Pirmās brīvvalsts Latvijā iedzīvotājiem bija pienākums sakārtot savu upju un ezeru piekrastes, lai nodrošinātu to dabisku pastāvēšanu. Īpašnieka atbildību par ūdeņu apsaimniekošanu savā teritorijā nostiprināja ar likumu. Talkas, kādas dabas glābšanai organizējam šodien, tolaik nebija jārīko, jo saimnieks par savu bagātību līdzās laukiem un mežiem uzskatīja arī upes un ezerus.
Mūsdienās ir citādi – dabas aizsardzībā notiek cīņa starp divu pieeju piekritējiem, no kuriem vieni saka, ka viss ir jāsargā un cilvēkam nav jāiejaucas, otri – sargājam, saprātīgi apsaimniekojot. Loreta un Andris Urtāni pieder pie pēdējiem.
“Neko nedarot upju un ezeru labā, ūdeņos tāpat ieplūst tāds barības vielu daudzums, kādam dabiskā veidā tur nevajadzēja būt. Mēs cenšamies mazināt sekas, kas radušās ar daudz lielāka mēroga iejaukšanos.”