Jāsāk augt!

Zemeunvalsts.lv | 09.03.2021

Intervija ar Uldi Lipski, Liepājas simfoniskā orķestra direktoru

Skatoties uz kultūras un mākslas nozari un tajā strādājošajiem cilvēkiem, var sacīt, ka jums tikšanās ar skatītājiem liegta jau apmēram gadu, ja neskaita nosacīti bagāto vasaras beidu posmu un rudeni – augustā – oktobrī.

Jā, gan, drīz varēsim svinēt slikta gada pirmo gadskārtu! Pērn, tieši šai laikā ritēja Liepājas starptautiskais zvaigžņu festivāls, bijām nospēlējuši trīs lieliskus koncertus un gatavojāmies ceturtajam. Trešajā koncertā skatītājos bija prezidents Egils Levits, tā bija mūsu orķestra pirmā tikšanās ar viņu. Saviesīgajā daļā pēc koncerta jau tika runāts, ka situācija top nopietnāka un valstiskā līmenī “kaut kas tikšot darīts”. Bet, šais sarunās minēja arī, ka 200 cilvēkiem domātās zāles tas neskars. Jutāmies atviegloti, jo mums ir tieši šāda zāle, biļetes uz nākamo koncertu pārdotas, Maija Kovaļevska atceļojusi no Austrālijas, Armands Ābols – no Čīles, abi jau noorganizējuši mēģinājumus – cerējām, viss notiks! Nekā nebij'! Stop! Mūsu festivāls tika “pārzāģēts uz pusēm”.

Pirmajās nedēļās apjukums bija liels. Jāsaka, mākslinieki darbojas dažādos statusos: ir valsts darbā (dažādos kolektīvos) aizņemtie, ir brīvmākslinieki, ir individuālie uzņēmēji. Katram situācija var būt atšķirīga. Citējot klasiku, “treknākos gados” rosīgākie un iniciatīvas bagātākie daudz strādā un smīn par “valsts maizē esošajiem” un viņu mazāko atalgojumu, un uzņēmības trūkumu. Patlaban situācija ir gluži pretēja – valsts darbā esošajiem māksliniekiem stabilitāte ir lielāka. Atalgojums nav cietis un ir iespējas spēlēt (strādāt). Pērn daži pavasara, vasaras sākuma mēneši tika uztverti bezmaz sajūsmināti – nu ir brīvs laiks, un ikviens var paveikt līdz tam aizņemtības dēļ nepadarītās lietas, sakārtot nesakārtoto un tamlīdzīgi. Sportistiem parasti ir treniņi un tad sacensības, mums – mūziķiem – sezonas laikā ir sacensības un sacensības, un vēl sacensības. Kad atjaunoties kā profesionālim, gan nervu, gan citā ziņā? Tam laika neatliek! Pērnpavasar laiks bija! Bet, “atpūtas laikam” ievelkoties, sākās citas likstas. Kā nesen intervijā to precīzi raksturoja Inga Kalna: “Skatuves mākslinieka darbs saistīts ar smalkas ķīmijas koncentrāciju asinīs, pie kā pamazām jāpierod un līmenis jāuztur. Pat augstākās klases mākslinieki, gadu publiski neuzstājoties, vēl vairākus gadus jutīs šādas neuzstāšanās atstātās sekas. Komunikācija ar publiku ir nozīmīga.”

Šai situācijā varu tikai priecāties par Kultūras ministrijas komandas absolūto lojalitāti mākslai, jo ir darīts ļoti daudz, lai mēs triecienu sajustu minimāli vai nesajustu vispār. Skats tālāk 2021. gadā ir optimistisks, ceram un ļoti vēlamies ātrāk sastapt publiku!

Vai kāds no kolēģiem orķestrī nav strauji mainījis darbu, vai lēmis doties citur?

