Pēdējā laika tendence – izvilkt no meža paša tur aiznestu riepu un sapīkt, ka to nav aizvedis atkritumu savācējs – aizēno jautājumu: “Kāpēc kāds iedomājies, ka riepai vajadzētu atrasties mežā?” Ja mežā labi jūtas tā saimnieks, saimnieka viesis un putns, vai ir pieņemami, ja kāds tiem kaklā vēlas uzmest šādu riepu, piemēram, lieguma veidā. Kam būs vai tiks kāds labums? 

Ko Jums personiski nozīmē vārds “zaļš”?

Vienkāršs, ne viegli atbildams jautājums. Vārdam laika gaitā ir radušies un attīstījušies politiskie virzieni un, tiesa, to var izmantot arī kā lamuvārdu. Man “zaļš” nozīmē dzīvot saskaņā ar sevi – lai man, maniem mīļajiem būtu labi. Cilvēka dabā un gēnos ir paredzēts (vai dots) būt “zaļam”, jo no dabas mēs esam cēlušies un esam tās sastāvdaļa. Tas, kā savu zaļumu šobrīd saprotam un izpaužam, atkarīgs no katra atšķirīgās pieredzes: sociālās, kultūras, ekstrēmu un mazāk ekstrēmu domu izpausmēm dažādos virzienos. Būt zaļam nozīmē: būt dabiskam!

Runājot par zaļajiem plāniem Eiropā un zaļo kursu, no ministrijām, no iespējami skarto un ietekmēto nozaru asociācijām dzirdam ļoti atšķirīgu informāciju. Pašvaldību balsis un domas nedzird: vai tas tā šķiet, jeb pašvaldības līdz šim bija aizņemtas ar administratīvi teritoriālo reformu un nesenajām vēlēšanām?

Pašvaldības neklusē, pašvaldības par šīm lietām domā. Varbūt attiecīgās domas vai viedoklis nav gana plaši izskanējuši. Pašvaldībām ir skaidrs, ka zaļā kursa kontekstā būs daudz darba, bet... svarīgs ir jautājums: kas par to visu maksās. Viens – pasākumi ir nepieciešami, otrs – kādam par tiem ir jāmaksā. Mūsu bažas ir par Latvijā gana tipisku situāciju: ik ministrija runā par tai tuviem jautājumiem, vai tā būtu enerģētika (Ekonomikas ministrija), vai videi draudzīgs transports (Satiksmes ministrija), vai lauksaimniecība un klimats (Zemkopības ministrija). Vienota, valstiska skatījuma trūkst, nav skaidra arī zaļā kursa koncepcija valstī kopumā. Tēlaini sakot: “Bilde ir liela, bet mēs tajā neredzam, kā plānotos mērķus sasniegt.” Bažījamies, piemēram, ka varētu nepietikt mērķu sasniegšanai pieejamo līdzekļu. Saprotot, ka zaļā kursa “deķītis” šobrīd tiek raustīts uz dažādām pusēm, pašvaldības raizējas par plānu realizācijas iespējām, par to runājam gan ar premjeru, gan Ministru kabinetā, gan citur.

Iepriekšējās intervijās esmu salīdzinājis patlabanējo zaļā kursa skaidrojumu ar ko priecīgu un pacilātu: ejam, smaidām, priecājamies, dungojam “Zaļo dziesmiņu”. Tai pašā laikā 30 gados liela daļa sabiedrības cerēto labklājību tā arī nav sasniegusi. Cik liela ir šī iedzīvotāju grupa un vai par to ir domāts? Piemēram, Krišjāņa Kariņa teiktais par Latvijas veco autoparku. Domāju, jaunu auto gribētu daudzi, bet – cik daudzi to var atļauties? Vai “zaļā dzīve” paredzēta visiem vai tikai turīgajiem? 

Runāt par to, cik katram valsts iedzīvotājam plānotās pārmaiņas izmaksās, nav populāri. Piemēram, uzzinot un saprotot iespējamo finansiālo apjomu, var rasties doma: “Par šādu cenu man to nevajag!” Tas būtu viens.

Otrkārt, ja cilvēkam jāmaina paradumi, un saprotot, ka ienākumu (iztikas) līmenis Latvijā joprojām nav pietiekams (joprojām mums nav izveidojies un nostabilizējies vidusslānis, par ko runā pietiekami ilgu laiku), skaidri jāsaprot mūsu faktiskās iespējas. Piemēram, runājot par Latvijas autoparku, es personiski ļoti labi saprotu, kālab tas būtu jāmaina, saprotu, kāpēc emisijas būtu samazināmas. Jā, ja man būtu līdzekļi, es labprāt pirktu jaunu elektroauto! Bet! Vai es to varu atļauties? Sarunās par iespējamo atbalstu elektroauto iegādei top skaidrs, ka tas būtu atbalsts turīgākajam iedzīvotāju slānim, kas var iegādāties dārgākas automašīnas. Vidusmēra Latvijas iedzīvotājam tas joprojām nav “paceļami”. Domāju, zaļā kursa sakarā pārlieku maz runājam par valsts finansēm, par katra pilsoņa individuālajām finansiālajām iespējām aizmirstot pavisam.

Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka zaļās idejas ir ļoti labas un vajadzīgas, jautājums ir cits: kā mēs tās izpildām, kādā secībā tas notiek un kas par to maksās. Piemēram, runājot par gaisa piesārņojumu, tā novēršanu un veco apkures sistēmu (ogles, malka) nomaiņu vai pieslēgšanos centralizētajiem siltumtīkliem (kur tas iespējams). Patlaban tas ir aktuāli Rīgā, Liepājā un Rēzeknē, kur paredzēts arī finansējums. Bet! Tas nesegs visas nepieciešamās izmaksas, un šādās mājās dzīvo cilvēki, kuru ienākumu līmenis nav augsts. Ja ņem vērā arī to, ka parasti šādās mājās nav arī centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas, rodas jautājums: “Vai gudrais un pareizais plāns ir realizējams?”

No vienas puses es ļoti labi saprotu, ka cilvēkiem nepieciešams finansiālais atbalsts, no otras – ir amorāli šādus procesus finansiāli balstīt pabalstos. Nevienā normālā sabiedrībā tam tā nevajadzētu būt.

Kamēr netiks (nebūs) sakārtotas šīs lietas, lielai daļai cilvēku zaļais kurss būs bubulis, nevis pieņemama un saprotami izpildāma lieta.

Ne tikai meža nozares profesionāļiem nereti šķiet, ka labāku risinājumu meklēšanas vietā Latvijā bez ierunām (kā pavēle armijā) tiek pieņemta informācija no ES institūcijām. Vai tā būtu rutīna vai inerce, un kā šo sistēmu mainīt?

Ja es zinātu, ko darīt...

Pieļauju, ka Pašvaldību savienībā ir daudz diskusiju par valstī nozīmīgiem jautājumiem.

Inerce valsts pārvaldē ir diezgan liela. Runājot par ierēdniecību un valsts pārvaldes institūcijām, jāņem vērā vēl kāda nianse, proti, tiek uzskatīts, ka ierēdņi ir tie cilvēki, kas paši lemt nevar, jo ierēdņa personisks lēmums liecina par korumpētību. Skan dīvaini, bet... ierēdņi ir tie valsts pārvaldes darbinieki, kas izpilda to, kas kaut kur ir uzrakstīts. Ja ierēdņiem ļautu cilvēciski kļūdīties (saprāta robežās, protams) un lemt izsvērti, analizējot vairākas iespējas un vairākus variantus, lēmumu vai lemšanas procesu uzreiz nedēvējot par uzpirkšanu, korumpētību, vai noteikumu pārkāpšanu, mums klātos daudz labāk, lēmumi būtu saprotamāki un kvalitatīvāki.

Piemēram, runājot par vides aizsardzības jautājumiem, valstī tiek noteikts konkrēts datums, no kura var sākt ķert līdakas. To var noteikt uz papīra, bet... situācija ir atkarīga no laika apstākļiem pavasarī (kas ik gadu var atšķirties). Kurzemē upes un ezeri ir brīvi no ledus, bet Latgalē vīri vēl nodarbojas ar zemledus makšķerēšanu. Piemērs ir ļoti vienkāršs, bet tieši šādos vienkāršos gadījumos lēmumam jātop “uz vietas”. Ja maldīgi tiek uzskatīts, ka šāda lemšana ir gluži vai sodāma, ierēdniecība turpinās būt “robotiņi, kas seko norādēm”.

Turpinot: daudzi procesi, kas tieši saistāmi ar dabas aizsardzību, patlaban izskatās “pārbirokratizēti”. Raisoties sarunām par konkrētiem notikumiem, pats notikums top mazsvarīgs, svarīgi ir ar to saistītie dokumenti, kas nez vai ir zināmi lidvāverei, gaurai vai ozolu birzij... Diskusija nav par vidi, dabu vai norisēm, bet par to, kā kurš un cik pareizi vai nepareizi ir sapratis norišu aprakstu. Tas ir traucējoši.

Tas traucē! No vienas puses procesam būtu “jāierakstās” normās vai likumos, jo, ja vēlamies valsti pārvaldīt, kādam likuma vai noteikumu rāmim ir jābūt. No otras puses, daba dzīvo savu dzīvi, tā cilvēka likumiem nepakļaujas, katrā vietā situācija ir un būs atšķirīga. Ja kādā vietā (Moricsalā) nedarām neko un to nevajag, citā vietā rīcība ir nepieciešama. Likumos un noteikumos nevarēs aprakstīt visu, tālab atkārtošu iepriekš teikto: “Par konkrētiem gadījumiem jāļauj lemt speciālistiem, turklāt tiem, kas ir “uz vietas”.” Vēl ir svarīgi – Latvijā iedzīvotāju vidū trūkst ticības speciālistiem. Vienalga, vai tas ir dabas aizsardzības speciālists, vai ārsts, vai skolotājs, vai citas jomas profesionālis. Tā ir ļoti slikta situācija! Ja šī ticība un pārliecība būtu, lēmumi un risinājumi varētu tapt “uz vietas”, tam nebūtu šķēršļu.

Meža īpašnieki ir ļoti neapmierināti un pikti par situāciju: ir ilgus gadus apsaimniekots mežs, kurā mīt kaimiņš, kas tur ligzdo (vanags, klijāns, ērglis, klija). Svešinieks, sastapis šo kaimiņu un paziņojis, kur pienākas, “mežu paliek zem lieguma zīmoga”. Mežs mainās, kaimiņš pazūd. Aizsardzības vietā notiek aizraušanās ar liegšanu.

Jūs ļoti precīzi jautājat: nav runa par to, ka nevajag aizsargāt, un nav runa, ka vides un dabas aizsardzības pasākumus nevajag, bet runa ir par izpildījumu.

Par liegumiem runājot, manā skatījumā ideāla dabas aizsardzība ir bez neviena lieguma un nevienas aizsargājamās teritorijas, jo mēs visi (visi!) prastu dzīvot un strādāt: mēs saimniekotu, un daba būtu tepat – līdzās. Ideāls variants!

Šobrīd situācija ar dabas aizsardzību ir raksturojama kā “divi grāvji, kas nav tukši...” Viens “tapa rakts” jau padomju laikā. Piemēram, Ainažos ir dabas liegums “Randu pļavas”. Vēsturiski šais pļavās allaž ganīja govis, pļavas bija jānogana un jānopļauj, tur bija lieliska dabas daudzveidība, ieskaitot retas un aizsargājamas sugas. Padomju laikā, sekojot samērā ortodoksālai dabas aizsardzības idejai, govis pļavās ganīt aizliedza. Tagad pļavu vietā ir lieli niedru lauki, dabas bagātības zūd, tās soli pa solim mēģina “atdabūt”. Šis ir piemērs, kur dabas krāšņumam saimniekošana ir nepieciešama.

Tagad par pļavām runā daudz un ir skaidrs: tās pilnīgi noteikti ir nepieciešams apsaimniekot. Ja runājam par mežu un meža biotopiem: jāsaprot, ko mēs sargājam – vai tas ir konkrēts biotops, kāds tas ir tagad, vai tiek sargāts dabiskais process. Ja sargāts tiek pēdējais, saprotams, nedarām neko, lai sugas mainās, kā tas dabā notiek. Bet – skaidri jāsaprot, ka tas biotops, ko šādi sargājam, pēc īsāka vai garāka laika vairāk nebūs. Tāds tas varbūt šai vietā “atgriezīsies” pēc vairākiem simtiem gadu, kad noslēgsies dabiskais cikls. Ja mēs sargājam konkrētu biotopu, jāsaprot, kas tam vajadzīgs, kā tas apsaimniekojams un kas būtu darāms, lai mēs to šādu saglabātu. Tās ir divas dažādas lietas un abas ir vajadzīgas. Jau pieminētais Moricsalas rezervāts, kur mēs nedarām neko, ļaujot dabas procesiem ritēt savu gaitu. Ne vienmēr tas ir skatāmi un patīkami, jo vecie koki arī skaistās vietās iet bojā, bet tā ir vieta, kur daba dzīvo pati. Par pārējo, kur saimnieka roka nepieciešama, jāskatās, lai saimniekojam tā, ka labums tiek gan cilvēkam, gan labi jūtas dabas vērtības.

Dabas aizsardzības politika un konsekvences. Kāpēc darbs atdots NVO, kam ir arī savas intereses?

Dabas aizsardzība ir tā joma, kur rezultātus neredzēsi uzreiz, tie būs gadi un gadu desmiti, pilnīgi iespējami, ka patlaban strādājošie sava darba rezultātus neredzēs nekad. Dabas aizsardzība, dabas procesi un ekoloģija nav fizika vai matemātika, kur palīdz formulas. No citas puses raugoties, ja skatāmies biotopu kartēšanas datus un secinām, ka vairāk nekā puse Eiropas nozīmes biotopu atrodas ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, jājautā: “Vai savulaik aizsargājamās teritorijas ir izveidotas īstajā vietā, vai šo teritoriju apsaimniekošanas un aizsardzības režīmi ir tādi, lai biotopi saglabātos un būtu kvalitatīvi?” Biotopu kartēšanā iegūtie dati rāda: kaut kas līdz šim nav bijis pareizi. Saprotami, par šadu situāciju rodas jautājumi. Runā par kļūdu labošanu un aizsardzības pilnveidošanu, bet... pirms tam noteikti būtu nepieciešama ļoti rūpīga un skaidra analīze, kāpēc tā ir noticis un kas bijis nepareizi. Šobrīd man nav skaidri saprotami vai zināmi iemesli, kāpēc kartēšanas rezultāti ir šādi. Tādiem tiem nevajadzētu būt!

Cik pareizs ir princips: runāsim par problēmām, aizmirstot ēsošo bagātību.

Diemžēl, jebkurā jomā mēdz uzvērt negatīvo, ne tikai dabas aizsardzībā vien. Šādai nostājai nevaru piekrist, jo lasu un gūstu vairāk informācijas, nekā ar dabas aizsardzības procesiem nesaistītie cilvēki. Dabas aizsardzības jautājumi ir mana profesija, es tos labi pārzinu. Man šķiet, ka mums ir pietiekami daudz informācijas arī par labo, kas mums ir.

Skaidrojums varētu būt ļoti vienkāršs: mēs ļoti labi esam iemācījušies izmantot informāciju, ja tā nepieciešama kādām konkrētām interesēm vai mērķiem. Ja mērķis ir tikt pie jauniem liegumiem un ierobežojumiem, noteikti jāskandina, cik viss ir slikti un briesmīgi, negatīvo informāciju pārspīlējot. Ja ir nepieciešams paust, cik viss ir labi, tiek meklēta informācija par sugu skaitu, jaunatklātajām sugām utt. Abas lietas nemēdz skatīt kopsakarā: tā atkal ir problēma.

Jautājums, ko mēdzu uzdot bieži, bet... lasot dažādu (apkaimju, vides, politisko) aktīvistu iebildumus pret daudz ko, atkritumiem mežos, grāvjos, birztalās vai ceļmalās nevajadzētu būt. Tie ir un apjomi palielinās.

Pandēmijas laikā šī tendence ir pastiprinājusies – mežos, atpūtas vietās pieaug atkritumu apjoms. Ar to cīnās gan “Latvijas valsts meži”, gan Dabas aizsardzības pārvalde, gan pašvaldības, gan individuāli. Ar pašvaldību pārstāvjiem esam par to daudz runājuši, tā ir problēma. Viens – cilvēki pēdējo pusotru gadu vairāk dodas dabā. Otrs – ir daļa cilvēku, kas līdz zināmam laikam Latvijas dabu skatīja kontekstā: “Mums nekā nav!” Tā sabiedrības daļa, kam atpūta principā saistījās ar siltajām zemēm vai kalniem, nu ir devusies Latvijas ārēs, nezinot un nesaprotot, kā dabā vajag uzvesties. Daudzās vietās atkritumu urnu nav, kas ir pareizi: “Ko mežā ienes, to iznes!” Vēl joprojām cilvēki nezina, kur un kā likt atkritumus. Piemēram, šogad organizēju remontu lauku mājā... kur likt būvgružus? Jautājumu atrisināju, bet tas nebija vienkārši. Ir cilvēki, kam rocība nav liela, viņi maksāt īsti nevar vai negrib, kur meklēt apsaimniekotāju, kad meklēt... Vienkāršāk – vest tos uz mežu!

Runājot par sadzīves atkritumu vešanu mežā, es nekad nesapratīšu šo cilvēku domu gaitu un motivāciju: atkritumu konteiners pie mājas nemaksā pārlieku dārgi, bet (ja sadomā vest mežā) jāmeklē auto promvešanai, jādomā – kurp vest, ir degvielas izdevumi, jādomā par laiku un vietu, kur vest, un jādomā, lai nepieķer! Manuprāt, tas ir daudz, daudz sarežģītāk, kā noorganizēt konteineru pie mājas.

Kā, jūsuprāt, var izmantot informāciju: “Ak, cik viss slikti!”? Ko tā dod, vai patiesi iespēju uzrakstīt kādu projektu, lai “sliktais taptu labs”?

Nepiekritīšu, ka tā vajag projektu rakstīšanai, lai pieļaujami, ka arī tā dara. Pirmkārt, NVO būtība un sūtība ir pievērst uzmanību, un nevalstiskās organizācijas to var darīt pilnīgi citām metodēm, kā valsts iestādes. Tas ir pareizi, tā notiek visur. Jautājums ir cits: “Vai Latvijā NVO tiek finansētas tā, kā citur pasaulē? Vai ir pareizi, ka NVO ir vienas no galvenajām vides politikas īstenotājām? Vai NVO ir jābūt galvenajām praktisko pasākumu veicējām bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā?” Mums ir valsts iestāde Dabas aizsardzības pārvalde, kuras uzdevumos ietilpst šis darbs. Kāda ir DAP kapacitāte? Kādas ir spējas veikt savus pienākumus? Vai tas ir atkarīgs no valsts politikas? Normāli būtu, ja valsts par valsts institūciju izveidotajām aizsargājamām teritorijām gādātu pati, jo valsts (iestāde) tās ir izveidojusi. Latvijā šobrīd ir daudz neapsaimniekotu aizsargājamo teritoriju un nepieskatītu aizsargājamu dabas vērtību. Nav pareizi, ja par tām rūpējas NVO. Jā, NVO var izmantot pārspīlējumus, lai pievērstu uzmanību problēmām, bet risinājumam noteikti jāatrodas citās rokās, nekā tas ir patlaban.

Cik ilgi kāda sabiedrības grupa var pārspīlēti runāt un radīt aplamu iespaidu par kaut ko? Atbildīgā valsts iestāde klusē. Sabiedrībā nostiprinās greizs un aplams vēstījums, ko mainīt nav vienkārši. Kā redzam patlaban, tas nav attiecināms uz vides jautājumiem vien.

Piekrītu, arī pārspīlējumam jābūt robežām, arī NVO nevar sniegt nepatiesu informāciju. Pašvaldību savienība arī ir nevalstiska organizācija, arī mums jāpievērš valdības uzmanība svarīgiem un pat sāpīgiem jautājumiem. Protams, tam jānotiek sarunās, mēs nedrīkstam operēt un izmantot aplamus skaitļus vai faktus. Bet... ja mēs valdības un politiķu uzmanību nepievērsīsim, jautājumi netiks risināti. Vides aizsardzībā ir iestādes, kam tas ir pamatuzdevums. NVO vides jautājumos ir vienas no aktīvākajām daudzviet pasaulē.

Latvijā uzmanību pievērš visa īpatni, kā rezultātā daļa ļaužu neredz atšķirību starp “cērt” un “izcērt” vai “dzer” un “izdzer”. Turklāt, runājot par kaut kā aizliegšanu, otršķirīgs (it kā) top jautājums: “Kur ņemt finanses aizlieguma līdzsvarošanai?” Runājot par vēlmi ko liegt vai neļaut: “Vai pastāv iespēja, ka Latvijā varētu darboties pašvaldība, kurai nevajag uzņēmējus?”

Ja kāda pašvaldība būs izdomājusi, ka tās teritorijā uzņēmēju un uzņēmējdarbības nebūs, tas varētu notikt vien tādā gadījumā, ja tā lemj pašvaldības iedzīvotāji: uzņēmējus nevajag un viņi pašvaldībā dzīvos ar mazākiem ienākumiem un mazākiem labumiem. Pašvaldībai iedzīvotāju viedoklis būtu jāņem vērā. To saku ar nelielu ironiju.

Bet ikdienā katra pašvaldība vēlas un ir ieinteresēta normālā dzīvē, pietiekamā finansējumā, vai tā būtu veselības nozare, izglītība, vai vides aizsardzība. Pašvaldība ir ieinteresēta, lai tās teritorijā darbotos uzņēmēji.

Piemēram, runājot par pašvaldību likumu, Saeimas darba grupā ritēja diskusija par NVO ierosinājumu noteikt pašvaldību atbildību par dabas kapitāla un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu savās teritorijās neatkarīgi no īpašuma piederības. Pašvaldību savienība šādai idejai strikti iebilda, jo pašvaldības ir atbildīgas par savu teritoriju attīstību, teritoriju plānojot ir jāņem vērā visi faktori – gan ekonomiskie, gan attīstība, gan vides... Tas ir pašvaldības darbs (plānošana), vienošanās ar sabiedrību (apspriešana). Ja sabiedrība ir vienojusies, saistošos noteikumus apstiprina arī VARAM. Ja plānojums ir saskaņots un apstiprināts, pašvaldības pienākums ir to ievērot. Man nav zināma pašvaldība, kas būtu ieinteresēta dabas resursu noplicināšanā. Cilvēki arvien vairāk vēlas tuvību dabai, neaizmirstot, lai būtu darbs un attīstība un, kas ir tikpat svarīgi, lai būtu par ko attīstīties, dzīvot un izglītoties, lai ir par ko šo dabu baudīt un par ko to sargāt, un uzturēt.

Ideja uzlikt pašvaldībām pienākumu nodrošināt dabas daudzveidības saglabāšanu neatkarīgi no īpašuma pārkāpj visus līdzšinējos principus, ieskaitot īpašnieka atbildību. Tātad privātīpašnieks nebūs atbildīgs par rīcību savā privātajā zemē, valsts nebūs atbildīga par saviem īpašumiem, bet atbildētājs būs pašvaldība. Tas nav pieņemami.

Kas patlaban ir tā neatrisinātā vides problēma, kas būtu mazliet aizmirsta, ko vajadzētu iekustināt?

Ir vairākas lietas, kas citu jautājumu skaļuma fonā tikušas aizmirstas. Tās nav primāri svarīgas, bet, neinteresējoties un nerisinot, par tādām var kļūt. Latvijas un bijušo padomju bloka valstu problēma ir vēsturiski piesārņotās vietas, kuru sanācijai un sakārtošanai nepieciešami lieli finanšu resursi. Nerunāju par labi zināmu un lielu objektu – Inčukalna gudrona dīķiem; ir piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrs, kuru nāktos pamatīgi revidēt. Reģistrā ir vietas, kas jau sen būtu sakārtojamas. Ņemot vērā, ka klimata mainība mums rada vienu otru ekstrēmu dabas parādību, piemēram, intensīvākas lietusgāzes, plūdus, stiprāku vēju, tās esošo piesārņojumu var “izkustināt” un “paraut vaļā”... Tā varētu nebūt liela mēroga problēma, bet ļoti nepatīkami un skumji vietējā mērogā gan. Vēl vēlētos pieminēt mūsu pamestos un rekultivēšanu “gaidošos” derīgo izrakteņu ieguves karjerus, kur ir virkne problēmu: īpašuma piederība, izstrādes stadija (Ko darīt – izstrādāt līdz galam vai atstāt, kā ir?). Zinu, ka VARAM par šo jautājumu ir sākusi domāt, tiks veidota darba grupa, kas jautājumu risinās. Tās ir mūsu dabas bagātības, kuru nākotne būtu skaidri jānosaka: ko, kur un kad darām, kā rīkojamies.

Latvijā gaidāma virkne procesu, kas sāksies vai turpināsies Eiropas aktualitāšu sakarā – bioloģiskā daudzveidība, klimata jautājumi, piesārņojums un notekūdeņi – šiem jautājumiem Eiropas struktūrfondos ir atvēlētas zināmas summas, un eksistē – labāka vai sliktāka – valsts politika. Par manis minētajiem jautājumiem mums no ārienes nekas nedraud (soda naudas vai sankcijas), bet tie ir jārisina. Personiski bažījos par notekūdeņu jautājumu. Kāpēc? Līdz šim runāja, ka mazās, ne visai bagātās pašvaldības ar to netiek galā, nu reforma ir notikusi un ir lielas un bagātas pašvaldības... Piedodiet, bagātība nerodas no nekā un tagadējām pašvaldībām būs jārūpējas par nomalēm. Mani satrauc ūdens un kanalizācijas sistēmas tajās apdzīvotajās vietās, kur ir <2000 iedzīvotāju. Tās ir vietas, kuras nav sasniedzis ne ES, ne Latvijas finansējums. Līdz šim vairāk uzmanības pievērsts lielajām pilsētām, mazās aizmirstot. Nelielajās apdzīvotajās vietās mīt cilvēki, kurus nevar aizmirst! Kādā konkrētā vietā piesārņojums ir neliels, bet valstī kopumā tas summējas. Mazās vietas un lietas bieži aizmirst.