Kā situāciju izmantot un tai pielāgoties?

Zemeunvalsts.lv | 26.11.2019

Intervija ar Āri Jansonu, Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava”

Meža zinātnieki gan diskutē par klimata jautājumiem, gan mēģina raudzīt gūstamo labumu. Kā jūtas mežs un koki mainīgā klimatā?

Klimatiskās pārmaiņas vai mainība vairāk vai mazāk ietekmē mums zināmās koku sugas un noteikti jāmēģina saprast, ko no pārmaiņām varam iegūt un kā tās būtu lieti izmantojamas. Latvija kā valsts ir piekritusi un pievienojusies dažādām ar klimatu saistītām konvencijām par CO2 izmešu daudzuma samazināšanu, par CO2 absorbēšanu, bet Latvijas mērogi (ne platības, ne cilvēku ziņā) nav tik lieli, lai mēs būtiski ko ietekmētu. Jāsaprot arī tas, ka klimats turpinās mainīties vēl tuvākos 100-200 gadus, pat, ja pēkšņi uz Zemes visi pārietu uz 0% CO2 emisijām! Kā tā? Lielajiem procesiem dabā ir tikpat liela inerce – ja esam “kaut ko” mazliet “uzsildījuši”, kamēr šis “kaut kas” atkal atdzisīs – mūsu gadījumā runa ir par pasaules okeāniem – kamēr sistēma atgriezīsies pirmsākuma stadijā, paies pāris simti gadu! Tātad – pamatu pamati jāliek uz pielāgošanos (adaptāciju) situācijai. Par to daudz nerunā, plašsaziņas līdzekļi apspriež oglekļa piesaisti, bet par adaptāciju informācija parādās maz vai neparādās vispār. Kāpēc? Ir starptautiskās saistības, kam tikusi noteikta finansiālā vērtība. Un šo saistību sakarā mūs var “sabārt”, un mums par to būs jāmaksā, mūs var arī uzslavēt un mēs iegūsim, tālab šīs lietas ir tikušas priekšplānā.

Būtībā priekšplānā nepieciešams atrasties adaptācijai – kā situāciju izmantot un tai pielāgoties! Notiekošajam šai gadījumā ir jāpielāgojas, neatkarīgi no mūsu darbībām un gribas.

Runājot par mežu… Mežam “nevajag”, lai mēs tam vai saistībā ar to ko pielāgojam! Mežs pielāgojas pats! Piemēram, ja skatāmies parastās priedes izplatības areālu: turpat visa Eirāzija (ar nelieliem izņēmumiem)! Viena otra priede sastopama pat Spānijā un Turcijā, tipiskā Vidusjūras klimatā. Sugas ietvaros vienmēr atradīsies īpatņi vai genotipi, kas netipiskus apstākļus pārdzīvos un izturēs! Pielāgojama ir cilvēka un meža mijiedarbības sistēma – mežsaimniecība. Ja vēlamies arī turpmāk iegūt koksni, kas ir un būs nozīmīgs atjaunojamais resurss, mums – mežsaimniekiem – jāpielāgojas! Krasu pārmaiņu gadījumā it daudz koku var aiziet bojā, jo tie nebūs piemēroti jaunajiem apstākļiem. Daži izdzīvojušie, savukārt, “ražos” daudz, daudz pēcnācēju, tā nodrošinot sugas turpinājumu, pielāgojoties šādi!

Dabiskā izlase!

Jā! Mūs šai gadījumā interesē, lai lielākā (maksimāli lielākā) daļa koku, ko esam audzējuši un aprūpējuši, izdzīvotu!

