Ko darīt? Būt vai nebūt...

Zemeunvalsts.lv | 21.05.2021

Par aktuālo uzņēmējdarbībā un politikā sarunājas Uldis Ameriks, Latvijas lielākā kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmuma “Laflora” valdes priekšsēdētājs, un Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs

Uldis Ameriks: Politiķu un aktīvistu runas par vēlmi gan būt ambicioziem, gan būt Eiropas priekšgalā skan skaļi un dažām ausīm pat ļoti tīkami. Bet! Latvijā darbojas virkne nozaru ar savu specifiku un no citām Eiropas valstīm atšķirīgu situāciju. Ja runājam par ilgtspēju, kuras definīcijā ietverts līdzsvars starp vidi, sociālo sfēru un ekonomiku, Eiropas Savienības nākotnes plānos šis līdzsvars nav manāms... Tātad: vai Eiropas plāni ir patiesi ilgtspējīgi, vai populāri, un skaisti skanoši, bet īsam brīdim?

Māris Liopa: Kolīdz sākas runas par vidi, mums, uzņēmējiem, saka vienu, bet patlaban vide un tās “prasības” prevalē gan pār ekonomiku, gan pār sociāliem jautājumiem: vide nosaka (gandrīz) visu.

UA: Salīdzinājumam: ja Latvijā dzīvo etnosi, kas izzūd un kurus mēs zaudējam līdzīgi kā pēdējiem spēkiem sargāto vaboli vai augu, vai putnu, varbūt vērtīgi ir pie mums Latvijā saglabāt šos etnosus ar savām tradīcijām, valodu un vidi, jo tā arī ir vērtība pasaulei. Ja FSC sertifikācijas sistēmā domā par vietējo kopienu aizsardzību, mums jādomā par latviešiem, kuru skaits uz kopējā pasaules fona ir neliels. Mums – latviešiem – ir jānodrošina atbilstoši dzīves apstākļi, lai tā būtu pilnvērtīga, lai savā teritorijā varētu izmantot savus resursus, lai tos arī sargātu.

ML: Liela daļa cilvēku pamazām situāciju sāk saprast un jautāt: “Kur mums būs iet, kurp doties?” Cik emigrācijas viļņus mēs esam piedzīvojuši, neskaitot abus pasaules karus? Tur, projām, latvietis “izšķīst un pazūd”. Pēdējie skaitļi par demogrāfiskajiem rādītājiem (2012.-2020) ir traģiski. Var aprēķināt, kurā brīdī, šādi turpinot, latviešiem “būs pielikts punkts”. Runājot par šo jautājumu, bieži vien sastopos ar pastulbu demagoģiju: “Kā dzīvo 360 000 islandiešu?” Piedodiet, lietus mežos dzīvo ciltis ar 100 vai 200 pārstāvjiem... Vai jaunās politikas mērķis ir, cik iespējams, neliels latviešu skaits? Domāju, mērķim jābūt citam – telpas saglabāšana nācijas dzīvošanai un nākotnei.

UA: Protams, var piekrist un līdzdarboties pasaules glābšanas pasākumos – klimats un tā problēmas, bet... šis pasākums nešaubīgi ir komplekss. Parādās interesanti uzskati: nācijas, tas nav interesanti, mēs esam pasaules vai Eiropas pilsoņi, visiem ir vienas, kopējas vērtības un tamlīdzīgi.

ML: Iepazīstoties ar Somijas Meža institūta apkopojumu par klimata pārmaiņu pozitīvo ietekmi Ziemeļeiropā, jāsaka, mums pārmaiņas ir izdevīgas, piemēram, palielinās veģetācijas periods, palielinās koksnes pieaugums. Attīstot bioekonomiku, mums, Latvijā, tas ir izdevīgi. Negatīvais – invazīvās sugas, bet tā ir pasaules mēroga problēma. Kas notiek ar “lielajiem bojājumiem”: ugunsgrēki – grūti pateikt, vējš... Toms Bricis salīdzinājis 60. gadu beigas un mūsdienas Liepājā. Tolaik spēcīgs vējš, virs 20 m/s, novērots vairāk nekā 30 dienas gadā. Tagad tās ir 2-3 dienas.

UA: Esmu liepājnieks un atceros 1967. un 1969. gada vētras – tās nāca kā orkāns, vēja ātrums bija ap 50 m/s. Parks Liepājā bija gar zemi, Reiņa mežs gar zemi. Ar to nebeidzās, 70. gados vējš plosījās Ugāles pusē. Ne tik sen, A. Kalvīša valdības laikā, vēja dēļ palikām bez elektrības.

ML: Klimata jautājumiem nedrīkst pieiet reliģiski. Nav patīkami, ja uzņēmējiem pāri “brauc zaļais ceļa rullis”. Jāprot ļoti kritiski vērtēt, kas ir kas. Piemēram, nesenais pasākums Ķemeru Nacionālajā parkā, 330 ha kailcirte mitrāju atjaunošanai, kur mežizstrādei nebija nekādu šķēršļu. Tātad: ja darbības var iekļaut “vides aizsardzībā vai atjaunošanā”, dari, ko vēlies, bet... ja vēlies to darīt kā uzņēmējs, sākas problēmas un šķēršļi.

UA: Gribētu identificēt tos politiskos spēkus, kas situāciju analizē no Latvijas viedokļa, domājot par cilvēkiem, kas šeit vēlas dzīvot un strādāt, un kuri politiskie spēki šo valsti uzskata par pieturas vai atspēriena punktu vien: “saņem vakcīnu un dodies prom uz neatgriešanos”. Ja politiskajiem spēkiem ir piedāvājums, ir svarīga to sapratne arī šais jautājumos. Vai politisko spēku pārstāvji skaidri saprot, kas ir klimatneitralitāte? Vai paši spēj to saprotami izskaidrot?

ML: Kādā Valsts meža dienesta mežziņu aptaujā, 36% aptaujāto profesionāļu ar augstāko izglītību bilda, ka ilgtspēja pamatos balstās dabas aizsardzībā. Ko atbildēs aptaujās par oglekli, klimatu utt.

UA: Eiropas Komisijas uzstādījums: “klimatneitralitāte” nozīmē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, jo “pasaule iet bojā, būvēsim jaunu”. Savulaik kāds politiķis, nu jau ministrs, pirmsvēlēšanu saietā Berga bazārā runāja par pārmaiņām un to nepieciešamību. Par to būtu skaidrība, bet, vai pārmaiņas balstīsies iepriekšējos lēmumos un līdz šim paveiktajā? Nē, mēs visu taisīsim no jauna! Jaunā pasaule, kas ignorē iepriekš paveikto.

ML: ES Taksonomijas regulā par visu vari mēģināja uzspiest un iedabūt terminus “pirmatnējie meži un dabai tuva mežsaimniecība”, kas ir ļoti interpretējami jēdzieni. Tos var lietot ikviens bez kompetences un sapratnes par mežu, arī cilvēki, kas neko nesaprot ne no meža, ne kādas citas nozares, bet ir “aktīvisti”. Tas nav nopietns līmenis. Pie tam, daudzi cilvēki dokumentos un jēdzienos neiedziļinās, bet... viņiem šķiet, ka tas skan un izskatās glīti. Tātad labi!

UA: Nereti diskusijās piemin zinātni. Kas ir zinātne? Ir pētījumu fāze, informācijas ievākšanas fāze, esošās situācijas noteikšana. Ir zinātnieki, kas uzskatīs: jo vairāk mežā kaitēkļu, jo labāk, jo tā ir daudzveidība. Tas ne vienmēr ir saprotami. Piemēram, patlaban ir satraukums par Spānijas kailgliemežiem, kurus dažviet lasa spaiņiem. Vai tie mums, Latvijā, ir vērtība, vai tomēr tas ir kas slikts?

ML: Neapšaubāmi – slikts!

UA: Veidojot dabas aizsardzības teritoriju tīklus, daudzviet sekmējam arī nevēlamu sugu izplatību. Jā, tās ir invazīvās sugas... Un, ja tu ar tām netiec galā, kā ar trušiem Austrālijā... Ko tad? Nevar ar vienu mērauklu pieiet Latvijai, Spānijai, Vācijai un Dānijai. Kā ar vienām ilgtspējas vadlīnijām mērīt situāciju dažādās valstīs ar dažādu pieredzi un situāciju? Mums sava plānotā rīcība jānosaka pašiem, jo mēs Latvijas situāciju zinām vislabāk.

ML: Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā uzsvērts: katra valsts ir unikāla! Tas ir darbs vietējiem. Lai nebūtu, kā ar OECD: atbrauc kāds pilsonis, ko lepni dēvē par šīs organizācijas pārstāvi, atver mapi un sāk audzināt un svētīt. Kas notiek? Latvijas NVO atzinumi nonāk Dabas aizsardzības pārvaldē, tur tos attiecīgi iepako, sūta uz OECD, kas šo informāciju jau uzdod par savējo, un kritika nāk pār mūsu galvām.

UA: OECD nāk un krata ar pirkstu: kā var būt, ka tik un tik cilvēku Latvijā dzīvo zem nabadzības sliekšņa, kā var būt ka ..., kā var būt... OECD pārstāvis runā runājamo, mūsējie noklausās, viss turpinās. Ja nāk un runā “vides draugi”, Latvijā uzreiz gatavi paklanīties un izpildīt! Kāpēc? Nabadzības likvidēšanai naudas nav un to nepiešķir, vides jautājumos finanšu straume plūst. Piemēram, Vācijā ir Greifsvaldes universitāte, kas savā ziņojumā iekļauj informāciju, ka 50% Latvijas purvu ir nosusināti. Ko ar to saprot vācietis? Kādreizējā purvā aug labība, kartupeļi vai zāle. Ko saprot latvietis? Universitāte melš blēņas!

Aizsūtām šai universitātei iebildumus par aplamiem datiem. Nē, tie esot pareizi! Kā tu domā, kur noslēdzas Nord Stream-2? Greifsvaldē. Tātad... Kā tas izskatās?

ML: VARAM ar tās ministru priekšgalā patlaban balstās saukļos, pilnībā trūkstot domām par Latvijas ekonomisko attīstību pat tuvākajā nākotnē. Vides konsultatīvā padome labprāt plātās ar viedokļiem, bet... kas ir tās sastāvā? Stāsts par Vērsi un Jupiteru, kur Jupiters patlaban ir ir zaļo NVO sektors. DAP ļoti nekritiski vērtē tai sniegto informāciju, nereti nonākot nopietnās pretrunās. Piemēram, daudzie sugu aizsardzības plāni izklausās skaisti, bet... rada ļoti nelāgas sekas. Ja meža nozarei ir “Silava”, Koksnes ķīmijas institūts, arī Meža fakultāte, zaļajām NVO zinātniskā bāze ir visai nosacīta, ir aktīvisti un “skaļsaucēji”. Starp citu, drīz sugas aizsardzības plāns būtu jāgatavo brūnajam lācim, kas pie mums parādās arvien lielākā skaitā. Medību organizācijas šādu ziņu ir saņēmušas.

Galvenais jautājums, uz ko VARAM atbildi nesniedz: cik un kas mums ir vajadzīgs? Starp citu, kādus mazos meža putnus vari nosaukt?

UA: Žubīte, tītiņš, čuņčiņš, svirlītis, ķauķi...

ML: Labi! Un tagad pasaki: kas, kur un cik tos ir redzējis un saskaitījis? Piemēram, meža nogabals Vecumnieku novadā pie Zvirgzdes upes. Cik tur ir žubīšu, cik..., cik..., cik...? Kā notiek putnu uzskaite un kā mērāms putnu indekss? Kad konferencē dzirdu runājam par iegūtajiem kubikmetriem un putnu indeksa izmaiņām... Tonnas un kubikmetri ir viens, hektāri ir kas cits.

UA: Viss slēpjas paskaidrojumā un tā pasniegšanas veidā. Piemēram, nesenais stāsts par pesticīdiem, kur sociālos tīklus apceļoja informācija: Latvijā viss saindēts, jo ir lieli pesticīdu pārdošanas pieaugumi procentos. Pag, cik reāli tas ir, rēķinot uz kādu vienību? Turklāt, visus pesticīdu noliedzējus varētu ārstēt homeopātiski.

ML: Ja reiz ir konsekventa rīcība, lai ir!

UA: Resursi ir optimāli un ilgtspējīgi jāizmanto. Latvijas situācijā ilgtspējas definīcija saglabājas, bet mēs to piepildām ar savu saturu. Ir vides jautājumi, ir teritorijas, kur iekšā nelienam, piemēram, Moricsala, Šlītere, Teiči utt., kam jāpaliek neskartiem.

ML: Ir teritorijas, kuru aizsardzības statusu vajadzētu mainīt, ko neformālās sarunās atzīst arī vides organizāciju aktīvisti. Piemēram, par noteiktām Gaujas Nacionālā parka platībām, kuru aizsardzībai nav jēgas. Protams, kolīdz to pateiks skaļi...

Ja skatāmies plašāk, jāatkārtojas: kurp mēs ejam? Nabadzības līmenis ir gana baiss, Rīgas centrā, piemēram, pie zupas virtuvēm stāv rindas. Par to nevajag smīkņāt, jo tas nav labi! 31. neatkarības atjaunošanas gadā mums ir daudz cilvēku, kas dzīvo slikti. Vairāk nekā 28% Latvijas iedzīvotāju ir uz nabadzības sliekšņa…

UA: Saukšu to par snobisku vai arogantu pieeju: “Sak, mēs attīstīsim tikai viedo ekonomiku, būsim tās pirmrindnieki un smalkmehāniķi.” Mums jādomā par cilvēkiem, kas to nevar. Katram savs! Darbs nav tikai filozofiska vai ekonomiska kategorija, darbs nodrošina to, ka cilvēks ir cilvēks! To nevar aizmirst! Piedod, šodien daudzos gadījumos redzu, kā savulaik mācītās Ļeņina idejas dzīvo un uzvar. Protams, to zina un saprot tie, kas tās dabūja apgūt to laiku izglītības programmā.

ML: Pasaulē audzis pieprasījums pēc K. Marksa “Kapitāla”

UA: Boļševiki skaisti sludināto bildi gan pārvērta baisā realitātē

ML: Augstākā boļševiku vadība nez kālab necieta laukus un zemniekus. Izveidoja speciālas militārās vienības ražas rekvizēšanai. Tas bija traki!

UA: Mārtiņš Lācis* rakstīja, ka jāiznīcina muižnieki kā šķira: no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Tādas idejas bija un redzu, ka lēnām atkal ejam šai virzienā.

ML: Runājot par cilvēkiem, nereti redzam attieksmi: viens ir vērtīgāks par citu, proti, attieksme pret vieniem ir nekritiska, toties pret citiem vēršoties ar klaju nepatiku. “Zaļā” domāšana ir pāri citam un, pirmkārt, veselajam saprātam.

Piemēram, Latvijā ir vērojama jo īpaša vēlme un tieksme meklēt slikto, bieži vien to, ko pie mums nemaz neatrast. Mums nav Kongo vai citas lietusmežu valsts un mežu izciršanas, to vietā ierīkojot palmu vai kukurūzas plantācijas, mums nav citvalstu kuģu kapsētu, kā Rietumāfrikas piekrastē, mums nav plašas nelegālas mežizstrādes vai malumednieku bari, kas vēlas nomedīt mūsu pēdējo lidvāveri vai pūkausaino zaķi. Bet šos pasaulē sliktākos piemērus uzsver un piemin pat sabiedriskajos medijos.

UA: Latvijas mežos ir liela problēma ar atkritumiem. Zinu, ka par to runā, bet... Braucot no Kalnciema uz Jelgavu, iebraucu ceļā uz Ložmetējkalnu. Ko redzu? “Fufaikas”, apģērbi, riepas, ledusskapji. Mežā izmet veco iedzīvi!

ML: Tas nozīmē, ka kaut kas ir salaists “pilnīgā dēlī”: vai nu nav kur nodot, vai tas pārāk daudz maksā, vai mēslot mežā, kādaprāt, ir normāli. Gan jau sakops. Par to maz runā skaļi.

UA: Turpinot par klimata un zaļajiem jautājumiem, redzu citu valstisku problēmu. VARAM atbild par vides (“zaļajām”) lietām un klimata jautājumiem, Ekonomikas ministrija atbild par enerģētiku, Zemkopības ministrija skatās zemes izmantošanu. Ir virkne pamatnostādņu, ir plāni, bet... trūkst kopskata. Nav valstiska redzējuma.

ML: Runājot ar uzņēmējiem, esam sprieduši, ka Latvijai trūkst valstiski stratēģiska plāna. Kurp ejam, kurp virzāmies, ko vēlamies, piemēram, 2076. gadā? Kurš zina? Ir daudz apjomīgu koncepciju, stratēģiju, plānu... kas satur tikai saukļus un frāzes.

UA: Latvijas Nacionālā attīstības plāna (NAP) izstrādes gaitā piedalījos vienā no darba grupām. Plānā runājam par septiņiem gadiem, NAP... jābūt 100 (!!!!) gadiem! Ir tuvie mērķi (10-20-30 gadi), ir tālākie. Koks izaug 60-90 gados. Kā meža lielvalstī plānu nacionālajai attīstībai var veidot 5 vai 7 gadiem? Ja tas ir plāns, lai piesaistītu ES finanses, saprotu! Bet, tad saucam to par īstermiņa plānu finanšu piesaistei.

ML: Latvijā trūkst elementāra godīguma: pateikt, kas to raksta, pateikt, kam to raksta vai gatavo, pateikt, kas gaidāms vai paredzams. Tā vietā mēs dzirdam Briseles ierēdnieciskās valodas atstāstu, kas neizsaka neko. Frāzes. No frāzēm nepaēdīsi!

UA: Ja skaidri pasaka, Latvijas tuvāko 100 gadu attīstības (ekonomikas) virziens ir vietējie resursi (mežs, kūdra, zeme) un to racionāla, saprotama un ilgtspējīga izmantošana, tad... Vēsturiski mums ir spēcīga lauksaimniecība un mežsaimniecība, farmācijas un ķīmijas nozare, kokrūpniecība un pārtikas nozare, arī IT. Saliekam to kopā un domājam tālāk: tam pakārtojama izglītība, pakārtojama reģionu attīstība.

ML: Reģionālā attīstība līdzīgi kā skolās un medicīnā norit eksperimentāli. Ir republika vārdā “Izglītības un zinātnes ministrija”, kas rušinās vienā dobē un jūtas labi!

UA: Ja Latvijai ir resursi un zinātne, jābūt lielam kaitniekam, lai skolu programmās par to nedomātu. Matemātika un fizika nav domāta tikai augstskolām un programmētājiem, vai izgudrotājiem. Šie priekšmeti nepieciešami loģiskajai domāšanai! Teksta uzdevumi, aritmētika... Mācoties pirmajā kursā Hidromeliorācijas fakultātē, mums bija mācību priekšmets tēlotāja ģeometrija. Tas faktiski noteica: varēsi strādāt nozarē, vai nē. Gana daudzi atbira šai priekšmetā, otrajā kursā atbira augstākās matemātikas dēļ. Tie, kas palika, augstskolu absolvēja. Izglītība jāpakārto valsts ilgtermiņa mērķiem. Patlaban tā ir dzīvā spēka piegādātāja: nesen lasīju publikāciju, kuras autors bilda, ka Latvijai būtu nepieciešams piestādīt rēķinu tām valstīm, kurp strādāt devušies Latvijā izglītību guvušie. Tas būtu kompensējami.

ML: Tie, kas nopietni mācījās, 80. gados guva labu izglītību un 18 gadu vecumā jau bija ar pietiekami plašām zināšanām. Mēs orientējāmies daudzās nozarēs.

UA: Man bija iespēja izglītoties pie pedagogiem, kas darbu bija sākuši pirmskara Latvijā! Kad salīdzināju, kā bijis, kā ir, kāds bija iedzīvotāju skaits, kāda bija apdzīvotība. Mazās skolas... Skolotājs mazajās skolās mācīja visu. Tagad jābrauc kaut kur uz lielo vai lielāku skolu. Tas atņem vietējo ļaužu saskari ar pagastu vai ciemu.

ML: “Inteliģentā saraušanās”, kā to dēvē valsts pārvaldē. Klusuma tūrisms, kā to ir pauduši DAP pārstāvji: vajagot attīstīt klusuma tūrismu Latvijas laukos, jo, lūk, “mazapdzīvotajā Dienvidkorejā” (tikai 51 miljons iedzīvotāju!!!) no nelielajām pilsētām ļaudis braucot baudīt lauku klusumu.

UA: NVO aktīvistam jābūt gana inteliģentam, lai, redzot sarunas tēmu, varētu piedalīties un sarunāties, arī kaut ko saprotot. Bija reize, kad Viesturu Ķeru pārsteidza fakts, ka kūdras ražotāji ražo kūdras substrātu un vēl eksportē. Pag! Citā sarunā: “Mēs, uzņēmēji, pelnām un maksājam nodokļus!” “Nē, nodokļi mūs neinteresē, mums ir daba, kas rūp!” Stop! Mēs rūpēsimies par dabu un neļausim jums strādāt, bet par nodokļiem gan domāsit jūs.

Dzīve jāskatās kopainā, kā tā ietekmē mūs, kā mums jārūpējas par pasauli, bet mums jārūpējas par Latviju un mūsu nāciju! Viss sākas ar pagalmu!

Saprotu, kā Eiropā top dokumenti. Fakts, ka Taksonomijas principi parādās vienā laikā ar jauno Finansēšanas periodu, vienlaikus ar neprātīgo finanšu mašīnu, kas darbojas pandēmijas sakarā... Vai sakritība? Nē! Atveseļošanās plāns nav atveseļošanās atbalsts, bet finansējums citiem mērķiem. Šim plānam jāmaina nosaukums: klimata plāna turpinājums vai klimatneitralitātes panākšanas atbalstsubsīdija. Par atveseļošanos nav runas.

ML: Naudas ekonomikai būs maz!

UA: Uzņēmēju intereses Latvijā pārstāv dažādas organizācijas un apvienības, to pārstāvjiem ir lieliskas zināšanas un spējas, bet, ko esmu manījis, kolīdz gaidām skaidru un saprotamu lēmumu, tā ieslēdzas zināmas bremzes.

ML: Kaut kas “pazūd tulkojumā” vai trūkst stingrības noteikumu uzstādīšanā. Uzņēmēji ir vienīgie, kas pelna nodokļus! Citi rīkojas ar tiem iedalīto un pārdalīto naudu!

UA: Covid19 laiks ir saprotami parādījis un paskaidrojis: no kā dzīvo (finansiāli) Latvija, kas ir valsts pamats. Proti, ierēdniecība, kas šai laikā neko nezaudēja un turpināja darboties ierastā režīmā, valsts pārvaldē štatu samazināšana nenotika. Vai noteiktas naudas piešķiršana digitalizācijai samazinās valsts pārvaldes darbinieku skaitu? Ja valsts sektors saņem prāvu finansiālo atbalstu digitalizācijai, pretī jābūt skaidrai ziņai: par šo summu mēs par ...% samazinām sistēmas darbinieku skaitu.

ML: Kā noprotams no VARAM prezentācijas, nauda tiks ieguldīta sistēmā, lai cilvēkam nebūtu jārokas vai jāmeklē informācija dažādos avotos, bet digitālā pārvalde pilsonim atsūtīs visu nepieciešamo. Patlaban sistēma strādā ar dažādiem pārtraukumiem, un mēs redzam, ka vienu dienu, otru dienu, vēl kādu dienu “kaut kas nestrādā”. Piemēram, e-veselībai ir piešķirta liela nauda, tā tagad atrasta par nederīgu un...

UA: Tas ir tas, par ko runā. Man ar valsts pārvaldi nav laba pieredze. Piemēram, a/s “Latvijas valsts meži”, ko sit un bremzē, un kontrolē no daudzām pusēm... Kas notiek? Katra darbība un rīcība, atbilstoši speciāli sagatavotiem normatīviem dokumentiem, jāpamato ar apjomīgu procedūru virkni, ko nosaka ne jau profesionāļi, bet publiskā sektora prasības. Proti, liels un profesionāli strādājošs uzņēmums ir spiests nevis rīkoties, kā labāk, bet tā, kā to uzskata virkne neprofesionāļu – Valsts kontrole, Konkurences padome utt. Valsts sistēma ir radījusi smagumsistēmu. Piemēram, vai Valsts kontroles “ieteikumi”, kas nav nekas obligāts (bet Valsts kontrole šo vārdu lieto ne gluži latviskā nozīmē), pozitīvi ietekmē revidētās vienības darbu, vai tiek radīts papildu administratīvais slogs? Vai šāda analīze ir?

