Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētāja Māra Liopas un portāla zemeunvalsts.lv redaktora Paula Rēveļa saruna ar finanšu ministru Jāni Reiru
Nākamajam plānošanas periodam – septiņiem gadiem – būs pieejami vairāk nekā 10 (10,44) miljardi eiro (2,47 mljd – grantos (papildu 2,48 miljardi – aizdevumos) no ES atveseļošanās finansējuma, 7,97 miljardi grantos no ES daudzgadu budžeta). Svarīgi piebilst: Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžets tie ir ES fondi, kas “balstās” attīstības plānā, kur ietvertas visas jau līdz šim zināmās programmas. Protams, tur ietverts arī atbalsts uzņēmējdarbībai, kas iesaista NVO.
Kas nācis klāt? ES atveseļošanās finansējums, kas, manuprāt, būtu novirzāms tieši uzņēmējdarbības atbalstam. Te noteikti būtu jāņem vērā trīs galvenie mērķi: uzņēmējdarbības konkurētspēja, infrastruktūras attīstība, lai nodrošinātu darbaspēku un darbu krīzes laikā, un veselības aprūpes infrastruktūras uzlabošana, lai “tiktu galā” ar Covid-19. Runājot par pēdējo, daudzām valstīm ar pietiekamu veselības aprūpes finansējumu, šī gada situācija izrādījās ne visai “panesama”. Atveseļošanās finansējuma sakarā redzu tiešu sadarbības iespēju ar mežsaimniecības nozari gan meža audzēšanas, gan koksnes pārstrādes jomā, jo tā ir Latvijā nozīmīgākā eksportējošā nozare. Tātad naudas sadalījumam projektos pietiekami lielā mērā būtu jāattiecas arī uz mežsaimniecību, lai atbalstītu un uzturētu konkurētspēju, radot iespēju uzņēmumiem modernizēties un palielināt ražību, un radīt jaunas darbavietas. Finansiālajai palīdzībai jābūt mērķtiecīgai un precīzai; pamats ir eksportējošie uzņēmumi; aiz katra eksportētāja ir tie, kas šo uzņēmumu apkalpo. Ja mēs 2,47 miljardus sadalīsim, piemēram, 80 000 uzņēmumu, no šāda naudas sadalījuma lielas jēgas nebūs. Tālab prioritātes būs jau iepriekš noteiktās!
Viens no nozīmīgiem konkurētspējas aspektiem ir līdzvērtīga situācija ar konkurējošiem uzņēmumiem kaimiņvalstīs. Mežu nozare trīs gadus cīkstējās par ciršanas caurmēra noteikumiem un to ieviešanu, kas noslēdzās ar premjera aicinājumu VARAM un ZM vienoties. Noteikumi patlaban “atrodas atvilktnē”. Ja skatāmies uz bioloģisko aktīvu pieejamību un reglamentējošiem noteikumiem, somi, zviedri un igauņi ir citādā situācijā nekā mēs. Labvēlīgākā... Latvijas iekšienē pašu radītas konkurētspējas problēmas.
Jautājums nekādi nav attiecināms uz Finanšu ministrijas un ministra pārraudzīto jomu. Bet, kā valdības pārstāvis, uzskatu, ka pašā sākumā, runājot par minēto Noteikumu maiņu attiecībā uz koku ciršanas caurmēriem, bija kļūda iekļaut, piemēram, piejūras zonu, kas tagadējā projekta variantā ir izņemta. Runāt par kokapstrādi ir labi un pareizi, bet jārespektē arī sabiedrības intereses. Ja projekta pirmsākumā daudzi saredzēja, ka būs iespēja izcirst jūras malu… Tā bija kļūda! Atbildība jāuzņemas šāda Noteikumu projekta sagatavotājam. Kā saprotu, “piejūras izcirtumu jautājums” no projekta ir izņemts, bet liela daļa sabiedrības atceras to kā “projektu par jūras krasta izciršanu”. Es pat nezinu, kāpēc iesākumā Noteikumu projekts šādi tapa, man nav skaidrojuma. Bet, uzsveru, problēma nav valdībā vai premjerā, bet dokumenta sagatavotājā! Ja sabiedrībai nav skaidrojuma, projekts arī atrodas atvilktnē. Uzskatu, ja iespējas ir zinātniski pamatotas, problēmas varētu būt saistītas ar situāciju, kad cilvēki situāciju nezina un neredz, bet: braucot uz Baltezeru vai tālāk, katrs var iedomāties, ka “tieši tur tagad izcirtīs!” Šādi domāt var daudzi un noteikti radīsies pretestība. Jāskaidro un vēlreiz jāskaidro!