Nav gan! Jautājumā minētā situācija bija vērojama iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā (2008.-2009.), kad viens, otrs mūziķis devās strādāt uz Vāciju ar mūziku nesaistītos darbos, cits līdzi ņēma arī ģimeni, bet, paldies, Dievam, viņi visi ir atpakaļ un atkal spēlē orķestrī. Šādu iemeslu dēļ mēs profesionāļus nezaudējam, kā jau minēju, valsts kolektīvi tagad māksliniekiem ir kā drošības sala.

Liepājā ir, kur muzicēt, Liepāja ir bagāta ar “Lielo Dzintaru” un ne to vien! Pieļaujami, ka Rīgā būt šai laikā nesanāk bieži, bet būs pagājis kāds laiks, kopš kultūras ļaudis sarunājas un spriež, un strīdas par Rīgas koncertzāli: vietu, vietām, uzskatiem un tamlīdzīgi. Kā to redz no Liepājas?

Pirmais, ko zinu: ir lieliski, ka Liepājas simfoniskajam orķestrim ir radīta laba un mūsdienīga darba vide! Un, man personiski ir no sirds žēl kolēģus Rīgā, kam jāstrādā morāli un tehniski novecojušās telpās.

Vai jautājums “kur” ir svarīgākais? Domāju, daudzi saprot, ka “kur”, vai “cik eleganti un pieejami”, ir mazāk svarīgi, nekā biznesa, politikas un vēl citas intereses, piemēram, kādu labumu konkrēts cilvēks vai cilvēki no šī procesa gūs. Manuprāt, kultūras ministrs patlaban nav vieglā situācijā, jo publiskā retorika skan par vienu, neredzamās sviras, ko kustina, ir citas. Tas nav patīkami! Mani uztrauc un apbēdina vēl kas. “Tas” parādījās jau krietni pirms Nacionālās bibliotēkas celtniecības, proti: ilgais laiks, kas pagāja cīniņos! Cik daudz un dikti, un dažādos veidos kaitināja un uzkurināja publiku: vai vajag, vai nevajag, kad vajag... Piedodiet, pirmskara Latvijā tapa daudz celtņu un būvju – nācijas simbolu. Tagad mums ir atjaunota neatkarīga valsts un raisās plašas diskusijas par to – vajag vai nevajag bibliotēku... Labi, galu galā vienojās, bet ēkas plānotais apjoms “saruka” par trešdaļu...

Vēl dižāka atjaunošanas vēsture ir Jaunā Rīgas teātra ēkai, ko pirms apmēram gada aprakstīja Gundars Āboliņš, runājot par saviem studiju gadiem (80. gadu sākums), kad nams jau prasīt prasījies pēc remonta

Liepājas koncertzālei pirmais projekts tapa tieši pirms 100 gadiem. Bet Nacionālo bibliotēku, izcila arhitekta autordarbu, vietējie “nograuza” par trešdaļu mazāku. “Lielais Dzintars” tapa par 3 m zemāks, nekā sākotnēji plānots. Vai tas būtu maziskuma gēns? Kā to nosaukt? Man personiski ir bēdīgi par nespēju vienoties: Darām to labāko! Nē... Būs dārgi, kāds “nepareizais” būvnieks pārāk daudz nopelnīs... Labāk mazāk... Tas ir briesmīgs mantojums, no kā, ceru, atbrīvosimies, bet es to saskatu daudzos uzbrukumos, kas notiek diskusiju vietā. Labi redzams, kā vienu, otru arhitektu izmanto, spēlējot uz cilvēka vēlmi tapt pamanītam, tapt uzklausītam. Šobrīd vairāk būtu jāuztraucas par spēju vienoties vispār: “Jā, ceļam!” Vieta būs pakārtots jautājums. Noteikti ne mazsvarīgs, bet pakārtots spējai sarokoties: “Darām!” Apspriešana un diskusija nevar pārvērsties bremzēs!

Vēlos piebilst par jau “seno” koncertzāles projektu uz AB dambja: šai iecerē ģeniāla bija doma – rādīt, kādu vietu mūsu galvaspilsētas panorāmā ieņem mūzika un kultūra! No šī viedokļa AB dambis bija lieliska izvēle.

Varbūt nav labākais salīdzinājums, bet... Maskavā esmu bijis tikai reizi, pabiju arī Kremļa kompleksā. Tur ir Kremļa koncertzāle, tur ir lielā izstāžu zāle, muzejs. Tur visā hierarhijā kultūra ir ļoti augstā vērtē, turpat līdzās varai. Mums... līdzās apkalpojošajam personālam. Domāju, dažādu kultūras celtņu liktenis un vērtību saglabāšana sakņojas uzskatos, ka daudz kas ir lieka greznība... Vai kultūra joprojām būtu uzskatāma par “svešu izpriecu” un mums gana ar aliņu un ugunskuru? Domāju, nē!

Dziesmu svētki un teātris ir nozīmīgas un svētas lietas!

Protams, nevēlos būt pārlieku bargs, bet pret ekselenci pie mums vērojams zināms nihilisms. Tas tautai par labu nenāk.

“Mēs esam diženi! Mēs esam vareni!”

Gara spēku apzināties vienmēr ir labi, bet patlaban Latvijā ir problēmas ar pašvērtējumu. Tas ir greizs!

Pirms sarunas teicāt: “Ja nebūtu mūziķis, noteikti būtu mežsaimnieks.” Skanēja it pārliecinoši!

Jau no bērnības mežs bija un joprojām ir vieta, kur veldzējos un atgūstu spēkus pēc treniņiem mūzikā. Bērnībā tas parasti bija pēc ilgas gammu spēlēšanas. Mežs, upe, ugunskurs. Man bija lielisks skolotājs – Gunārs Kļaviņš, kura vadībā skolas laikā sākām laivot, izbraucām visas lielākās Latvijas upes. Mežs man ir svēts, Latvijas daba ir izcils enerģijas avots.

Liepājas pusē ar mežiem paknapāk, dzīvoju Durbes novadā, kur ir līdzenumi un nelielas birztaliņas, nelielu koku puduri. Man labs draugs mīt Mordangā netālu no Talsiem – lielie milzu sili... Tas ir kaut kas!

Durbes novads drīz būs Dienvidkurzemes novada sastāvā. Vai Durbes iedzīvotāju, kas strādā “Lielajā Dzintarā”, kā nebūt skar novadu reforma?

Par šo pārlieku spriedis neesmu, domas vairāk pie darba saistās. Bet, saprotu, ka galvenās raizes un bažas ir par iespējamību: jo tālāk no centra, jo mazāk būs uzmanības un investīciju. Kā to regulēs, kā risinās, patlaban ļoti grūti pateikt un prognozēt! Šobrīd Durbē, kas ir novada centrs, nezina, kas pilsētiņā notiks turpmāk: vai kas saglabāsies, vai kas mainīsies, vai kā trūks... Lielā novada centrs būs Grobiņa. Bet... Nešaubīgi daudz būs atkarīgs no lielā novada un mazo centru vai pagastu vadības (pārstāvju) attiecībām: kā sastrādāsies, kā vienosies, kā savstarpēji satiks, kā dalīs un dalīsies. Mums Latvijā ir piemērs, kam sekot nevajadzētu – Rīga un Pierīga...

Kas patlaban notiek Durbes novadā?

Durbe ir neliela pilsētiņa. Novadā ir ļoti spēcīgi un jaudīgi zemnieki, redzu, kā saimniecības attīstās, ko var raksturot latviski un īsi – izaugsme! Ir daudz koptu lauku, koptu vietu un saimniecību.

Gaidāmo Dienvidkurzemes novadu sauktu kā ļoti teiksmainu! Mēs orķestrī arī tam “gatavojamies”, jo, ja kādreiz Liepājas simfoniskais orķestris posās tālākām koncerttūrēm Latvijā – piemēram – uz Alūksni, Viļaku, Balviem, zināmā mērā ignorējot tuvāko apkārtni, domājot, ka tuvējie ļaudis brauks uz Liepāju. Nekā! Ne katrs var atbraukt, ne katrs sasparosies, bet... Topošajā novadā būs Aizpute un Priekule – seni kultūras centri, ostas pilsētiņa Pāvilosta, etnogrāfiskie novadi – Rucava, Nīca, Bārta... Es to redzu kā spēcīgu, vienotu kultūras novadu. Domāju, tuvākajos gados būtu jāveicina vietēja mēroga ceļošana, jo gadās – esi bijis kūrortā tālu no Latvijas, bet neesi bijis kaimiņpilsētā. Tas būtu maināms! Jaunajam novadam ir brīnišķas iespējas un liels perimetrs – jāspēj sadarboties un sadzīvot!

Vēl par koncertzālēm runājot, nereti min: vai Latvijā tās vajadzīgas tik daudz, vai būs (ir) gana cilvēku, kas turp dodas...

“Lielajā Dzintarā” ir vairākas zāles. Protams, ņemam vērā iedzīvotāju skaitu reģionā, skaidrs, ka, piemēram, Ventspils koncertzālē ir ap 500 vietu, jo apkārt pilsētai iedzīvotāju skaits nav liels, Ventspili ieskauj meži. Savulaik, kādā sarunā Ventspils rajons dēvēts par Latvijas Sibīriju iedzīvotāju blīvuma ziņā.

Mūsu orķestra darbība ir mainījusies. Agrāk koncertējām Liepājas Latviešu biedrības nama zālē Graudu ielā, kur ir ap 250-300 vietu (atkarībā, kā izvieto krēslus), varējām vairāk eksperimentēt, būt brīvāki un radošāki, jo nebija jādomā par noteikta cilvēku skaita piesaisti. Turklāt, pirms “Lielā Dzintara” mums mūsu žanrā lielas konkurences nebija. Tagad: “šī komponista darbi mums neder, jo viņu maz zina, šis diriģents nav gana spēcīgs un jaudīgs, šis repertuārs nederēs, jo...” Jāsāk vairāk domāt komerciāli, no kā cieš radošais process. Ja tā var sacīt, “riska daļas” mums kļuvis mazāk. Kā mēs to regulējam un samērojam? Protams, nekoncertējam ik nedēļu, mums ir ieraksti, izbraukumi, Liepājā koncertējam reizi vai divas mēnesī. Ja skatāmies “Lielā Dzintara” piedāvājumu: mēs gatavojam programmas, ir privāto producentu pasākumi, ir “Latvijas Koncertu” pasākumi, piedāvājums ir lielas Eiropas pilsētas līmenī un, nešaubīgi, iedzīvotāji gan pilsētā, gan tuvējos novados ir tikai ieguvēji. Runājot par zāli un privātajiem producentiem, 1000 skatītāju ir robežšķirtne, kad pasākuma tāme ir līdzsvarā. Domāju, ar koncertzālēm Latvijā viss ir pareizi un saprotami.

Par ko būtu jāsatraucas... Par bērniem, par to skaitu ģimenē, par cilvēkiem, kas paliek un dzīvo Latvijā. Es vēlētos, lai cilvēki vēlētos dzīvot Liepājā, jo mums viss ir, arī jūra! Problēma ir tā, ka cilvēku ir maz, par to būtu jādomā! Liepāja dzīvojamā fonda ziņā paredzēta 110-120 tk cilvēku. Aptuveni tāds iedzīvotāju skaits bija padomju laiku izskaņā. Šobrīd turpat puse dzīvokļu stāv tukši, tos uzpērk ārzemnieki. Liepāja ir skaista, bet... kā koša zeķe, kas tomēr ir par lielu. Jāsāk augt!

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru