Ja runājam par darbu – domāju, to laukos atrast nav problēma!

Zemeunvalsts.lv | 21.02.2020

Intervija ar Jāni Rozīti, Biedrības "Pasaules Dabas fonds" Meža programmas vadītāju

Kas ir Pasaules Dabas fonds Latvijā? Pieļauju, nereti nosaukumu saista ar starptautisko organizāciju WWF, kuras simbols ir mīlīgā panda.

Pasaules Dabas fonds Latvijā darbojas no 1991. gada. Laika gaitā mūsu statuss bijis dažāds. No 2005. gada esam starptautiskās organizācijas WWF asociētais partneris. Mēs neesam WWF Latvija, mēs esam Pasaules Dabas fonds Latvijā sadarbībā ar WWF! Mums ir sadarbības līgums, mums ir kopējs mērķis, savā darbā sekojam WWF pamatvērtībām un darbības struktūrai – proti – ko mēs darām, ar ko mēs sadarbojamies, ar kādām biznesa nozarēm sadarbojamies vai nē, kādās programmās piedalāmies. Sadarbība ar WWF ir arī iespēja nodrošināt informāciju Latvijas sabiedrībai par dažādām aktualitātēm pasaulē. Piemēram, 2019. gada aktualitāte – mežu degšana Amazones baseinā vai Sibīrijā, vai patlabanējie ugunsgrēki Austrālijā – valstu kolēģi sniedz informāciju, kopsavilkumu par aktuālo situāciju.

Vai Latvijā arī ir biznesa nozares, ar kurām nesadarbojaties?

Pasaules Dabas fonds uzņēmējdarbībai ir piešķīris “dalījumu trīs krāsās”: melns, pelēks un zaļš. Jebkurā gadījumā nesadarbojamies ar ieroču ražotājiem un tirgotājiem, ar farmācijas nozares pārstāvjiem, kas eksperimentos izmanto dzīvniekus, kodolenerģijas ražošanas uzņēmumiem, fosilās enerģijas ražošanas sektoru. Pelēkā krāsa (vai pelēkajā sarakstā) ir piešķirta, piemēram, aviokompānijām un ķīmijas rūpniecībai. Bet, protams, vērtējot katrā valstī pastāvošās atšķirības un īpatnības, un uzņēmumu rīcību, noteiktā jomā ir iespējams sadarboties! Piemēram, alkohola ražotāji. Vērtējot situāciju, iespējams ar alkohola ražotāju kopīgi organizēt izglītošanas pasākumus. Tātad gribētu uzsvērt: “pelēkā saraksta” nozares nepieciešams vērtēt katras valsts vai reģiona iekšienē atsevišķi!

Latvijas Radio 1 esi biežs viesis. Klausoties to kaut fonā, rodas iespaids par stabilu Latvijas vides organizāciju trīsvienību – Pasaules Dabas fonds Latvijā (PDF Latvijā), Latvijas Dabas fonds (LDF) un Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB). Kā šāda trijotne veidojusies? Vai paši to esat manījuši?

Sākotnējie projekti un iniciatīvas (90. gadu sākums) bija kopēji, bet laika gaitā dažādas speciālistu grupas gāja katra savu ceļu. Nedomāju, ka kādubrīd ir domāts par konkrētu organizāciju skaitu, vairāk par sfērām, kuras nepieciešams aptvert. PDF Latvijā sadarbojās ar Ziemeļvalstīm un kopš 1991. gada pievērsās arī meža jautājumiem, LDF apvieno biologus – bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai, LOB – kā jau nosaukumā redzam – vairāk pievērsusies putniem, to dzīvotņu aizsardzībai.

1991. gads un 2020. gads. Kas Latvijas mežos ir mainījies?

PDF Latvijā sāku strādāt 1998. gadā. Redzu, ir mainījusies izpratne un sarunu kultūra. PDF Latvijā savulaik bija vēlme “doties prom” no klasiskās dabas aizsardzības – aizsargājamo teritoriju veidošanas – kā dabas aizsardzības metodes uz dabas aizsardzības pasākumu ieviešanu meža apsaimniekošanas procesā. Līdz ar to bija doma: aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā varētu palikt nelielā daudzumā (īpatsvarā) – īpašu bioloģisko procesu uzturēšanai un noteiktiem mērķiem vien. 20 gados – pieļauju – dabas aizsardzības pasākumu devums mežsaimniecībā bijis nepietiekams, meža apsaimniekošana, iespējams, bijusi intensīvāka, nekā mēs to prognozējām. Proti, savulaik mani kolēģi paredzēja dabas aizsardzības pasākumu virzienu, bet neprognozēja, cik intensīva būs koksnes resursu ieguve un, vai mežsaimniecības “zaļināšana” būs pietiekama līdzsvarotai mežsaimniecībai. Nu ir nepieciešama jauna diskusija un meža apsaimniekošanas plānu un stratēģiju maiņa (restartēšana). Ja 90. gadu vidū diskusija vairāk bija “domātāju saruna”, kādai meža apsaimniekošanai Latvijā vajadzētu būt, tagad dažādās auditorijās rit diskusijas: kam vajadzētu būt. Sarunas papildina starptautiskas prasības un tirgus prasības, kas rada ārēju spiedienu domāt savādāk.

Cita pieeja ar nelielām aizsargājamām teritorijām. Pēdējā laikā gan publiskās diskusijās ļoti uzsver, ka mums aizsargājamo teritoriju ir pārāk maz un ne visai korekti tiekam salīdzināti ar citām valstīm… Vai ir plāns palielināt aizsargājamo teritoriju platības, jo “Tā vajag!”? …un punkts!

Ticu, ka aizsargājamo teritoriju palielināšana Latvijā notiek, pamatojoties uz zinātnisku informāciju, ne iegribu dēļ! Manuprāt, viss ir pamatots ar nepieciešamību un zinātnisku skatījumu dabas daudzveidības saglabāšanā. Tas nav vaļasprieks! Pieņemu, ka jautājums taps jo aktuālāks; to jūtu, skatoties dažādu starptautisku iniciatīvu rezultātus, sekojot politiskām diskusijām un tapušiem dokumentiem. Domāju, aizsargājamo teritoriju īpatsvars Eiropas Savienībā pieaugs. Kā, cik daudz un cik daudz katrā valstī – to nezinu. Bet skaidrs, ka “fons”, uz kura skatāmies dzīvās dabas stāvokli pasaulē, ir gana kritisks! To rāda gan zinātnieku, gan dabas speciālistu, gan valdību ziņojumi. Varam diskutēt, kur uz zemeslodes ir vairāk problēmu. No 1970. gada WWF un Londonas Zoologu biedrība veic populāciju monitoringu par sugām; līknes un tendences ir redzamas. Nerunāju par Dienvidameriku vai Āfriku, bet Eiropu. Protams, mūsu gadījumā līknes kritums ir mazāks, bet tas nenozīmē, ka Latvija vai Eiropa ir ideālas. Gribētu novērst aizdomas par sazvērestību: ja starpvaldību ziņojumos kopumā runā par ap 15 000 pētījumu, nez vai katru pētījumu būs ietekmējušas kādas intereses. Šādi apgalvojumi nav nopietni!

Nereti diskusijās īpaši pēdējā laikā par zinātniekiem var dzirdēt dīvainus vārdus: “Es Tev neticu, jo…” Atbilde mēdz būt līdzīga. Piemēram, Latvijā ornitologi nepiekrīt paši saviem kolēģiem vai meklē iemeslus nepiekrist mežzinātniekiem. Nereti zinātniskas diskusijas pārtop detektīvcienīgā ķīviņā: kas kam gatavs ticēt. Ko darīt ar šo?

Patlaban ir periods, kur ikvienam lasītājam vai zinātgribētājam, kam ir vēlēšanās vai griba iegūt informāciju, ir jābūt kritiski domājošam! Tā kā pats gana daudz runāju un uzstājos meža īpašniekiem, bieži atkārtoju un uzsveru: “Nav melnbaltas situācijas! Domājiet, lasiet, analizējiet izlasīto! Skatieties dažādus informācijas avotus!”

Skaidrs, ka informācijas bagātība ir liela, viedokļi ir pārpārēm dažādi! Latvija ir neliela valsts, un mums trūkst zinātnes kopienu diskusiju. Mums ir zinātnieki, kas kopā strādā un īsteno projektus, mums ir zinātniski institūti, kas pauž savu redzējumu. Bet mums nav zinātniskās opozīcijas un, protams, nav laika un prasmju veikt pētījumus pašiem. Lai uzzinātu dažādus viedokļus, ko paustu ornitologi, zivsaimnieki, meža apsaimniekotāji, ainavu arhitekti, domāju, nepietiek ar Latvijā pētīto un sasniegto vien – jāskatās un jālasa, kas sasniegts citur. Piemēram, cenšos skatīties, lasīt un sekot starptautiskiem pētījumiem, kas nereti ir vairāki simti lappušu, tostarp, cenšos atrast un nonākt diskusiju forumos vai platformās, kur pētījuma veicēju kolēģi vai konkurenti sarunājas par šiem rezultātiem. Pētījumi prasa iedziļināšanos un arī interesenta rūpīgu pētījumu, jo dokumenti ir viens, bet – jābūt skaidrībai – kas ir aiz tiem (meaning behind), ko var sagaidīt un kā reaģēt uz redzamajiem rezultātiem.

Kā kritisko domāšanu vērst plašumā? Informācijas filtri – tam ticēšu, tam – nē, nereti ir ļoti šauri. Cilvēki, kas “deg par ideju”, neslēpj, ka pietiek ar vienu avotu, neskatoties uz tā pareizību vai tendenciozitāti.

Informācijas ir tik daudz! Cilvēki interesējas, apjūk un – jā – ir nepieciešama arī īsa, konkrēta informācija, jo cilvēki nevēlas lasīt lappusēm garus pētījumus! Domāju, ja kāds patiesi vēlas nopietni sarunāties par dabas daudzveidību vai meža apsaimniekošanas metodēm, vai klimatu, viņam jāiedziļinās jautājumā, jāveltī tam laiks! Nepietiks ar vienu avotu, jo… Nerunāšu par ļaunprātību, bet mūslaikos ir vēlme teikt: “Es, raksta autors, esmu vienīgais, īstais un patiesais precīzas informācijas avots!” Aicinātu “likt bildi kopā” un saprast: ko un kā mums vēlas stāstīt! Piemēram, runājot par meža apsaimniekošanu mēs – PDF Latvijā – noteikti uzsvērsim dabas daudzveidības kvalitātes saglabāšanu! Proti, kā, mežā saimniekojot, iespējams saglabāt kvalitatīvu meža vidi. Stāstām, kā to darīt! Meža ekonomisti teiks: “Nē! Šāda saimniekošana nav tik ienesīga!”

Ja meža vai zemes īpašnieks vēlas līdzsvarot iespējas – viņam patiks mūsu piedāvājums, ja viņš vēlēsies pēc iespējas ātrāk un intensīvāk saimniekot un straujāku naudas apriti, var izvēlēties citu modeli. Mūsu uzdevums ir skaidrot visas iespējas, lai īpašnieks būtu gatavs izvēlēties labāko un piemērotāko!

Kā ar saudzējošu mežsaimniecību un saulmīli priedi? Latvijā daudzviet, diemžēl, var redzēt sliktus piemērus, kur priede dabiski neatjaunojas noteiktu prasību dēļ!

Visi, kas studējuši mežsaimniecību, zina par priedi un tās augšanai nepieciešamajiem apstākļiem. Jautājums ir cits! Kailcirte, “nekailcirte”, “šāda vai tāda” kailcirte: šī definīcija ir tikai cilvēka izdomājums! Process vai lieta tiek nosaukti, top definīcijas un, gadās, aiz tām tālāk nemanām… Ko nozīmē “nekailcirte” un par kādu cirti runājam? Izlases, pakāpeniskā vai “mūžīgais mežs” ir dažādas metodes! Ja runājam par priežu mežiem, jāsaprot, par kurām teritorijām runājam un kā tieši šais teritorijās strādāt! Viena saruna būs par dabas parku, cita – par piejūru. Vēl svarīgs ir teritorijas mērķis: ainava, atpūtas zona, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas nepieciešamība vai cits. Ja mēs cirtīsim hektāru, divus vai trīs kailcirtēs un darīsim to aizsargājamās teritorijās, tas neatbildīs teritorijas mērķim! Līdz ar to saruna par aizsargājamām teritorijām top sarežģītāka! Jāatrod rīcības veids: piemēram, “nedarām neko un uzskatām, ka mežam nekas nenotiks”. Ja “darām”, ir metode, kas “atdarina” dabiskos procesus: uguns! Sabiedrībā to nav viegli pieņemt, bet mežinieki, kas seko nozares aktualitātēm, zina un saprot uguns nozīmi mežā. Vai tās ir citas mežsaimniecības metodes, par kurām runāt! Uzsveru: runa ir par bioloģiskās daudzveidības ziņā svarīgām platībām!

Ja runājam par piejūru, tur priedei ir cita nozīme. Piejūras zona ir noteikts meža koridors, ko var izmantot ainavu ekoloģijā. Tur, iespējams, var strādāt lielākās platībās, lielākiem atvērumiem, ja nepieciešams nodrošināt tieši priedes atjaunošanu. Nesen mainījās sarunas virziens par šīm teritorijām – līdz tam runājām par saimniekošanas metodēm, lai priede atjaunotos, 2017. gadā parādījās doma – priede gan atjaunojas, bet ne tik perspektīvi un tādiem pieaugumiem kā pēc kailcirtēm.

Dabas aizsardzības NVO var ieteikt vai informēt par aktuālo, var mēģināt mainīt vai papildināt noteikto regulējumu, bet procesā jāiesaistās zemes īpašniekam! Te un tieši te taps kompromisi: kā rīkoties, kā labāk darīt utt! No vienas puses sadarbība ir obligāti nepieciešama, no otras – un par to pasaulē sāk runāt (tas nav viena, triju vai piecu gadu jautājums) – arvien vairāk tiek apšaubīti sociālie konstrukti – īpašuma tiesības un kopienu tiesības. Patlaban klimata un dabas jautājumi ir gana aktuāli, bet diez vai panāks, ka ik īpašnieks sāks domāt, kā klimatam palīdzēt vai iedziļināsies bioloģiskās daudzveidības zinātnē. Dabas aizsardzības organizācijas vai institūcijas vienas nevar un tām nav iespējams nosargāt dabas daudzveidību Latvijā vai pasaulē. Nezinu, ko domā citi kolēģi – sugu un biotopu speciālisti, bet saprotu, ka mēs vieni to nevaram! Mēs varam, atsaucoties uz zinātnisku informāciju, runāt par problēmām, aktualizēt vai detalizēt jautājumus. Protams, būs vajadzīga nauda un laiks, bet jāsāk ar labo gribu!

Runājot par liegumiem, Daiga Vilkaste, VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktore bilda, ka īpašnieki ir gatavi cita veida aizsardzībai. Kāpēc runā par pretējo?

Domāju, tuvākajos piecos vai desmit gados īpašnieki bez informācijas, bez sarunām, bez ieteikumiem nez vai paši sāks padziļināti interesēties par dabas norisēm un iespējām saimniekot dabai draudzīgām metodēm. Manuprāt, teiktais par īpašnieku “gatavību” nozīmē “gatavību sarunai” par iespējām. Pasaulē nav tādas pieredzes, kur meža īpašnieki proaktīvi darītu vairāk un brīvprātīgi sargātu dabu.

Latvijā redzu arī citu problēmu: ne tik sen, pirms 30 vai mazāk gadiem zemes īpašnieks savu senču zemi atguvis, sācis saimniekot un tagad kāds ierēdnieciski nosaka: “Tev nebūs saimniekot!”

Kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem uzskatu par īstermiņa risinājumu tuvākajiem 10, varbūt 15 gadiem! Cilvēki, kas naudu saņems, būs priecīgi… paies laiks un viņi teiks: “Klau! Vajadzētu vairāk!” Lai “iedotu vairāk”, naudas trūks!

Ir cilvēki, kam kompensāciju vai dīvānu atpūtai nevajag! Viņiem vajag iespēju strādāt un – savā īpašumā!

Situācijas ir dažādas! Kāds piekritīs uzreiz un dabu uzskatīs kā vissvarīgāko, cits – piekritīs un teiks – kompensējiet, vēl kāds teiks – nevajag neko, vēlos strādāt, kaut ko jau dabas jautājumos darīšu!

Lai īpašnieks saprastu un sāktu darboties videi draudzīgā mežsaimniecībā, paies gadi, tur nepieciešama otrā, trešā klimata paaudze!

Kas būs vidū starp šādām vai citādām kompensācijām un izglītību? Meža īpašniekam vai dabas resursu biznesa pārstāvjiem būs jābūt ieinteresētiem dabas daudzveidības saglabāšanā – pelņa ar dabas daudzveidības palīdzību. To pasaulē nav atrisinājuši! Ir nelielie – nišas projekti, kas plašākā mērogā jautājumu nerisina! Patlaban meža īpašnieks, kas strādā un pelna ar mežu, dabas daudzveidību ir gatavs saglabāt tikai tad, ja tas dod viņa darbībai kādu labumu! Atrast šo interesi ir svarīgi! Diskusijas, kompensācijas vai citi finanšu ieguldījumi, tiesiskais regulējums ir lāpīšana neilgam laika posmam – desmitgadēm!

Vēl lieta, par ko runā maz: dzīve laukos. Ko dara vai kā rīkojas cilvēki, kam pēkšņi darba un saimniecības vietā tiek liegums?

Neesmu ne reizi saskāries ar diskusiju, ka aizsargājama teritorija vai to daudzums samazinātu darbavietu vai darba stundu skaitu. Jautājums, manuprāt, ir cits: ko aizsargājamās teritorijās darīja līdz liegumam un ko vēlas darīt vai atļauj darīt turpmāk. Viens – rezervāta režīms, kas privātajos mežos ir ap 2% un visā valstī ap 7%. Ja runājam par darbu – domāju, to laukos atrast nav problēmu!

Problēma ir citā ziņā: ir cilvēks, kas mežā vai uz lauka strādā un dod valstij un cilvēkiem darbu un naudu, un ir ierēdnis, kas bieži vien kabinetā nosaka: vai tev būs vai nebūs to vērtību un darbu dot! Latvijā saimniekošana vai, īsāk sakot, darbs ir pārmēru pārregulēts.

Ja mēs dotu zemes īpašniekam iespēju: “dari ar īpašumu, ko gribi, strādā kā vēlies”, dabas daudzveidības saglabāšanā būtu liels haoss. Cilvēku izpratne par dabas daudzveidību ir atšķirīga. Tam ir cieša saistība ar sociāli ekonomisko situāciju valstī un, jo trūcīgāks ir cilvēks, jo viņa redzējums par materiālo labumu nepieciešamību un īpašuma maksimālu izmantošanu pieaug. Kā zināms, ir cilvēki, kas pērk īpašumus laukos un par mežu faktiski neliekas ne zinis. Cirst mežu? Darbs mežā? Tas ir smagi un grūti… Protams, šie ļaudis ir gana situēti un neredz nepieciešamību ko darīt.

Man nereti jautā, ja mēs PDF Latvijā uzskatām, ka Latvija dabas daudzveidības ziņā nav labākajā situācijā, kura valsts ir labāka. Valstis nesalīdzina, tas nebūtu korekti…

Pag! Ne tik sen Latvijas Dabas fonds vēstījumā salīdzināja aizsargājamo teritoriju platības – Latvijā tik %, Horvātijā – tik. Šādi salīdzinājumi izskan pietiekami bieži!

Iespējams, varam salīdzināt divus vienādus parametrus. Ja skatāmies Natura2000 teritorijas, redzēsim vienu situāciju, bet – uzsvēršu – tas ir tikai viens parametrs! Ja mēs skatītos citus – daudzus un dažādus parametrus, kas nosaka dabas aizsardzības sistēmu, iespējams, situācija būtu savādāka! Mēs nevaram kaut ko salīdzināt, ja nesalīdzinām pilnīgi vienādus parametrus!!!! Piemēram, ir valstis, kur kailcirtes nav atļautas, bet ir konkrēti iemesli, kāpēc. Nav pareizi teikt, ka vienā valstī rīkojas tā, otrā – citādi un kaut ko pavirši secināt!

Ir valstis, kurās mežsaimniecībai ir maza vai nekāda nozīme tautsaimniecībā!

Arī.

Starp citu, arvien vairāk izskan diskusijas par Somijas un Zviedrijas meža īpašniekiem, ar kuru meža apsaimniekošanas metodēm ļaudis nav apmierināti (no dabas daudzveidības skatpunkta). Pēdējā laikā šādu viedokli pauž skandināvu dabas aizsardzības speciālisti. Tas vēl nav oficiāls viedoklis, bet jo aktīvāk tiek runāts par jaunu metožu nepieciešamību meža īpašnieku iesaistē dabas daudzveidības saglabāšanā arī Somijā un Zviedrijā, valstīs, ko nereti slavējam un uzskatām par pareizo piemēru.

(Paskaidrojums: 3. attēlā redzamas riepas Abavas senlejā)

Pievienot komentāru