izšķirīgus soļus plašākā atjaunojamo energoresursu, tostarp, biomasas, izmantošanā, lai rēķinos ierakstītie skaitļi samazinātos un mūsu energoneatkarība nostiprinātos.

Cenu kāpums Eiropā raisījis it kā paredzamas diskusijas, ko uzskatīt par zaļu enerģijas avotu. Par tādiem vēlas veidot gan dabasgāzi, gan atomenerģiju.

Domāju, atomenerģijai, kā ilgtermiņa enerģijas avotam, ir liels potenciāls. Protams, uzreiz aktualizējas jautājums: “Ko darīt ar radioaktīvajiem atkritumiem?” Problēma ar tiem ir zināma un skaidra, risinājuma vēl nav. Svarīgi ir novērst iespējamo risku un palielināto bīstamību videi. Manuprāt, mums “valstiski straujāk” jāvirzās saules enerģijas un vēja turbīnu parku virzienā. Ministrijā gatavojam piedāvājumu, kā to darīt ātrāk un vienkāršāk, lai uzņēmēji nesastaptos ar administratīvi birokrātiskiem šķēršļiem. Runājot par dabasgāzi, dažādos vērtējumos redzam, ka tai ir potenciāli mazāka ietekme uz gaisa piesārņojumu, bet... tik un tā tas ir gan fosils resurss, gan, kā tieši šobrīd to redzam, ar tā cenu iespējams viegli manipulēt. Pat, ja Eiropas Komisijas ieskatā dabasgāze tiktu klasificēta kā potenciāli “zaļa”, stratēģiski – ilgtermiņā – gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai ir “jāvirzās prom” no dabasgāzes izmantošanas. Jo ilgāk mēs turēsimies pie šīs “adatas”, jo ilgāk tukši runāsim par enerģētisko neatkarību, faktiski to nespējot īstenot. 2021./2022. gada ziema ļoti skaidri parādījusi mums ejamo ceļu – prom no dabasgāzes izmantošanas, lai patiesi taptu energoneatkarīgi.

Ja šodien, 2022. gada 19. janvārī, jūsu draugam salūztu gāzes katls, kāds būtu jūsu ieteikums?

Ja janvārī pēkšņi saplīsis gāzes katls, skaidrs, tas jāremontē, citādi ziemas sezonā būtu pietiekami sarežģīti apsildīt māju. Ziemai noslēdzoties, ieteiktu padomāt par jau minēto ceļu prom no gāzes izmantošanas. No ministrijas puses gatavojam atbalsta instrumentus, lai iedzīvotāji varētu nomainīt fosilās enerģijas izmantošanas (apkures) iekārtas.

Zaļā kursa sakarā ES kabinetos top daudz dažādu dokumentu. Vai ministrijā tiek galā ar to caurskati un iedziļināšanos? Vai jācaurskata visi dokumenti?

Skaidrs, ka gan VARAM, gan citām ministrijām šai procesā ir jāiesaistās. Ja nepamanīsim vai palaidīsim garām kaut ko būtisku, tas vēlāk var it negatīvi atspēlēties. Sava resora cilvēkus un ekspertus zinu, viņi ar dokumentiem strādā gan Latvijā, gan Briselē, tie visi ir augstākās raudzes speciālisti un viņu slodze, teikšu, nereti ir pārcilvēciska. Salīdzinoši – lielajās ES dalībvalstīs vienam vai diviem svarīgiem jautājumiem paredzēti pat desmit eksperti, mums to loks ir samērā ierobežots. Slodze ir lieta, jo skaidri jāsaprot tā ietekme vai novērtējums, kas var atstāt nopietnu iespaidu uz mūsu tautsaimniecību un sabiedrību kopumā. Zinu, līdzīgi strādā arī citas ministrijas. Patlaban sadarbība starp ministrijām notiek, bet tai jābūt jo dienas, jo ciešākai, lai kopīgi saprastu iespējamos ieguvumus, riskus un problēmas. Zaļais kurss ir visu ministriju kopīga atbildība, iekļaujot to savos izstrādātajos likumos, savos plānošanas dokumentos, savā redzējumā.

Turpinot par dokumentiem. Viens no 80. gadu (un padomju laiku vispār) biediem bija birokrātija un dokumentu blāķi. Kā jums šķiet, vai ar regulējumiem, noteikumiem utt. patlaban netiek pārspīlēts?

Man grūti jelko salīdzināt ar pagājušā gadsimta otro pusi. Vai mani apmierina dokumentu apjomi? Jautājums vienlaikus ir vienkāršs un gana sarežģīts. Valsts pārvalde kopš 90. gadiem ir pakāpeniski attīstījusies, attīstījās arī mūsu izpratne, prasības, uzraudzība un kontrole. Ķieģelīti pie ķieģelīša esam centušies šo pārvaldes māju būvēt tā, lai tā kalpotu ilgi un būtu stabila un, protams, uzticama valsts iedzīvotājiem. Gan esot ministra amatā, gan pirms tam Saeimā un arī parlamentārā sekretāra amatā esmu noteicis un centies ievērot, lai dažāda veida politikas dokumenti un atbalsta mehānismi pašvaldībām un iedzīvotājiem būtu vienlaikus viegli saprotami un viegli administrējami. Piemēram, depozītsistēma, kas no 1. februāra sāka darboties Latvijā. No iedzīvotāju puses skatoties, tas ir ļoti vienkārši, ērti un saprotami – nopērkot veikalā pudeli dzēriena, tu samaksā 10 centus un, nododot to atpakaļ, šos 10 centus saņem. Lietas, kas ir ļoti vienkāršas lietotājam, slēpj pietiekami daudzus un dažādus procesus, nepieciešami daudzi likumi un noteikumi vai pat sīkākās detaļas attiecīgās darbības precizēšanai. To vajag, lai sistēma strādātu bez aizķeršanās.

Otrs piemērs – valdība apstiprināja atbalstu (subsīdijas) elektroauto iegādei (Latvija bija viena no pēdējām valstīm ES šai ziņā). Citur ES sistēma strādā aptuveni šādi – dodies uz valsts iestādi, aizpildi kaudzīti dažādu anketu un vari iegādāties elektroauto. Mēs gājām pretēju ceļu, lai pakalpojums būtu ērts, proti, cilvēks dodas pie tirgotāja, un iegādes brīdī automātiski tiks piemērota atlaide. Smagais darbs pārnests uz valsts iestāžu saimniecību. Šie divi, domāju, nav vienīgie piemēri, kur sistēma strādā. Manuprāt, jāturpina darīt viss, lai jebkura atbalsta mehānisma sakarā dokumentu sakārtošana paņemtu ne vairāk laika, kā, piemēram, nodokļu deklarācijas sagatavošana EDS sistēmā. Vienkāršība un saprotamība vairos uzticamību un sadarbību ar valsts pārvaldi.

Atbalsts elektrauto iegādei tika skarbi kritizēts, kā atbalsts turīgajiem: “Sak, cik cilvēku pie mums var atļauties elektroauto...”

Nepiekritīšu vērtējumam par aso kritiku, manuprāt, kritika ilgāku laiku skanēja par šāda atbalsta trūkumu: “Kāpēc neko nedarāt, lai motivētu cilvēkus pārsēsties mazāku emisiju auto?” Domāju, saprotams, ka pārskatāmā nākotnē turpināsim pārvietoties arī ar privāto auto, bet jāstimulē paradumu maiņa, sākot vairāk izmantot sabiedrisko transportu un velosipēdu, vai citus videi draudzīgākus pārvietošanās veidus. Manuprāt, šāds valdības solis bija nepieciešams, skaidrs, tas nepalīdzēs pilnībā nomainīt autoparku, bet tas ir arī signāls elektroauto tirgum pazemināt cenas. Ja šāda atbalsta programma būtu sākta pirms pieciem gadiem, domāju, elektroauto cenas būtu zemākas un pieejamākas. Liela daļa Latvijā nopirkto elektroauto ir lietoti un to cena ir visnotaļ salīdzināma ar iekšdedzes dzinēju analogiem. Vēl, piemēram, Rīgā un Liepājā elektroauto lietotājiem ir dažāda veida papildus atbalsts.

Jautājums ar garu, garu bārdu: dažādi ierobežojumi zemes un meža īpašniekam un mazās kompensācijas, par kurām ļoti, ļoti ilgi spriež.

Pilnībā piekrītu un skaidri apzinos, ka vēsturiski noteiktais kompensāciju apmērs noteikti ir nepietiekams. Risinājumi ir nepieciešami. Tālab – gan pērn, gan šogad – kontekstā ar topošo “dabas skaitīšanas” sociāli ekonomisko novērtējumu un rezultātu sīkāku, detalizētāku analīzi, piedāvājot skaidrus risinājumus, notiks diskusija un tiks meklēti risinājumi kompensāciju modeļa maiņai. Skaidrs – jāmeklē un jārada ilgtspējīgs modelis. Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) šai laikā LIFE projekta ietvarā apkopo citu Eiropas Savienības valstu pieredzi dažādu risinājumu piemērošanā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, tostarp, arī kompensāciju jautājumu. Topot skaidram, kā sistēma izveidota un darbojas citviet un kādi ir šo sistēmu modeļi, varēsim izveidot ko Latvijai piemērotu, kas gan darbotos, gan dotu nepieciešamo efektu, gan paredzētu atbalstu tiem īpašniekiem, kuru zemes atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Problēma ir skaidra un saprotama un esmu apņēmies to risināt.

Gadījies, jautāti par iespējamu kompensāciju naudu no ES fondiem, VARAM pārstāvji izvairās atbildēt.

Šo ir grūti komentēt, jo šādās sarunās piedalījies neesmu. Viena alga kāds risinājums rasts, galvenais – lai tas darbotos. Ja būs nepieciešams runāt ar Eiropas Komisiju par specifiskiem atbalsta virzieniem, to mēs noteikti un apņēmīgi darīsim. Šādas sarunas ar EK ir tikai un vienīgi normāls process. Bet – mums pašiem jāpaveic mājas darbs – proti – kā VARAM kopīgi ar īpašniekiem un citām iesaistītajām pusēm nonākt pie kopīga redzējuma, kas būtu darāms un kāds ir virziens, kādā šo sistēmu veidot un attīstīt. Tas nebūs viegli, jo viedokļi ir gana atšķirīgi, bet kopsaucējs būs jāmeklē. Rezultātam jābūt.

Jūs esat skeptisks par tālāko kūdras nozares nākotni. Bet! Eiropas Savienībā, šķiet, uzkrītoši jauc kūdru kā enerģijas avotu ar kūdru substrāta ražošanai, kā tas ir Latvijā, Pie mums, šķiet, kūdru kā kurināmo neizmanto jau labu laiku.

Piekrītu, kūdras izmantošana enerģētikā Latvijā faktiski nenotiek. Ir vietas, kur to ļoti minimāli vēl dara, bet apjoms ir niecīgs. Ja runājam par taisnīgas pārkārtošanās fondu un investīcijām kūdras nozarei, tas ir Ekonomikas ministrijas, kas ir atbildīga par uzņēmējdarbību, kompetences jautājums. Kā saplānot investīcijas kūdras nozarei, vislabāk spēs paskaidrot kolēģi Ekonomikas ministrijā. Kas attiecas uz mums, VARAM, manuprāt, ar kūdras nozares pārstāvjiem esam strādājuši plecu pie pleca vairāku gadu garumā, lai sagatavotu politikas plānošanas dokumentus kūdras izmantošanā. Tas nebija viegli, bet gribētu pateikties gan nozares asociācijai, gan uzņēmējiem, ar kuriem kopā atradām un veidojām dialogu, atrodot risinājumu, lai uzņēmējiem būtu skaidrība un paredzamība ilgākam laika posmam. Kā saprotu, arī kūdras nozares pārstāvji labi apzinās savu līdzdalību klimata jautājumu risināšanā un zaļā kursa ieviešanā, piedāvājot savus risinājumus un iniciatīvas.

Joprojām, runājot par dabas aizsardzību un zemes īpašnieku, ir milzu atšķirība starp Latviju un Somiju. Neba mūsu īpašnieks ir negausīgāks un nesaprātīgāks par somu.

Domāju, meža īpašnieku attieksme un skats uz savu mežu gan Latvijā, gan Somijā ir dažāds. Ir tie, kas redz tikai naudu, ir tie, kas redz arī dabas vērtības. Kā jau minēju, DAP patlaban apkopo informāciju par finanšu instrumentiem dažādās ES valstīs, skatot arī Somiju. Domāju, Somija ir labs piemērs biotopu aizsardzībā un sadarbībā ar īpašnieku. Mēs labprāt uzklausām un esam gatavi runāt par idejām, kas dabas aizsardzību kopumā attīstītu, padarītu saprotamāku un patiešām palīdzētu mūsu dabas vērtības aizsargāt.

Kāda, jūsuprāt, ir cilvēka vieta dabas aizsardzībā? Vai, aizsargājot, cilvēku neaizmirst?

Apsaimniekošanas, uzraudzības un kontroles jautājumi dabas aizsardzības sistēmā bez cilvēka nav iedomājami. Jautājums gan ir arī filozofisks: “Vai cilvēks ir dabas sastāvdaļa, vai stāv pāri visam?” Kā zināms, še viedokļi dalās. Manuprāt, mēs esam dabas sastāvdaļa, daļa no kopīgas ekosistēmas un šādi mums būtu jāraugās arī uz pārējiem ekosistēmas iemītniekiem. Cilvēkam piemīt liela vara, lai dabu pakļautu sev vēlamajos veidos. Pakļaujot, ekosistēmas līdzsvars tiek izjaukts. Jācenšas būt vai saglabāt līdzsvaru. Kopš industriālās revolūcijas sākuma nu pienācis laiks, kad saprotam, kas nav darīts labi, piemēram, līdzšinējos apjomos izmantot fosilos resursus, šādas rīcības sekas mūs pašus var apgrūtināt turpmākajā dzīvē.
Izmantotas VARAM, Pixabay, zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

Komentāri

Aivars
Nekad nēsmu atbalstījis apkuri ar mazutu, akmeņoglēm un nedod Dievs ar dīzeļdegvielu. Bet ja nu šodien tas ir "zaļais kurss", ko labi atmaksātam padarīsi, būs vien jāsamierinās.

Pievienot komentāru