Autors: Zemeunvalsts.lv

Ierocis pats nešauj, šauj cilvēks!

Intervija ar Lindu Dombrovsku, žurnāla “Medības” galveno redaktori

Nesenās diskusijās par dzimtas tradīcijām, medībām, jauniešiem un ieročiem varēja manīt, ka publiskajā viedokļu apmaiņā par ekspertiem vai lietpratējiem sauc un pieaicina cilvēkus “ar uzskatiem”, bet bez zināšanām. Vai ir nojausma – kāpēc? Ar humoru varam teikt, ka ikviens zina politikas vai medicīnas nianses, bet joki un īstenība ir divi dažādas lietas!

Nezinu! Tas ir fenomens, ko nesaprotu! Ja runājam par medicīnu, sarunājamies ar ārstu, ne metinātāju. Ja runājam par skolām un mācībām, uzklausām pedagogus, ne sētniekus. Laikam, kāduprāt, medības un mežsaimniecība ir nozares un tēmas, kur daudzi savu viedokli uzskata par eksperta viedokli! Rezultātā no Saeimas tribīnes mēs dzirdam apgalvojumus, kas profesionāļa ausīm izklausās kā muļķības, aplamības vai meli. Piemēram, runājot par ieroču apriti Saeimas deputāte nav iedziļinājusies ieroču klasifikācijā. Apspriežot likumu par ieroču apriti otrajā lasījumā, tika teikts, ka A kategorija ir visvienkāršākā un D – vissarežģītākā. Dzirdējām, ka pie D kategorijas piederošie pneimatiskie ieroči ir kas ārkārtējs un ļoti bīstams! Realitātē – A kategorijas ieroči civilpersonām nav pieejami, D kategorija uzskatāma par mazāk bīstamo! Piemērs diskusiju absurdumam.

Civilizācijai attīstoties, medības varbūt mainījušas formu un stilu, bet saglabājušās. Kur meklējams šo laiku strīdu iemesls?

Medības nevar uzskatīt par problēmu, bet tas ir jautājums, ko viegli izmantot politiskā kapitāla veidošanā. Piemēram, ja ejam pie deputātiem un jautājam: “Vai ir labi nogalināt dzīvniekus?” Pirmā atbilde būs: “Nē! Nogalināt ir slikti!” Ja pēc tam pajautāsim: “Ko jūs ēdāt brokastīs vai pusdienās?” Klusums. Lai daudzi cilvēki – tostarp deputāti – labi paēstu – dzīvnieki tiek nogalināti. Kā tā? Vai tas ir labi, vai tomēr - slikti? Jāsaprot: par medībām nevar runāt šādās kategorijās. Ja runājam par nāvi vai nogalināšanu vispār, ir situācijas, kad tas nav pieļaujami un attaisnojami, piemēram, politisko aktivitāšu rezultātā nonāvēti cilvēki, vai genocīds, vai karš utt. Ja mēs runājam par pārtiku, eitanāziju – ir savādāk. Skatoties šo jautājumu, nedrīkst aizmirst kontekstu vai motivāciju! Diemžēl, ir malumednieki, kas neievēro nedz likumus, nedz principus un personisko interešu vārdā nelikumīgi dodas šaut dzīvniekus. Tā rezultātā zūd informācija par nomedīto dzīvnieku skaitu, par trofeju kvalitāti, par dzīvnieku veselības stāvokli. Malumednieku rīcība nav attaisnojama!

Ja medības norit likumīgi, ievērojot ētikas pamatprincipus, tie, kas to vēlas, var tajās piedalīties. Diemžēl, diskusijās dažādas lietas tiek “vienā katlā”, un katrs “izvelk” to, kas viņam labāk patīk vai ir izdevīgi!

Latvijā medības zināmā mērā ir saistītas ar tradīcijām – ģimenē, dzimtā, medību klubā. Cik korekti pie mums to saistīt ar pasaulē notiekošiem ekstrēmiem ieroču izmantošanas gadījumiem?

Ļoti plašs jautājums! Ieroču aprites likuma sakarā diskusijās nereti pieminēja ASV. “Sak, jaunieši tagad Latvijā ņems bises, dosies uz skolu un šaus!” Vispirms, jāsāk ar to, ka nelikumīgās medībās, teroraktos un uzbrukumos ļoti maz izmanto likumīgi reģistrētus šaujamieročus. Mednieks ir viens no likumpaklausīgākajiem cilvēkiem! Mums kā likumīgiem šaujamieroču īpašniekiem ne vien Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā jāievēro daudz stingrāki principi, salīdzinot ar citiem pilsoņiem. Ja medniekam mājā, ieroču seifā ir droši noglabāts šaujamierocis, un mednieks pieķerts vadām auto dzērumā, viņam atņems arī ieroci, neatkarīgi no ieroča cenas vai kā cita… Ja es kā šaujamieroča īpašniece piedraudēšu kādu nošaut, kaut tikai jokojot, man draud kriminālatbildība. Es šādus vārdus nedz saku, nedz kādam veltu, atšķirībā no cita pilsoņa, kas nav mednieks un brīvi var, jokojoties, draudēt. Mednieks tā jokot nedrīkst, jo viņam ir iespējas draudus izpildīt un pilnīgi cits atbildības līmenis! Mani nudien kaitina cilvēki, kas mēdz teikt – “tu jau vari paņemt bisi un sakārtot to vai citu jautājumu, atrisināt to vai citu problēmu!” Nē, es tā nevaru! Ja mani sabiedriskā vietā manīs ar ieroci, to atņems un mani ieliks cietumā, kā draudu sabiedrībai. Šie jautājumi ir jānodala! Terora aktus Eiropā pārsvarā veic ar nelegāliem ieročiem, kas, lielākoties, ievesti no bijušās Dienvidslāvijas, kur pēc karadarbības 90. gados ir ieroču pārpalikums. Ja runājam par plašsaziņas līdzekļos atspoguļotajiem incidentiem ASV, jāatceras, ka tur ir pilnīgi citi ieroču aprites principi, un ieroči ir visnotaļ brīvi pieejami; tas noteikts pat Konstitūcijā. Apšaudes notiek sabiedrībā būtisku jautājumu sakarā, piemēram, integrācija, nesakārtoti politiskie jautājumi. Ierocis pats nešauj, šauj cilvēks!

Salīdzinoši – vai, cīnoties pret aptaukošanos, būtu jēdzīgi aizliegt karotes? Problēma nav karotēs, bet cilvēkos, kas negausīgi ēd!

Par tradīcijām. Jā, medības nereti ar tām ir saistītas! Esmu medniece trešajā paaudzē! Zinu medniekus piektajā paaudzē. Zināšanas, dzīvesveids, pasaules izpratne, mīlestība pret dabu… Mednieks mīl dzīvniekus, medniekam dzīvnieki ir ļoti svarīgi! Ja medniekam galdā ir medījuma cepetis, tas nenozīmē naidu pret dzīvniekiem! Tā ir līdzāspastāvēšana, enerģijas nodošana no viena kausa otrā… Mednieka izpratnē pastāv vienotība ar dabu un, kaut ko ņemot, kaut kas tiek dots. Tas ir stabils, skaists cikls. Nevar izlikties, ka nāves nav, gadskārtu nav, viss ir vienkārši un skaisti! Tradīcija ir veids, kādā mednieki cits citam nodod pieredzi un zināšanas, mīlestību pret dabu. Medībās svarīgs nav nekas cits.

Ja rit diskusija par medībām, Latvijā bieži min situāciju ar lielajiem plēsējiem – vilkiem un lūšiem. Nereti mednieks ir “vienkārši sliktais”, jo vieni teic – viņš šauj vilciņu un lūsīti, otri dusmojas, ka vilks vai lūsis, paviesojoties aplokā vai kūtī, nokodis aitu, kazlēnu vai…

Šī būs tēma vairākām dienām... Kas mums ir prioritāri? Ir dzīvnieku draugi, kas uzskata – “Viss atstājams, kā ir! Daba notikumus regulēs pati, vilki notiesās, ko vajag, ne vairāk, un viss būs kārtībā!” Problēma – cilvēks dabas notikumos un norisēs ir iejaucies tik lielā mērā, ka daba it kā varētu ar situāciju tikt galā pati, bet cilvēki, kas mīt laukos vai pilsētās, nav gatavi tieši saskarties ar dabu, kas “pati risina problēmas”. Piemēram: brīdī, kad pilsētā ierodas bariņš mežacūku un sāk rosīties pilsētas mežā vai parkos, pilnīga svētlaime un sajūsma par šādām kaimiņienēm neiestājas, bet tieši otrādi – sākas satraukums un histērija, kā rezultātā tiek lemts mežacūkas no Rīgas aizvest – jo tālāk, jo labāk. Ja mēs ļautu dabai pārņemt visu un notikumi ritētu dabisko gaitu, mežacūkas dzīvotu Šmerļa un Biķernieku mežā, tur mistu arī vilki. Pilsētnieki ar suņiem pastaigās droši doties nevarētu. Problēmas radīsies vietā un laikā, kur dabas norises saskarsies ar cilvēku sociāli ekonomiskajām interesēm.

Eiropā redzami daudzi konflikti - tādēļ, ka vilki ir atgriezušies, to stāvoklis ir uzlabojies, un problēmas kļuvušas reālas. Ļaudis, kas uzskata, ka vilku skaitam jāpalielinās un to regulēt nevajag, ikdienā ar plēsēju radītajām problēmām nesaskaras! Nupat Beļģijā vilki noplēsa alpaku ganāmpulku, Francijā bijuši uzbrukumi zirgiem. Vēlos uzsvērt, ka mednieki nedomā un nevēlas izšaut vilkus! Nevienam nav mērķa likvidēt vilku populāciju! Bija laiki, kad daļā Eiropas vilku nebija. Par to runā ļoti maz. Vilku populāciju ir izdevies atjaunot; pēc starptautisko organizāciju datiem vismaz viens no lielajiem plēsējiem (vilks, lācis, lūsis, āmrija) ir sastopams 21 ES dalībvalstī. Tas rāda, ka līdzšinējā dabas aizsardzības politika ritējusi sekmīgi, mēs esam nākamajā līmenī, kad populācija jāsāk apsaimniekot, lai “kaza būtu dzīva un vilks paēdis”. Ja vilku būs pārāk daudz, tie būs labi paēduši, bet kazas meklēsim vien vilku vēderos! Vilku skaita kontrolei jābūt ilgtspējīgai! Vilku skaita likumīga regulācija novērsīs gadījumus, kad, piemēram, vilkus indē (Portugāle), kad pret vilkiem cīnās visos iespējamos veidos, un mums zūd informācija par populācijas stāvokli. Tā nedrīkst notikt! Vilkam jābūt, bet populācija saprātīgi un likumīgi jākontrolē!

Mežirbe ir gada putns. Taču - runājot ar medniekiem, dzirdēju, ka būtu risināms jautājums par medņu un rubeņu medībām, kas patlaban nav iespējamas… Kāds ir Tavs skatījums?

Ja skatāmies mežirbi… Lasot sugas aizsardzības plānu, nerodas pārliecība, ka tajā ietvertie dati ir ticami. Noteikti jāskatās, kas mežirbi visvairāk apdraud. Medības nebūs noteicošais faktors. Dzīvotnes maiņa, citu dzīvnieku klātbūtne – tie būs draudi. Mednieks noteikti ir ieinteresēts, lai mežirbes Latvijā būtu! Loģiski – ja nav mežirbju, nebūs medību! Ja medniekam mežirbes medības ir svarīgas, viņš var dot vērā ņemamu ieguldījumu mežirbes aizsardzībā, piemēram, kontrolējot mazos plēsējus vai aizsargājot ligzdošanas vietas! Ja skatāmies pieredzi citur pasaulē (tālu no Latvijas, bet skaidrs princips) – Āfrikā ir ap 350 000 ziloņu. Botstvānā tie bija uz izmiršanas robežas, jo medības bija aizliegtas. Kad valstī ieviesa apsaimniekošanas plānu, naudu, ko ieguva no ziloņu medībām, sāka izmantot dzīvnieku aizsardzībai. Ja iepriekš kādā Botstvānas reģionā ik gadus malumedībās nogalināja ap 50 ziloņu, pēc aizsardzības plānu ieviešanas, šis skaits sarucis līdz 4-5. Ziloņi tiek aizsargāti, nomedī noteiktu skaitu, naudu iegulda aizsardzībā. Medības darbojas kā aizsardzības instruments!

To pašu var attiecināt uz kaķveidīgajiem, degunradžiem, kalnu kazām. Vietās, kur norit regulētas, kontrolētas, ilgtspējīgas medības, putniem vai dzīvniekiem tiek “piešķirta” (noteikta) vērtība. Ja rit saprātīgs dialogs, ja spējam vienoties par noteiktiem pasākumiem, ko mednieks varētu ieviest, ja mežirbi jāaizsargā, medības nebūs pretrunā aizsardzībai! Pašlaik Latvijā dialoga nav, jo nezinu, kādu iemeslu dēļ medības tiek uzskatītas par “vieglu mērķi”, jo, tās aizliedzot, var sabiedrībai pateikt: “Esam daudz darījuši mežirbes (vai cita putna) aizsardzībai”, bet patiesu ieguvumu no tā nebūs.

Par medņiem un rubeņiem runājot… Savulaik, sanāksmē, kurā sprieda par medību (medņu) aizliegšanu pavasarī, sacīju: “Ja aizliegsim, no sarunu galda piecelsies vairāku institūciju pārstāvji un sarunās nepiedalīsies”. Ar medību aizliegumu mednim vairs nebūs tās vērtības, kas pirms tam! Bija laiki, kad pavasaros kontrolētās medībās bija iespēja nomedīt 60 putnu! Kā izpaudās šī vērtība? Medību klubos, kur pavasaros putnu medīja, mednieki sargāja medņu riestus (mikroliegumi), kontrolēja plēsēju skaitu, riestu tuvumā neierīkoja mežacūku pievilnāšanas vietas – notika vesels pasākumu komplekss. Atņemot putnam vērtību, zūd interese, kas ir samērā loģiski. Medņu un rubeņu medības arī rudeņos nenotiek, jo nav izstrādāti sugas aizsardzības plāni. Ja medniekiem pārmet, ka viņi putnus neaizsargā brīvprātīgi, kāpēc ornitologi, kas atbild par sugas aizsardzības plāna izstrādi, to neraksta bez maksas? Ja kādam patiesi ļoti rūpētu putni, plāni tiktu atjaunoti bez jelkādas atlīdzības. Katram ir savas intereses – kamēr tās nesaskaņo, kamēr nav dialoga, viss norit kā norit!

Manā ideālajā pasaulē mednieki un dabas draugi pie viena galda kaļ plānus, kā veicināt medņu, rubeņu, sloku, mērkaziņu, jebkuras Latvijas faunas putna vai dzīvnieka saglabāšanu, populācijas stāvokļa uzlabošanu utt. Daudzi to neredz – mūsu intereses ir līdzīgas, tikai tās tiek panāktas vai virzītas atšķirīgām metodēm. Bezpalīdzības sajūtu rada mednieku uzskatīšana par ļaundariem vai ļaunuma sakni. Ja veltīsim spējas, zināšanas un enerģiju kopīgiem mērķiem, projektiem, uzdevumiem, Latvijas bioloģiskā daudzveidība iegūs. Nepārtraukti aizstāvoties pret nepamatotiem uzbrukumiem nekur tālu netiksim!

11.04.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri

Marcis
Nu tiesi ta, kopigi ir japanak ornitalogu atieksmes maina, un jaizsarga to kas ir, nevis iedomati teli. Ka ari ornitalogiem par saviem spriedelejumiem un sniegtajiem apgalvojumiem beidzot butu jauznemas reala atbildiba, nevis katra reize jaizsaka apsaubami apgalvojumi. Dotaja bridi ornitalogi ir korumpeta kopa, kas runa taja virziena no kura puss naudas smaka, bet kas notiek ar putniem vinus nemaz neinterese un tas nav mans spriedelejums, bet man tam ir pieradijumi, kuri gul plaukta un nevienu nespej ieintereset, jo ta laikam ir izdevigi dazadam pusem.

Pievienot komentāru