Ko zemes īpašniekiem gaidīt no jaunās valdības?

zemeunvalsts.lv | 23.11.2018

Jaunas valdības nav un sazin, kad tā vēl būs. Vēl vairāk – nevienam nav ne jausmas, ko no tās var sagaidīt zemes īpašnieki – roku sasiešanu, vai tieši otrādi – lielāku izvēles brīvību, jaunus dabas draugu inicētus saimnieciskās darbības ierobežojumus vai saprātīgus risinājumus, kur ekonomiski efektīva un racionāla saimniekošana ir savietojama ar dabas aizsardzību. Protams, ir interešu grupas, kuras šajā laikā asina savus “duncīšus”, lai tos ar jaunatnācēju rokām triektu citu grupu vārīgākajās vietās. Bet, vai tas izdosies, “nav ne jausmas, jo, ko gaidīt no nākamās valdības, nav ne jausmas.”

Var teikt, ka šajā jautājumā ir vairāki viedokļi – visbiežāk dzirdētais: nekas jau nemainīsies, lai arī pārmaiņu procesā ir ne tikai Latvija, bet arī Eiropas Savienība un pat visa planēta Zeme. Protams, globālais mērogs un Latvija ir divas dažādas dimensijas. Eiropas Savienība un Latvija ir “kopīgā laulībā”, taču būtībā šajā savienībā katra valsts riņķo savā orbītā un katrai ir savas intereses. Lai cik daudz sliekšņu Briseles un Strasbūras gaiteņos pulētu Latvijas zemes īpašnieki, vislielākā nozīme bija ir un būs Latvijas valdības nostājai — pozīcijai konkrētos jautājumos. Pašlaik esošā valdība ir tāda, kura de iure ir un strādā, bet de facto īsti nedarbojas. Iemesls ir prozaisks — bija vēlēšanas.

Tauta vārdu ir teikusi. Vairākums ir pateicis – vēlamies pārmaiņas, BET nav pateikts, kādām tām būtu jābūt. Rezultātā zīlētājiem, atvainojiet, visādiem citiem “logiem” ir lielo iespēju laiks gozēties zilajos ekrānos un stāstīt, atvainojiet, izglītot tos pašus vēlētājus par to, ko viņi īsti gribējuši – sodīt vecos vēžus par atrašanos varā vai arī viņiem apnikušas veco vēžu sejas un gribas redzēt jaunas – citas sejas. Bez tam, vieni apgalvo, ka pēc vēlēšanām govis vairāk pienu dodot un ziemāji ātrāk dīgstot, citi – tieši pretēji – pienu govis “norāvušas”, ziemājus izrakņājušas badīgas mežacūkas. Tā sakot, visi vai vismaz daži ir laimīgi. Lai arī vēlēšanas lēnām slīgst pagātnes miglā, tomēr nākotni, uz kuru latvju tautu nākamajā simtgadē vedīs jaunie saulveži, vēl klāj bieza tumsa. Kā zināms, nauda mīl klusumu, zemes saimnieki – skaidrību, taču, ak, vai,– no jaunievēlēto parlamentāriešu tikšanās vietām caur tālrāžu un tāldziržu “pričendāļiem” veļas biezi miglas vāli.

Šādos apstākļos investēt savā zemītē ir ne tikai riskanti, bet var sagadīties, ka zemē nomesta nauda būs nieks salīdzinājumā ar DABAI nodarīto kaitējumu. Kamēr jaunie, mandātu ieguvušie, politiķi izcīna smagas kaujas par to, KURŠ kurā VIETĀ sēdēs un KO un KĀ komandēs, pulkstenis tikšķ. Savukārt dažādas interešu grupas, jo īpaši to aktīvisti, cītīgi zondē sabiedrotos lielākos kabinetos ārpus valsts. Tas skan pārāk miglaini?! Jā, patiesi! BET Eiropas Parlaments tikko deva zaļo gaismu jaunām, milzīgām pārmaiņām, kuras skars mūs visus. Proti, līdz 2030. gadam kravas auto CO2 izmeši ir jāsamazina par 35%. Labi, zemes īpašniekiem jau kravas auto pakalpojumus vajag tik ražas novākšanas laikā, bet tajā pašā laikā CO2 izmeši būs arī jaunās valdības dienaskārtībā, jo Latvijai būs jāsamazina to apjoms. Var jau smiet, ka Latvijā jau TĀDAS ražošanas vispār nav un arī visi no akmeņogļu dedzināšanas kūpošie skursteņi ir aizkorķēti, tomēr šos mēslus – izmešus – rada arī zemes aršana, ak, jā, un arī liellopi! Mums te lieli plāni – lauksaimnieciskajā ražošanā atgūt zemes, kuras šim nolūkam kalpoja vēl pirms gadiem 20; nekas neliecina, ka pasaulē saruktu pieprasījums pēc pārtikas produktiem, jo kopējais iedzīvotāju skaits uz planētas turpina pieaugt, kaut arī Latvijā notiek pretējais – lauku iztukšošanās un depopulācija visā valstī. Parīzes vienošanās, kuru gan ignorē pasaules lielvara ASV, saka: šitā mēs īsti nevarēsim. Kā uz to raugās mūsu pašu ieceltie pārvaldnieki, šķiet, nevienam nav jāskaidro, vēl jo vairāk, ja idejas apoloģēti vai citādi visu saprotoši aktīvisti runā par to, ka ES nosprausto klimata mērķu sasniegšanai – izmešu samazināšana par 85% salīdzinājumā ar 1990. gadu – nozīmēs PILNĪGI citu pasauli un ekonomiku. Ja var ticēt skribentiem, esam jau tiktāl aizrunājušies, ka benzīns, dīzeļdegviela, dabasgāze, cements būs pasakās, nostāstos un teiksmās, bet, kas būs vietā, pagaidām ir tikai sapņi.

Ko tas nozīmēs zemes īpašniekiem, kuru īpašumiem nebūs kādu īpašu liegumu? Fantastiskas iespējas – jo uz zemes būs jāsaražo viss nepieciešamais – pārtika, būvmateriāli un arī degviela. Konkurence starp šiem produktiem un, iespējams, vēl citiem būs milzīga – tas nozīmē arī labas cenas, ja vien zemes apstrādē varēs izmantot dzelzs zirgus, kuru ražošana tomēr rada CO2 izmešus, par kuriem intensīvi notiek cīņa gan dažādos kabinetos, gan cilvēku galvās. Šādas idejas vārdā “saimnieķeļiem” būtu nevis ar pārgrieztu seju savā īpašumā jāsagaida kārtējais dabas draugs, bet gan jāņem aiz rokas un jāsola mūžīga draudzība, lai visam šim procesam “piespičkotu” paātrinājumu. Slikta ideja?! Varbūt! Taču, ja globālo līgumu kārtība ko tādu paredz, tad, iespējams, ka vietējās varas esamība vai neesamība un vēl jo vairāk – cilvēki, kas tajā atrodas, ir mazsvarīgi. Tāpēc nevajag “ķert kreņķi” par tiem, kuru pienākums ir atnākt un kaut kad aiziet, jo galu galā arī gadalaiki nomaina viens otru, un politiķi nav izņēmums. Jā, viņi var kaut ko ietekmēt šeit uz vietas mūsu pašu pīļu dīķī, bet globālajā okeānā teikšana ir citiem!

Un, visbeidzot – ne jau Saeimā ievēlētie slauks govis vai apsēs tīrumus, vai stādīs mežus. To darīja un darīs tikai un vienīgi SAIMNIEKI, bet politiķiem vajadzētu saprast, ka viņi ir tāpēc, lai aizstāvētu, cik vien tas ir viņu vājajos spēciņos, šo zemi un tautu, nevis vienkārši “atsēdētu četrgadi”, kuras laikā nav jādomā, ko likt mutē, vai ko, kur un cik daudz stādīt.

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru