(...)  joprojām gadās uzdurties pilnīgi unikāliem cilvēkiem – pēdējiem savā ciemā, bet kas visu lieliski atceras. Un galvenais, ka šādu cilvēku atmiņām nav nekādu politisko vai ideoloģisku uzslāņojumu. Viņš dzīvo ar savām atmiņām un domām un stāsta visu tā, kā redzējis. Cēsīs satikām Naniju Sproģi, kura jaunībā dzīvojusi Tilžas pusē, pieredzējusi un dzirdējusi visu, kas tur pēckara gados notika.

Sproģes kundzes atmiņām ir nozīmīga vieta šajā grāmatā. Tādi stāsti uzreiz ieliekas tajā, ko iepriekš esi lasījis dokumentos, bet neesi varējis līdz galam saprast. Tas, piemēram, ir tas skumjais, traģiskais stāsts par puiku, kuru partizāni nejauši nošāva uz meža ceļa pie Tilžas pagasta Krišjāņu ciema, jo vietējā kara galda priekšnieks Maļutins bija viņu uzsēdinājis uz velosipēda sev priekšā un vēl uzkāris automātu kaklā.