Eiropas Savienības diskusijās par pielāgošanos mēs – Ziemeļeiropa (Skandināvija un Baltijas valstis) – joprojām esam “baltais zvirbulis”. Mūsu reģionā mežs joprojām ir nopietns saimnieciskās darbības objekts. Centrāleiropā tas redzams mazāk, Rietumeiropā – vēl mazāk. Ar to nevēlos teikt, ka Centrālās un Rietumeiropas mežos nenorit saimnieciskā darbība, tā notiek, bet – krietni mazākā mērā, kā pie mums! Diskusija Eiropā kopumā ir mazāk virzīta uz saimnieciskām interesēm, un šī tendence – par saimniekošanu nerunāt – domājams, pastiprināsies. Prognozes rāda, ka liela daļa Eiropas, sākot no Vidusjūras reģiona, laika gaitā var kļūt mežsaimnieciskai darbībai nepiemērota vienkārša iemesla dēļ – būs pārāk karsti un pārāk sausi! Pieļauju, ka pa kādam kokam šais reģionos augs, tie pēc FAO (Food and Agriculture Organization of the United Nations) it “pielaidīgās” definīcijas mežam atbildīs, bet mežam mūsu izpratnē un saimnieciskās darbības izpratnē, nē!

Ja plānojam turpmāk izmantot koksni kā resursu, kaut kur tai būtu “jāaug un jārodas”. Mūsu reģions tam ir un būs piemērots! Esam labvēlīgā situācijā. Protams, tas nenozīmē, ka jāaizmirst par adaptēšanos, bet – pieļauju – situācija mums varētu kļūt pat labāka!

Kas būtu tie faktori, ko esam konstatējuši un ar kuriem mums noteikti būtu jārēķinās nākotnē? Kam mums jāmēģina piemēroties?

Sausums vasarā – pirmais! Protams, tas neietekmēs kokaudzes tā, lai tās sāktu kalst un iznīkt, bet koksnes pieaugumu var ietekmēt gan. To secinām, apkopojām datus no pieauguma rekonstrukcijām reģionā no Somijas līdz Vācijai Ja runājam par mežkopību un mežsaimniecību, pieaugums ir būtisks! Ko varam darīt? Vai genotipi (koki) no vietām, kur jau šobrīd sausums ir izteiktāks, varētu būt mums piemēroti? To pētām gan lauka, gan kontrolētos apstākļos! Varbūt varam “izturīgākos” sakrustot ar mūsu kokiem… Tas tiek darīts! Turpinām darbu pie metožu izstrādes, lai labāk novērtētu, kuri no mūsu pašu genotipu daudzveidības (piemēram, eglei visā Latvijā ir atlasīti vairāk nekā 2000 pluskoki, kas veido sēklu un ražošanas bāzi, priedei to ir ap 1500) ir pret sausumu izturīgāki. Tas būtu jāņem vērā, pirms izvēlamies, ko pavairot! Šis ir svarīgs virziens, kurā darbojamies!

Otrais nopietnais faktors ir vējš, par kuru daudz runājām novembra Mežzinātnes dienā Kalsnavā! Pat nemainoties vēja apstākļiem (cik bieži novērojam vētras un kādi ir vēja ātrumi brāzmās), bojājumu mežā būs vairāk! Kāpēc? Kā manām jau tagad, vairāk spēcīgā vēja būs tai gada periodā, kad augsne nav sasalusi. Ja laikposmā, kad mežā augsne ir, piemēram, mitra, “trāpās” vētra, koki ir mazāk noturīgi un ātrāk “iet postā”. Ko varam darīt? Bojājumus pilnībā novērst nav iespējams, bet tos var mazināt! Jāsaimnieko tā, lai koki ātrāk palielinātos caurmērā (ātrāk taptu resni!). Šādai pieejai ir divas priekšrocības – koka izturība ir atkarīga no tā caurmēra, un, ja koks ātrāk aug caurmērā, tas ir izturīgāks. Otrkārt, ja koks ar lielāku pieaugumu ātrāk sasniedz mērķa caurmēru un varam saimniekot īsākos laikposmos. Vēja bojājumu varbūtība ir tieši atkarīga no koka augstuma. Līdz 10 m augstumam varbūtība ir tuvu 0, ar katru nākamo metru tā palielinās! Jo īsāks būs laikposms no 10 m augstas audzes līdz mērķa caurmēra sasniegšanai un izmantojamas koksnes ieguvei, jo mazāka varbūtība, ka audzi ietekmēs vējš. Saimniekojot ar mērķi caurmēru palielināt, nozīmē, stādīt mazāk koku hektārā.

Koks pret vēju var adaptēties it veiksmīgi. To varam vērot mežaudzēs jūras tuvumā… Zināms, ka vēja ātrums brāzmās pie jūras ir vislielākais, iekšzemē tas samazinās. Ja skatāmies vēja bojājumus – pašā piejūras joslā, pirmajos simtos metru – tādu nav!

Jā, gan! Vētru bojājumu nav, lai arī šais platībās piejūrā vēja ātrumi ir vislielākie! Koki ir pielāgojušies! Ja tā var sacīt: koks saprot, kas to apdraud, un savus pieejamos resursus virza draudu mazināšanai. Ja mēs audzei “dosim vairāk vēja” – tātad – stādot būs lielāki attālumi starp kokiem, mazāks koku skaits hektārā, vējš audzē staigās vairāk. Kokus šūpos jebkurā gadījumā. Situācija raksturojama šādi – kokam nebūs tik svarīgi augt augstumā, jo “kaimiņi netraucēs”, bet vēji purina it stipri! Tātad: koks enerģiju un barības vielas virzīs uz sakņu kaklu, pie celma, uz saknēm! Lai neizgāž! Šādi it vienkāršoti varam aprakstīt pielāgošanos vējam.

Kalsnavā sarunu laikā dzirdēju pieminam kļavu, liepu audzes Latvijā. Dižskābaržus varēja apskatīt. Kā Latvijā ar platlapjiem? Vai tie kļūst aktuāli?

Ir koku sugas, par kurām ir vērts domāts, bet tās neaizstās bērzu! Piemēram, liepa un kļava it labi noder amatniecībai. Bet – ir noteikti iemesli, kālab vēsturiski tik plaši audzējam un lietojam bērzu, nevis kļavu! Piemēram, kļava ļoti labi garšo stirnām un briežiem. Liepa ir laba specifiskiem nišas produktiem, bet nez vai to audzēsim lielās platībās. Iemesli, galvenokārt, saistāmi ar attiecīgās sugas koksnes īpašībām.

Tomēr eksperimentus, protam, ierīkojam. Piemēram, kopšana. Liepu un kļavu audzes tiek koptas dažādos biezumos, vērtējam, kādi ir pieaugumi, cik daudz pārnadžu bojājumu utt.

Runājot par dižskābardi, vai pie labām sēklām patiesi var tikt vien 20 gadu laikā, kā tika minēts Mežzinātnes dienā?

Te būtu jārunā par divām lietām. Viens – ja runājam par stādu skaitu 10–100 000, sēklas var dabūt no tiem kokiem, kas pie mums jau aug. Nākamajā sēklu ražas gadā mēs varam dabūt ne gluži ideālu, bet gana labu sēklu materiālu. Par to arī ir domāts, tādēļ plānojam tuvākajos gados Meža pētīšanas stacijas mežos vairākas audzes retināt, atstājot tikai kvalitatīvākos, labākos kokus, un tad atliks gaidīt nākamo sēklu ražu, kas gan dižskābārdim, līdzīgi kā eglei, ir neregulāra. Šogad sēklas bija! Pērn zem 15 kokiem savācām nelielu maišeli, šogad bija pilns auto – sēklu maisi un vēl šoferis! Kad būs nākamais ražas gads, redzēsim!

Otrs – sēklu ieguve komerciālos apjomos. Tā prasīs laiku – varbūt 15-20 gadus, nez’ vai mazāk. Šobrīd Latvijā esošajās audzēs, līdzīgi kā eglei un priedei, ir atlasīti pluskoki. Tagad jāsavāc potzari, jāpotē, jāierīko sēklu plantācija un tam visam jāizaug! Viss nosauktais gan prasīs ilgāku laiku, kā daudzas lietas mežsaimniecībā. Tādēļ ir tik būtiski plānot ilgtermiņā un adaptēties: gan mežam, gan cilvēku domāšanai!

(Izmantotas Mežzinātnes dienā, Kalsnavā, 2019. gada 7. novembrī uzņemtās fotogrāfijas)

Pievienot komentāru