Jautājums ir skaidrots un skaidrots, bet – diemžēl – joprojām runā nevis par risinājumu, bet sen neaktuālo piejūru.
Kā ilustratīvu piemēru līdzīgā sakarā vēlos minēt: Lietuvā pēdējos trīs, četros gados ir uzceltas piecas jaunas rūpnīcas, no kurām trīs gribēja būvēt Latvijā. Sabiedrības protestu rezultātā (kas notika Latvijā) rūpnīcas tagad ir uzceltas un jau darbojas Lietuvā. Tas ir darbaspēks un darbavietas!
Problēma, kas skaļi tiek apspriesta pēdējā gada laikā…
Rūpnīcu būve tika noraidīta pirms sešiem, septiņiem gadiem. Pēdējā gada laikā neviena noraidījuma nav. Arī minētais koku caurmēra jautājums pirmoreiz tika apspriests pirms trim gadiem.
Ministrijās vai ministru kabinetā situāciju, protams, zina, bet skaļāk – gan medijos, gan sabiedrībā tas netiek apspriests gadiem. Kaut ko klusi noraida, atskan vai pavīd īss sižets, vai top neliels raksts, ja vispār top, un klusums! Pāris reižu izskanējis Latvijas Radio, Lietuvas stāstam līdzīgais jautājums jau tiek aplūkots regulārāk un skaļāk. Par to runāt sākuši arī iedzīvotāji, jo, izrādās, ir cilvēki, kas saprot, ka valstij nepieciešama arī nauda ne protesti un iebildumi vien. Nepietiek tikai ar sajūtu, ka “nauda kaut kur valstī ir”!
Par to būtu jārunā ar trim vai četriem finanšu ministriem pirms manis. Jautājums nudien ir samērā sens!
Finanšu ministrs un finanses. Rīgas Domes vēlēšanu sakarā skaļi runāja un runā: kā tērēt. Kolīdz pajautāsi, kā pelnīt, atbildes nav vai tā būs izvairīga. “Kur nauda, kur to ņemt?” Budžetā!
Piekrītu! Ja gana daudziem cilvēkiem pajautāsi, no kurienes tev alga, atbilde būs: no Valsts Kases. Valsti uztur uzņēmēji ar nomaksātajiem nodokļiem un saražoto vērtību. To daudzi nesaprot vai nezina, un tā ir problēma! Kā to risināt – nezinu, vai kādam ir recepte vai ieteikums, nezinu! Ja kādam būtu skaidrs risinājums, ko darīt, viņš kļūtu labi ieredzēts cilvēks. Patlaban, cik zinu, skaidrojuma nav. Tas ir sabiedrības daļas noskaņojums vai pat zināms sentiments, un Eiropas naudas, ko saņemam grantu veidā, ietekme.
Piemēram, Lietuvā pēdējā plānošanas periodā grantu apjomus samazināja, vairāk izmantoja finanšu instrumentus – aizdevumus, un – naudu sāka izmantot lietderīgāk! Savukārt, Latvijā ir ļoti zīmīgs piemērs: ēku siltināšanas programma. Kolīdz ir zināms, ka būs finanšu grants, iesniegto projektu apjoms ir 1-5 miljoni eiro. Kolīdz piedāvā finanšu instrumentu, projektu apjoms sarūk, pašvaldībām tas vairs nav “interesanti”. Es to saprotu, kā nelietderīgu naudas izmantošanu, ko, citādi rēķinot, nevar atdot. Sapratne, ja nauda nav jāatdod, to var tērēt nelietderīgi, noved pie tā, ka domāšana virzās: kā pārdalīt, nevis – kā saražot! Uzņēmēja pirmais postulāts: lietderīga finanšu līdzekļu, darbaspēka resursu izmantošana. Jūsu jautājumā ietvertā doma ir patiesa – vairāk tiek domāts par pārdalīšanu, ne nopelnīšanu. Te arī atbilde par rūpnīcām Lietuvā: tagad pelnīs tur, kaimiņos!
Nereti salīdzinājumam izmanto kaimiņvalstis: ja rūpnīcā ar 12 milj apgrozījumu Igaunijā paliek pāri 0,5 milj, Lietuvā situācija “pa nullēm”, Latvijā jāmeklē papildus līdzekļi… Par t.s. “slikto” nodokļu slogu!
Cik zinu, vislielākās investīcijas meža nozarē ir Somijā un Zviedrijā, kur ir vismaz divreiz lielāki nodokļi. Nodokļu slogs nav galvenais investīciju rādītājs! Stabila politiskā vide un stabila nodokļu sistēma nešaubīgi ir svarīgāki. Stabilitāte! Mēs varam runāt par nodokļu sloga samazināšanu, bet tai pašā laikā mums jārunā par tām funkcijām, no kurām valstij jāatsakās! Tas ir saistīti!
Somiem un zviedriem noteikti ir labāka pieejamība resursiem. Jūsu minētais neveiksmīgais sākums koku caurmēra Noteikumu projektam ir viens, bet somiem un zviedriem uzņēmējdarbībā ir politiski akceptēta iespēja izmantot pieejamo bioloģisko aktīvu.
Manā rīcībā ir privāta prezentācija par ieguldījumu zinātnē. Daudzviet uzsver, ka Latvijas naudas ieguldījumi zinātnē ir vienā no pēdējām vietām Eiropā. Bet! Liels, autoritatīvs uzņēmums ir apkopojis datus par šiem ieguldījumiem, un… Latvija, skatot ieguldījumus zinātnē no valsts puses, ir trešajā vietā Eiropā! Uzzinot to, biju ļoti pārsteigts! Taču – skatoties uzņēmēju ieguldījumus zinātnē – esam ļoti tālā pēdējā vietā! Mežsaimniecība un mežrūpniecība, piemēram, Somijā, ir tās jomas, kur – nedaudz pārspīlējot – “drīz no koksnes ražos naftu”! Tas ir privātā sektora ieguldījums zinātnē! Arī tā ir atbilde!
Trūkst zinātnes un uzņēmējdarbības sinerģijas un trūkst visās jomās! Neesmu kritisks tikai pret mežsaimniecību. Farmācijā pie mums tabletes labi “iepako”, nevis sintezē. Ja ir “savs” (Latvijas) produkts, to mērķtiecīgi “norok” (runāju par “Rigvir”). Ar to nevēlos iesaistīties zinātniskos strīdos, bet fakts, ka paši “norokam” savu zinātnieku darbu, ir acīmredzams. Eiropa attīstās, uzņēmējiem sadarbojoties ar zinātni, mēs Latvijā ļoti skatāmies valsts virzienā, aizmirstot, ka citviet milzu ieguldījums zinātnē nāk no uzņēmējiem. Latvijā ir labs finanšu instruments – reinvestētā peļna – lūdzu! Atbalstiet zinātni!
Vēlos gan uzsvērt, ka uzņēmēju ieguldījums zinātnē nebūt nav 0, bet tas ir ļoti mazs! Summāri (valsts un privātais ieguldījums) tas dod necilu kopējo rezultātu.
Starp citu, runājot par veselības nozari, mēs runājam par 4%... Kopā būs 8%, jo otrus 4% samaksā privātās ārstniecības iestādes. Tātad tie nav 4%, bet 8%! Paredzot jūsu piebildi, teikšu: obligāto veselības apdrošināšanu, par ko spriež ilgus gadus, var ieviest, ja Saeimā ir vismaz 51 balss. Piebildīšu, stabila 51 balss!
Labus vārdus veltījāt Lietuvai par kaimiņvalsts rūpniecības attīstību. Starts visām trim Baltijas valstīm savulaik bija vienāds. Kur, Jūsuprāt, ir šķēršļi? Vai mums patiesi to bijis vairāk?
Diemžēl, man skaidrojuma nav! Te būtu interesanti arī zinātniekiem (humanitārajiem) papētīt, kas un kā. Līdz 2015.-2016. gadam ekonomiskajos rādītājos atradāmies aiz Igaunijas, bet priekšā Lietuvai. Tagad dienvidu kaimiņi ir priekšā mums. Runāt par problēmām, kas “seko” no 90. gadiem, nebūs korekti. Jāskatās izmaiņas politikā, arī manis jau minētā lietuviešu atteikšanās no grantiem: pieļauju, kaimiņiem ir atbildīgāka attieksme pret resursiem.
Uzņēmējdarbību noteikti ietekmē energoresursu cena! Piemēram, “Latvijas Finieris” atver ražotnes Lietuvā un Igaunijā. Mums ir lieliskas iespējas kūdras ražošanai, kā potenciāls netiek izmantots…
Koksni pārvadāt tālāk par 200 km nav ekonomiski izdevīgi, jādomā par modernām tehnoloģijām un iekārtām. Savulaik pie mums vēlējās būvēt celulozes rūpnīcu, kurā izmantotu ļoti vecas tehnoloģijas, piemēram, balināšanu ar hloru.
Runājot par kūdru, to vieglāk ir iekraut mašīnā un aizvest, nevis izmantot modernas tehnoloģijas, kas CO2 pēdu neatstātu… Eiropa ir gatava šīs modernās tehnoloģijas finansēt, pie mums tas kavējas. Ja skatāmies vienkārši, kūdras ieguve jeb purva kustināšana ir CO2 emisijas. Eiropa dod līdzekļus ražošanas pārorientēšanai, tikai neviens tos nevēlas ņemt. Vārdos: ir kārtībā, dodiet; darbos: ir, kā ir. Zemkopības ministrija panāca, ka kūdras ieguvi neaizliedza, kā Igaunijā notika ar slānekli; nauda investīcijām ir, bet valsts iestāde nevar doties organizēt CO2 neitrālu ražošanu kūdras purvā. Tas jādara privātuzņēmējam! Valsts iestāde naudu ir sagādājusi, lai uzņēmējam nebūtu jāiegulda savi līdzekļi!
Lielās valsts kapitālsabiedrības… Birža, slēpta privatizācija. No kurienes laikā, kad stabilitāte un finanses ir nepieciešamas, radusies šāda ideja?
Ideja bija iekļauta partiju pirmsvēlēšanu programmās, pie tam tur bija vārds “izvērtēšana”. Par to, balsojot par partijām, kas iekļuva Saeimā, ir nobalsojuši iedzīvotāji. Man nav nedz pozitīva, nedz negatīva viedokļa. No resursu izmantošanas skatpunkta, tā nebūs privatizācija: valsts atbrīvo resursus, nezaudējot kontroli. Šai ziņā problēmu nesaskatu. Piemēram, nesenais darījums ar “Conexus”, kur valstij piederēs ne vairs 100%, bet 70%, savukārt, 30% – japāņu investoram. Kas tur slikts?
Likumā ir noteikts, kuri uzņēmumi ir neprivatizējami, un citādi nedrīkst būt!
Kā finanšu ministra skatījumā risināt problēmas ar tranzītu, kā plūsma nez vai atjaunosies, lai cik ļoti vēlētos un gribētu…
Atkal jārunā par resursiem. Kādam šķitis, ka tie nav izsmeļami. Latvijas 30 gadu ilgā virzība uz tranzīta izmantošanu bija kļūda! Tranzītā ir krities gan apgrozījums, gan apjoms, tai pašā laikā Latvijā ir iekšējas problēmas izvest kokus no meža vai pārvadāt graudus; mums ir dzelzceļš, ko iekšzemē nelieto vai lieto maz. Citviet nopietni orientējas uz vietējiem ražotājiem! Pie mums pavasaros izbrauc (sabojā) ceļus, vedot kokmateriālus, rudens pusē – ved graudus, ved lielos attālumos, bet dzelzceļu neizmanto. (Protams, ja tas ir tuvumā!) Dzelzceļā bija jāorientējas arī uz iekšējo tirgu, nevis mūžīgi cerēto tranzītu vien! Tā nav tikai “Latvijas Dzelzceļa” problēma, bet politikas problēma, kur Latviju prezentēja kā lēta darbaspēka tranzīta valsti…
Ēnu ekonomika…
Ir objektīvi un subjektīvi apstākļi. Objektīvie – jā, ēnu ekonomika diemžēl ir visviet! Ja skatāmies reģionāli, no t.s. “jaunajām” ES valstīm Baltijas valstīs ēnu ekonomikas rādītāji ir vieni no zemākajiem. Ar šādu informāciju jāskatās dziļāk – attieksme pret valsti, trūkumi izglītībā (piemēram, Vācijā no 5. klases apgūst zinības par politiku un valsts uzbūvi, nodokļu sistēmu utt.), ieradumi (piemēram, vecmāmiņa priecājas, ka mazdēls labi pelna un visu naudu “nes mājās”, tai pašā laikā, sūrojoties, ka vizīte pie ārsta maksā ļoti dārgi, vai ārsts nav pieejams). Valsts, kam nav pieejami lieli resursi, patstāvību var nodrošināt tikai ar nodokļiem. Ja nodokļu nav…