ML: Tieši tā, jo uzņēmumu speciālistus noslogo ne tiešo pienākumu veikšanai, bet Valsts kontroles, ...padomes, uzraudzības grupas prasību nodrošināšanai, kam nav sakara ar uzņēmuma darbību. Valsts kontrole bieži pārsteidz ar galējībām, piemēram, korekts un saprotams vēstījums par dažādu izdienas pensiju slogu pelnošajai sabiedrības daļai un... neprofesionāls mēģinājums sekot Eiropas modei, runājot par lūšu medībām. Turklāt, Latvijā nav ministrijas vai institūcijas, kas nopietni sekotu tam: vai aizbildinājums par Eiropas, EK, OECD vai NATO prasībām izriet no organizācijas dokumentiem, vai tā ir vietējā iniciatīva. Valsts mērogā var redzēt tieksmi uzteikt vienus un obligāti norakt citus. Patlaban pirms pašvaldību vēlēšanām skan bažas (pamatotas) par novadu budžetu ieņēmumu samazināšanos, turpat blakus dzirdam aktīvistu aurošanu pret uzņēmējdarbību. Politiskā laipošana...

UA: Piekrītu, jo nereti uzņēmumā nedomā par attīstību, bet par dažādu valsts iestāžu prasību apkalpošanu. Sekas: lēmuma nav, vai tas tiek vilkts garumā, cik iespējams.

ML: ...un brīnāmies, ka daudzas lietas nenotiek, un mēs kaut kādos plānošanas dokumentos atpaliekam par vienu vai otru periodu. Nereti salīdzinām Latviju ar kaimiņvalstīm, mēs neesam nedz stulbāki, nedz slinkāki, bet pie mums ļoti negatīva, attīstību traucējoša ietekme ir birokrātijai un ātru, un nepieciešamu lēmumu trūkumam.

UA: To redz situācijās, kad nepieciešams kāda dokumenta saskaņojums, maiņa, vai, Dievs, nedod, likuma maiņa: cik gara un bezjēdzīga ir procedūra! Ir juridiskas kaujas, kur nereti ministrijas, departamenti vai – vienkārši – iesaistītie vēlas parādīt savu kompetenci un spējas. Piemēram, darba grupā par Latvijas zemes dzīlēm jutu vēlmi noteikumos paredzēt jebkuru iespējamu gadījumu un dzīves situāciju. Ja cilvēks ir ierēdnis, viņš savā darbībā nedrīkst balstīties tikai dokumentos, jo tad par ierēdni var būt ikviens: lasi instrukciju un strādā. Ko vēl vajag? Traģēdija ir tā, ka politiķi, tiekot pie varas, nonāk ierēdņu atkarībā...

ML: Skrūvspīlēs...

UA: Prevalē Eiropas direktīvas, regulas, starptautiskās konvencijas... Vai kaut kas tām atbilst? Ja ir kāds pārkāpums, jāmaksā sods, uz ko neviens nevēlas parakstīties. Valsts uzdevums: ja netiec pa durvīm, skaties, kā vēl vari tikt – ir logi, ir skursteņi, ir iespēja sienu lauzt... Ne reizi vien Eiropas Komisija ir paudusi: “tas vai tas dokuments nav likums”, “dalībvalsts pati var, ievērojot principus, rīkoties kā vajag”. Latvijā rekomendācija (ieteikums) nez kālab pārvēršas likumā.

ML: Tā notiek jau gadiem, Latvijā tas ir ierasti. Piemēram: “Vai no zaļā kursa lielajām finansēm var dabūt naudu kompensācijām?” “Nē, tādas informācijas nav, diez vai tā būs, nez vai tā varēs.”

Tas nozīmē: par to neviens nav interesējies, jo valsts pārvaldes darbiniekiem tas nerūp! Ne mana cūka, ne mana druva! Ierēdņus konkrētu jautājumu atrisināšana neinteresē. Vai valsts iestājas par savu pilsoni un taisnīgumu, vai... “Stāvgrūdām” dokumentu ir pieņemti un apspriesti, bet, nonākot līdz konkrēta pilsoņa konkrētas lietas risinājumam, darbība apstājas... Piemēram, mākslinieka Aivara Vilipsona dzīvokļa jautājums... Ciktāl mūsu valsts ir mūsu valsts?

UA: Satrauc informācijas trūkums: ja tu darbojies kādā nozarē un par tevi un tavu darbu lemj, lemšanas process var tikt noslepenots, ir neredzamā puse (EK, ministrijas nepubliskotie mērķi). Ir jautājumi, kur nepieciešams pat referendums, no kā Latvijā izvairās. Sen, sen bija referendums par Latvenergo privatizāciju. Ja tagad Latvijas pārstāvis publiski paziņo: “Mēs un Dānija būsim Eiropas pirmrindnieki!” Pag, stop! Kas tev devis tiesības, kas pilnvarojis, kam tu esi jautājis? Vai mums ar demokrātisko sistēmu viss ir kārtībā?

ML: Jāasina zobi (pozitīvā nozīmē)! Ilgtspējas nodrošināšana, organizāciju iesaistīšana aktivitātēs un darbs ar politiķiem. Neaicinu uz liekiem asumiem, bet – tā jārīkojas turpmāk. Nav stabilitātes, jo nezini: ko saskaņos, ko pieņems un kā to vēl interpretēs.

Piebilstot Tevis sacītajam: “Patlaban, aizbildinoties ar Covid19, valsts pārvalde “bliež un rullē”, kā ierasts.” Rodas iespaids un jūtama liela vēlme, vai patika nedomāt, nerisināt, bet regulēt. Un šī sajūta (un lielā vara) gan premjeram, gan veselības ministram ir ļoti iepatikusies.

UA: 2019. gadā piedalījos LIFE Restore darba grupā. Tobrīd Krišjānis Kariņš bija jau Eiropas līmenī paudis Latvijas ambiciozos mērķus klimata jomā, to pasniedzot ar patosu. Jautāju, kā jūs tos panāksiet? Konkrēti! Mērķi ir, tiem seko klusums... Mēs uzņemamies kaut ko, plātāmies par ambiciozitāti, bet... kā, kas, ko?

ML: Uzbekistānā sen, sen solīja milzu kokvilnas ražas, ar to iegūšanu galā netika, vietējiem līderiem bija lielas problēmas. Tagad ir līdzīgi: politika notiek uz kaut kā rēķina.

UA: Patlaban darbības balstās ne datos, ne zinātnē, bet terminos: “Mums tā liekas, mēs tā domājam, man tā šķiet.” “Mums, ornitologiem, ekspertiem tā šķiet...” Dabas skaitīšana nav zinātne, tā ir socioloģija.

ML: Joprojām nav plāna un skaidrības, ko mēs ar dabas skaitīšanā iegūtajiem datiem darīsim. Tiek nepārtraukti virzīta ideja – galvenais, jāsaskaita cik un kas mums Latvijā ir. Un tā arī skaita - “tad jau redzēs, ko darīt…” Tas nekas, ka ticama izskatās ap 200 000 ha zemes platību izņemšana no saimnieciskās aprites?!

UA: Zinātnei ir pamatprincipi, ko atzīst. Ir sajūta, ka patlaban daudz kas notiek pēc politiskās pārliecības un politiskā uzstādījuma. Padomju Savienībā bija tāds Lisenko, kas uzskatīja, ka ģenētika ir viltus zinātne, kas nav marksistiska. Kas notika ar citādi domājošajiem, zinām... Patlaban ir līdzīgi... Neiedziļināties, nepētīt, aurot...
* Mārtiņš Lācis (īstajā vārdā Jānis Sudrabs), latviešu revolucionārs, sarkanā terora koncepcijas autors

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru