Autors: Zemeunvalsts.lv

Inteliģenti ļaudis nekliedz

Intervija ar Vari Sīpolu, Billerudkorsnas Latvia

Ikdienā bieži vien manas domas nodarbina mūsu mežu nākotne. Pirmais, ko, būdams profesionāls mežizstrādātājs, gribētu uzsvērt: mežam jābūt gan saimnieciski izmantojamam, gan aizsargājamam. Par saimnieciskajiem mežiem mēs uzskatām tos, kas no viena produktīvā hektāra attiecīgā laika periodā dod vislielākos ienākumus. Aizsargājamajiem mežiem jābūt precīzi noteiktiem (definētiem) un novērtētiem, šai vērtējumā nebalstoties uz emocijām, kā tas notiek patlaban. Aizsargājamie meži nenoliedzami dod mums spējas pareizi izprast norises un procesus dabā. Aizsargājamās teritorijas (meži) bija arī t.s. “sociālisma laikos”; pats tolaik strādāju mežrūpniecības saimniecībā (MRS) par galveno inženieri, vēlāk – par direktoru. Shēmu un sistēmu, kas “sabūvētas” it kā vides aizsardzībai neatkarīgās Latvijas laikā, ir pārāk daudz. Mēs neesam tik bagāti, lai tāpat vien - iegribu dēļ - mežā pūdētu koksni. “Sabūvēti” ir aizliegumi un dabas liegumi, “sabūvēts” (mākslīgs) ir uzskats – “jo vairāk dabas liegumu, jo labāk!”

Piemēram, kāda aizsargājama ķērpju suga ir atrasta saimnieciskajos mežos, kālab mežistrāde tur liegta. Kā izrādās – šis pats ķērpis aug un ir atrodams uz namu pamatiem Vecrīgā. Dabas aizsardzība laika gaitā no īstiem, nopietniem aizsardzības pasākumiem ir pārvērtusies par biznesu. Šādā veidā tiek apgūta šim “biznesam” domātā nauda, process (naudas pieplūde) notiek viļņveidīgi – kad nauda ir, tās saņēmēji un apguvēji ir lieli un centīgi vides aizstāvji, kad naudas trūkst vai tā beidzas – bijušie aizstāvji tikpat centīgi klusē.

Svarīgi zināt un saprast – “dabas sargātāji” valsts budžetam ienes visai maz naudas atšķirībā no zemes apsaimniekotājiem.

Minēto norišu sakarā vēlos piebilst – ja mēs Latvijā patlaban esam, rupji rēķinot, 1,8 miljoni iedzīvotāju, skaļākie bļāvēji par vides jautājumiem būs ap 10 000, ne vairāk. Man kā uzņēmuma vadītājam nav laika “sēdēt” internetā, lai atspēkotu tēzes, spriedelējumus vai citas aplamības, ko tur ievietojuši emocionāli ļautiņi, kas kaut ko padzirdējuši. Laika trūkums vienlaikus ir mūsu – mežinieku - nelaime, jo – ja ar emocionāliem cilvēkiem nediskutē, agri vai vēlu viņi ņems virsroku... Tā notiek gan jautājumos par cirtmetu, gan par saimniecisko mežu pārvēršanu dabas liegumos, tāpat - par biotopiem. Manuprāt, produktīvas un saprātīgas diskusijas scenārijs varētu būt vienkāršs: ja atbildīgās valsts institūcijas tam piekrīt, aizsargājamās teritorijas var veidot valsts mežos, un tā kļūst par šo institūciju atbildību un problēmu vienlaikus - tātad atbildība un pārraudzība! Ja ierobežojumi paredzami privātajos mežos, ko īpašnieki veidojuši kā saimnieciski izmantojamus, risinājums ir cits – vai nu īpašniekam aizsargājamā biotopa atrašanās viņa mežā tiek taisnīgi un godīgi kompensēta, vai īpašnieks mežu turpina saimnieciski izmantot. Punkts!

Nozarē daudz diskutē un labi zina par “naudas apgūšanu” – kālab tas tik reti izskan ārpusē un skaļi? Publiski naudas žvadzoņas vietā skan trauksmes taures…

Tas veidojies vēsturiski. Inteliģentie cilvēki, kas dzīvo un saimnieko mežā, pēc dabas nav bļauri. Mežinieki nekliedz!

Kādreiz - MRS laikos – mežsargs savā iecirknī atbildēja par apmēram 600 ha un šai platībā veica visu: gatavoja cērtamo fondu, kopa un stādīja. Patlaban mēs budžeta ietvaros mežsargu skaitu esam samazinājuši, bet nozares ļaužu inteliģence ir saglabājusies un savas domas uzspiešana citiem mežiniekiem nepiemīt. Jāatkārto: Latvijā daudzas lietas un procesi tiek balstīti emocijās! Kaut ko var panākt ar informācijas nešanu sabiedrībā sagrozītā veidā. Piemēram, mūsu pieredze un stāsts par vilkiem. Ja kādreiz vidēji gadā medījām ap 300 vilku (runāju par tiem, ko uzskaitīja), vilku medības bija atļautas cauru gadu; tagad tiem ir noteikts saudzējamais laiks, mēs ļoti ātri nomedījam atļautos 280 īpatņus. Vai mums Latvijā vilks ir vajadzīgs kā dominējošā plēsīgā suga? Domāju, nē! Protams, vilks kā suga ir nepieciešams un par iznīcināšanu nav un nebūs runa! Bet! ...vilku nodarījumi lauksaimniekiem un mežsaimniekiem ir kļuvuši lielāki. Arī pelēču noplēstās stirniņas un briežu un aļņu teļi ir tieši saistāmi ar mežsaimniecību. Meža biotopos jābūt sugu līdzsvaram. Šai ziņā jāsaka – esmu sastapis vilku un lūšu aizstāvjus, bet nav gadījies tikties ar mežacūku, briežu vai aļņu aizstāvjiem… Kāpēc šos dzīvniekus neviens neaizstāv? Mežinieki bieži vien nav pārlieku uzsvēruši vai skaļi pauduši savus zinātniski pamatotos uzskatus; klusēšana šai gadījumā ir mūsu kļūda! Ar emocionālajiem un ekspansīvajiem cilvēkiem ir jārunā! Citādi – labi nebūs!

Kā Sēlijas mežos ar gada putnu - mežirbi?

Ornitologu projekts mežirbes aizstāvībai neiztur kritiku… Mežirbes nedzīvo visur, tām vajag grāvju malas, laukmalas, lapu kokus. Mežirbes, kā arī rubeņu un medņu populācijas apjoms neapšaubāmi ir atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem pavasarī. Man tuvie cilvēki - mednieki, mežirbes nemedī, kas nebūt nenozīmē, ka putns izslēdzams no medījamo saraksta vai ka to skaits tādēļ ir samazinājies. Varbūt es mūžā vēlēšos nomedīt vienu mežirbi, izgatavot izbāzni un man būs trofeja! Tagad mums mēģina iestāstīt, ka mežirbe izzūd. Mežirbes izzušanā nebūtu vainojami mednieki… Sugas aizsardzības plānā bija paredzēts pētīt vistu vanaga ietekmi uz mežirbes populāciju. Te nepieciešama izcila oža, lai varētu atrast mežirbes paliekas, ko nomedījis vistu vanags. Latvijā, starp citu, palicis maz vistu vanagu, jo mājas vistas lielākoties tiek turētas fermās, ārā laistas maz, vanags tām netiek klāt! Savos mežos, ja vēlēsities, varu parādīt piecas, sešas mežirbes uzreiz! Zinu, kur tās mīt, viņas tur ir katru gadu! Medniekiem kopā ar dabas draugiem būtu jādomā, kā apkarot pēdējos gados savairojušos āpšus un caunas, kas ir galvenie draudi mežirbes pavasara perējumam! Satraucoties par cilvēka ietekmi, tiek aizmirsti mežirbes dabiskie ienaidnieki.

Vai caunu un āpšu skaits pieaug arī pieminētā līdzsvara pajukuma rezultātā?

Tas saistīts arī ar plakātiem uz ielām: “dāmas nedrīkst uzpucēties kažokādas apkaklē vai cepurē.” Muļķīgi! Vai labāk ir nomedīto lapsu atstāt kraukļiem pusdienām? Braucot pa lauku ceļiem, daudz sastopam lapsas ar skaidri redzamām kašķa pazīmēm… Redzam kašķainus vilkus. Vilkiem slimība rada zināmu trauksmi, tie dodas uz lauku mājām vai ciematiem un “noņem (saplosa) ķēdes vai mājas suņus”. Tas nav normāli!

Mednieks regulē vienas vai otras sugas skaitu. Dabai ir tendence sugas īpatņu skaitu regulēt ar slimībām. Tā tas bija ar klasisko cūku mēri, nerunājot par Āfrikas cūku mēri tagad. Lapsu un jenotsuņu skaitu daba “regulē” ar kašķi.

Ja aizmirstam strīdus, kādas domas par Latvijas mežu nākotni.

Manā ieskatā aizsargājamo mežu platības Latvijā varētu būt ap 10% - ar to būtu gana! To, kuriem mežiem kurā reģionā jāpaliek aizsargājamiem, jānosaka speciālistiem! 90% mežu jābūt saimnieciski izmantojamiem!

Piejūrā mēs vēlamies audzēt un izaudzēt priedi uz 0,2 ha lieliem izcirtumiem. Priede tur neaugs, tai nepietiks gaismas!

To mācīja augstskolā! Priede ir saulmīle!

Protams, tā mācīja! Bet ir cilvēki, kas vēlas “apgāzt” pārbaudītas lietas, Kadiķis 0,2 ha izcirtumā varbūt augs, priede – nē!

Kā Sēlijas mežos ar mežu sakoptību? Īpašnieki mežus pieskata?

Pirms apmēram 20 gadiem Latvijā vidējā meža platība, kas piederēja meža īpašniekam, bija 7-10 ha. Patlaban Latvijā meži lielākoties atrodas lielo meža īpašnieku rokās. No meža apsaimniekošanas viedokļa tas vērtējams pozitīvi, jo īpašniekiem ir sava meža saimnieciskās izmantošanas programma, kas tiek ievērota. Ja kāds domā – jo sīkāks meža īpašums, jo labāk – uzskats ir aplams! Mazajos mežu īpašumos savulaik bija problēmas ar meža atjaunošanu – ja esi nocirtis priedi, laipni lūgts platību atjaunot arī ar priedi vai vismaz egli! Tā ne vienmēr notika un pēc laba priežu meža nereti nogabalā saauga krūkļi, lazdas, labākajā gadījumā – bērzi un apses! Bērzi (lai gan pēc skujkokiem arī tas nav pareizi!) būtu labākais variants, apses privātajos mežos mums “neļauj” audzēt meža dzīvnieku postījumi. Alnis apsi atradīs tāpat, vai tie būs daži vai daži tūkstoši hektāru. Patlaban mūsu mežos varbūt nerīkojamies gluži pareizi, bet apses nogabalus kādu laiku nekopjam. Kolīdz apsei parādās kreves miza (kokam būs ap 15 gadu), aļņu postījumi top mazāki. Ko es ar to vēlos teikt? Savulaik nopietna likumdošanas dokumentu veidotāju kļūda bija nenoteikt sugu pēctecību meža nogabalos.

Vai Sēlijas mežos sastopams kāds retums, par ko pašam prieks? Lācis nez vai no Igaunijas nāks…

Ir! Lācis ir – pat divi! Pērngad augustā vilki noplēsa briežu govi. Mēs - mednieki sēdējām un gaidījām vilkus atgriežoties. Vilki atgriezās, bet ceturtajā dienā lauku šķērsoja lācis. Mūsu jaunais kolēģis mednieku kolektīvā pat apmulsa, domājot, ka mežā rāpo kāds krietni iedzēris vecis! Lācis paviesojās laukā, bet pie vilku noplēstās govs nepiegāja. Mēs ciemiņu labi apskatījām. Daudzevā tikusi papostīta viena bišu drava. Ne tik sen pie Jēkabpils, medību laikā ielencām vilkus un no masta izdzinām arī lāci. Lāči ir arī mūspusē! Pieļauju, ka to ir vairāk un ne tikai no Igaunijas!

Igaunijā ir cita liksta – tur vilkus arī ļauts medīt mazāk kā būtu nepieciešams un tos – gadās - medī nelegāli. Tas nav normāli! Skandināviem, savukārt, ir sava ķibele – tur ap 70% aļņu govju ir bez teļiem! Jo divi lielie plēsēji – vilks un lācis –aļņu teļus vienkārši “izņem no aprites”. Zviedru mednieki – loģiski - protestē, jo viņu nacionālās medības (aļņu medības) tiek izkropļotas! Vēl tur vilki nodara milzu kaitējumu t.s. “aļņu suņiem” (suņiem, ko izmanto aļņu medībās). Reti kurš būs mierā ar situāciju, kurā vilks nokož tavas ģimenes locekli! Vai ir pareizi teikt: “lai vilciņš dzīvo vien, barosim viņu ar saviem suņiem!” Neprasme regulēt plēsēju skaitu rada problēmas ne tikai mums Latvijā vien…

07.03.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru