Lai zemes īpašnieki spētu kvalitatīvi aizstāvēt savas intereses Eiropas līmenī, maksimāli ātri ir jāuzzina informācija ne tikai par projektiem, bet arī par idejām un priekšlikumiem; Latvijas pozīcijas izstrādē politiķiem, ierēdņiem un nozarēm ir cieši jāsadarbojas, vienlaikus meklējot sabiedrotos citu ES dalībvalstu vidū.

Šādas atziņas skanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par ES Dabas atjaunošanas regulas projekta un citu topošo dokumentu iespējamo ietekmi uz zemes apsaimniekošanu Latvijā.

Mērķiem jābūt pamatotiem

“Pirms gada šajā pašā studijā diskutējām par regulējumiem, stratēģiju, dokumentiem, lai izpildītu un ieviestu Eiropas zaļo kursu – 2050. gadā ir jābūt klimatneitrāliem – cik emitējam, tik piesaistām. Mērķis ir cēls un skaists, tieši tāpat kā kādreizējā PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova solījums par komunismu 1980. gadā,” teic Latvijas Nacionālās kūdras biedrības viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš piebilst, ka mērķim ir jābūt pamatotam.

“Lai sasniegtu mērķi, ir pieņemts klimata likums, kurā aptverti visi virzieni,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, vispirms ir jāsaprot, kāds izskatās šis milzu “zirneklis”, kā mainīsies ikdiena. “Visiem interesē, kāda būs ES zaļā kursa ietekme uz mūsu dzīvi – kā strādāsim, kā dzīvosim un kā varam plānot savu nākotni, kura jau ir šajos dokumentos iezīmēta,” uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka ir Fit for 55, kas nozīmē emisiju apjoma samazināšanu līdz 2030. gadam par 55% salīdzinājumā ar 1990. gadu, kur Latvijai ir noteikts konkrēts mērķis – par 17% samazināt emisijas un nodrošināt 364 000 t CO₂ piesaisti.

“Tie ir konkrēti uzdevumi, kuri ir jāizpilda, tagad nāk regulas – likumi, kur viena ir Dabas atjaunošanas regula bioloģiskās daudzveidības stratēģijas ietvaros,” norāda U. Ameriks. Viņš uzsver, ka nekur nav redzēts konkrēts apraksts, kā tā mūs ietekmēs.

“Fit nozīmē kļūt vingrākam, veselīgākam, bet', diemžēl, mēs esam novājināti. Ja šādā stāvoklī esošam cilvēkam pieprasa kļūt vingrākam, viņš vienkārši var izlaist garu. Ir regulējumi, stratēģijas un normatīvi, kas nosaka, kā tiks rēķinātas emisijas. Tas būs birokrātisks risinājums – sertifikācijas sistēma – kā saskaitīs šīs emisijas un kāds būs emisiju (CO₂) tirgus, kurā iesaistīsimies un, iespējams, pat dabūsim pirkt no citiem, nevis kā līdz šim – pārdot emisiju kvotas,” tā U. Ameriks.

Prasības – ārpus realitātes

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājam Guntim Gūtmanim brīžam šķiet, ka lēmumi top kabinetos tālu, tālu no reālās dzīves.

“Latvijā pārtikas ražošana un apgāde būtu jānosaka kā nacionālās drošības jautājums, un jebkuri lēmumi vai normatīvi, kas šo sfēru skar, būtu skatāmi tikai caur nacionālās drošības prizmu – vai varam paši sevi pabarot,” uzsver G. Gūtmanis. Viņš atgādina, ka līdz ar C19 pandēmiju secinājām: sevi pabarot varam.

“Bet, redzot gaidāmos regulējumus, reizēm ir bažas, vai Latvija sevi spēs apgādāt (pabarot) arī turpmāk,” tā G. Gūtmanis. Viņš norāda uz dīvainām prasībām, kuras varētu tikt izvirzītas. “Piemēram, par 50% jāsamazina anitbiotiku lietošana lopkopībā. Kāpēc tas jādara? Antibiotikas cilvēki lieto, kad ir slimi. Arī lopiem antibiotikas, kuras ir ļoti dārgas, netiek dotas, jo kādam ir tāda vēlme, bet gan tad, kad vajag, un tieši tik lielā daudzumā, cik nepiecieciešams, lai lopiņš atveseļotos. Samazināt antibiotiku lietošanu par 50% nozīmē, ka kaut kādu daļu lopu vienkārši neārstēsim. Tas ir absurdi. Tieši tāpēc ikvienam lēmumam ir jābūt pamatotam,” tā G. Gūtmanis. Vēl kā piemēru viņš min sarunu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā par jauno rīku, ko paredzēts izmantot, lai identificētu, kuras būs zaļās teritorijas (30% apmērā) un kuras ne.

“Jautājām, kāpēc zaļajām teritorijām ir jābūt tieši 30%, kur ir šāda skaitļa ekonomiskais pamatojums. Atbildē skanēja – mums uzdeva izstrādāt 30%. Neviens nevar skaidri un saprotami atbildēt, kāpēc ir jābūt tieši 30% zaļo platību īpatsvaram,” skaidro G. Gūtmanis, secinot, ka šādiem uzstādījumiem nav ekonomiskā pamatojuma.

“Jaunās valdības deklarācijā ir punkts par ekonomiskā pamatojuma nepieciešamību, un ceru, ka tā arī būs. Līdz šim vairāk šķita, ka kaut ko darām tāpēc, ka tas ir jādara, nevis tāpēc, ka tam ir kaut kāds pamats,” tā G. Gūtmanis.

“Zeme ir mūsu nozīmīgākais resurss, bet, diemžēl, neapdomīgi lēmumi vai neapdomīga piekrišana kaut kādiem Briselē tapušiem nosacījumiem būs ar sekām Latvijā,” secina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Zemes izmantošanas komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš norāda, ka Latvijā, kur mežu platība pārsniedz 52% valsts teritorijas, kur ir auglīgas zemes, piekrītot uzstādījumam par 30% platību izņemšanu no apsaimniekojamām platībām, ir jāspēj atbildēt, kā tālāk dzīvosim. “Vai atkal, nepārtraukti aizņemoties naudu, vairojot parādus, kas jau tāpat pēdējo gadu laikā ir būtiski pieauguši? Nevar mierināt frāzes, ka Grieķija vai Itālija ir vairāk aizņēmušās, salīdzinot ar mums,” tā M. Liopa. Viņaprāt, tautas pilnvarotiem lēmumu pieņēmējiem ir jābūt ne tikai patriotiskai, bet, jo īpaši, arī valstiskai pozīcijai.

Jāatgriežas 70 gadu pagātnē

“Vissliktākais ir kritiskas pieejas trūkums, jo “kaut kas” “kaut kur” ir “kaut ko” ieteicis un šo “kaut ko” ieraksta jau kāda dokumenta projektā, kas nav atbilstošs valsts un šeit dzīvojošo interesēm,” norāda M. Liopa, kā piemēru minot Dabas atjaunošanas regulu un tajā ietverto, kam nav saistības ar reālo situāciju Latvijā, kas ir viena no zaļākajām valstīm Eiropas Savienībā.

“Nezinu, ko un kā darīs Vācija, Francija, ja tur realitātē būs jāatjauno stāvoklis dabā, kāds tas bijis pirms daudziem desmitiem vai pat simtiem gadu. Vai šajās valstīs lauzīs betonu un asfaltu, likvidējot infrastrukūru un būves? Vai Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, kā arī Polijai būs jāiznes smagā nasta ne tikai par sevi, bet arī Rietumeiropas valstu vietā? Tā nevajadzētu būt,” skaidro M. Liopa.

U. Ameriks norāda uz regulā ierakstīto – jāatgriežas 70 gadu tālā pagātnē un dzīvotņu stāvoklis jāatgriež veidolā, kāds tas bijis pirms 70 gadiem. “Šāda pozīcija ir izvērtēta Eiropas ekspertu līmenī. Latvijas pozīcija šīs regulas projektā bija vērsta iespēju to izpildīt, tādējādi no saimnieciskās aprites tiks izņemtas ļoti lielas zemes platības – lauksaimniekiem ap 50 000 ha,” tā U. Ameriks. Viņš norāda, ka liela vērība tiek veltīta tieši kūdras (agrāk tās dēvēja par organiskajām) augsnēm, kuras tiek uzskatītas kā lielākās siltumnīcu gāzu emisiju vietas un tāpēc, kādaprāt, principiāli jāmaina šo zemju izmantošanas politika.

“Šais zemēs (kūdras augsnēs) ir plānota hidroloģiskā režīma atjaunošana (rewetting), tādējādi Latvijas meliorētās zemes tiktu atgrieztas 70 gadu tālā pagātnē, kas ir pretējs process meliorācijai,” stāsta U. Ameriks. Viņš piebilst, ka, ņemot vērā Latvijas klimatisko situāciju, kur nokrišņu apjoms pārsniedz iztvaikošanas apmērus, tas nozīmēs Latvijas pārpurvošanu.

“Tā būtībā ir Latvijas pārpurvošanas regula, un cilvēkam, arī lauksaimniecībai, mežsaimniecībai šādā vidē nebūs vietas,” tā U. Ameriks. Viņš skaidro, ka arī kūdras ieguves vietās paredzēts atjaunot hidroloģisko režīmu. “Ministru kabineta sēdē, kurā skatīja šo jautājumu, LDDK skaidroja tā neatbilstību Latvijas situācijai, un tas būtu kardināli jāpārstrādā, sabalansējot vides un saimnieciskās intereses un attīstību. Nu jau bijušie finanšu ministrs Jānis Reirs un aizsardzības ministrs Artis Pabriks šajā sēdē pauda, ka pirmajā vietā ir cilvēks, tāpēc ceru, ka visus regulu un citu dokumentu projektus skatām no šīs pozīcijas,” stāsta U. Ameriks. Viņš vērš uzmanību, ka priekšlikums būtībā daļu Latvijas aktīvu padara neizmantojamus, kas, savukārt, neiespējamu padara attīstību.

“Dokumenta būtība ir vienkārša – ja kaut kas ir bijis slapjš pirms 70 gadiem, arī turpmāk tam visam jābūt zem ūdens vai ūdenī,” tā G. Gūtmanis. Viņš norāda, ka lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas iesniedza priekšlikumus, kādai būtu jābūt Latvijas pozīcijai – dokumenta projektam no regulas jāpārvēršas par direktīvu un katra valsts, vadoties no savas reālās situācijas, to individuāli pielāgo iespējām, vajadzībām un attīstībai.

“Jautājums ir par konkurētspēju. Daudz runājam par to, kā konkurēsim Eiropā un kāda būs Eiropas ražotāju konkurētspēja pasaules tirgū. Diemžēl, ar labu domu – dzīvot zaļāk (samazināt izmešus, emisijas) – Eiropā tiek pazemināta konkurētspēja, jo īpaši, ja līdzīgi nerīkojas pārējā pasaule,” norāda G. Gūtmanis. Viņaprāt, ir jāskatās plašāk un tikai uz Eiropas vai, jo vairāk, uz Latvijas rēķina pasaules klimatu izglābt neizdosies, proti, lai arī dzīvosim ļoti, ļoti zaļi, pārtiku pirksim no tiem, kuri tā nedzīvo.

“Visu laiku mēģinām aizlāpīt pasaules lielo caurumu, bet Eiropa ir tikai neliela daļa gan teritorijas, gan, vēl jo vairāk, iedzīvotāju skaita ziņā,” piebilst M. Liopa. Izskatās, ka šeit, Eiropā, arī Latvijā tas kādam ir ērti, izdevīgi vai kā citādi, bet paradoksālā kārtā pie mums jau krietnu laiku tiek meklēta “Kongo”, ignorējot to, kas realitātē notiek Āfrikā un Āzijā.

“Vai tiešām Latvija varēs aizlāpīt pasaules mēroga caurumu, lai pie mums nav tādu problēmu ar vides aizsardzību (piesārņojumu), kādas, piemēram, ir vienā no pasaulē apdzīvotākajām valstīm – Indijā?” interesējas M. Liopa.

Kūdras augšņu jautājums

Pirms 70 gadiem lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība Latvijā bija ievērojami lielāka nekā pašlaik, attiecīgi, tās mežiem klāto zemes platību apmērs bija ievērojami mazāks par pašreizējo. “Tā tas ir,” skaidro G. Gūtmanis.

“Nu, nē, tas ir absurdi!” uz jautājumu, vai situācijas atjaunošanai, kāda bijusi pirms 70 gadiem, Latvijā vajadzētu (neatgriezeniski) izcirst aptuveni pusi no pašreizējiem mežiem, atbild M. Liopa. Viņš norāda, ka tieši pretēji – visu laiku tiek runāts par to, lai meži un mežsaimniecība būtu sertificēti atbilstoši tirgus prasībām.

“Uzsvars tiek likts uz organiskajām (kūdras) augsnēm. Nav runas par stāvokļa atjaunošanu, kāds tas bija pirms 70 gadiem, bet gan par to, ka “apakš viena jumta” tiek novietotas daudzas tēmas – klimats, bioloģiskā daudzveidība. Visvairāk kūdras augšņu ir Latgalē. Vai tas nozīmēs kārtējo sitienu jau tā daudz cietušajam reģionam?” jautā U. Ameriks. Viņš norāda, ka līdzās topošajai emisiju sertifikācijas sistēmai eksistē korporatīvās sociālās atbildības direktīva, kas nozīmē, ka gan lielajiem, gan arī vidējiem uzņēmumiem būs jāsagatavo ilgtspējas pārskati, kur būs jautājums par emisijām. “Noteikti būs nepieciešams pasākumu plāns emisiju mazināšanai un ikvienam uzņēmumam būs jābūt klimatneitrālam,” uzsver U. Ameriks. Viņš vērš uzmanību, ka tiek darīts viss, lai izveidotos emisiju tirgus.

“Tas nozīmēs, ka, piemēram, liels Rietumeiropas uzņēmums meklēs iespējas, kā nosegt ražošanas procesā radušās emisijas, kas, piemēram, ļoti izdevīgi būs hidroloģiskā režīma nodrošinātā emisiju krātuvē (appludinātās zemes) Latvijā. Līdzās zemes platībām (kā saimnieciskās darbības aktīvam) būs zemes platības kā oglekļa krātuves, kas faktiski ir zemes izņemšana no saimnieciskās aprites,” skaidro U. Ameriks. Viņš atgādina, ka, apūdeņojot zemes – veidojot purvus –, nedrīkst aizmirst, ka purvi ir lieli metāna emitētāji.

“Metānam ir 25 reizes lielāka ietekme uz globālo sasilšanu un ar to saistītiem procesiem nekā CO₂, tālab jābūt līdzsvaram starp purvu veidošanu un apmežošanu, kas ir labākais risinājums,” uzsver U. Ameriks. Viņš uzskata, ka jaunu purvu veidošana situācijā, kad to jau ir ļoti daudz, nav ne lietderīga, ne arī nepieciešama, jo aizsargāti tiek apmēram 140 000 ha, kamēr izstrāde notiek vien 25 000 ha purvu.

“Teju visos dokumentos, pamatojoties uz 2013.-2018. gada ziņojumu, tiek rakstīts, ka vide – biotopi – Latvijā ir ļoti sliktā stāvoklī. Kā var būt tik milzīga atšķirība starp minētajā ziņojumā rakstīto un tā dēvētās dabas skaitīšanas datiem, kas rāda diametrāli pretēju rezultātu?” norāda U. Ameriks. Viņaprāt, minētais tikai apliecina nepieciešamību pēc skaidrības, kāds Latvijā īsti ir biotopu stāvoklis. “Vēl jo vairāk, ja tieši aizsargājamās Natura 2000 teritorijās biotopu stāvoklis ir pasliktinājies. Te ir daudz informācijas pārdomām,” tā U. Ameriks. Viņš atgādina, ka gan pašlaik, gan agrāk ir aicinājis ierēdņus un politiķus informēt nozari par tiem dokumentu projektiem un idejām, kuras nāk vai top  Briselē. “Diemžēl, arī Dabas atjaunošanas regulas projekta kontekstā bija ļoti lielas grūtības visiem apsēsties pie viena galda, apspriest problēmu un meklēt risinājumus. Gribam palīdzēt aizstāvēt Latvijas pozīciju, bet mūs īsti nelaiž klāt,” tā U. Ameriks.

Jāveido koalīcija ar sabiedrotajiem

“Situācija ir līdzīga gan tuvākajās kaimiņvalstīs Igaunijā, Lietuvā, gan arī Somijā, Zviedrijā un Polijā. Savā ziņā tas iezīmē stāstu par vairāku līmeņu Eiropu. Proti, tie risinājumi un jautājumi, kuri tiek stratēģiski virzīti Briselē un paredzēti visai Eiropai, īsti neder Ziemeļeiropai,” secina M. Liopa. Viņš norāda uz Poliju, kur 80% mežu atrodas valsts pārziņā, bet Eiropas prasības ietekmēs koksnes pieejamību, kas automātiski nozīmēs sociālas problēmas, kas transformēsies uz valsti.

“Eiropas zaļā vienošanās paredz, ka jāpalielina koksnes daudzums, ko izmanto būvniecībā. Bet, kā lai to īsteno, ja citi ES nosacījumi samazina pieejamās koksnes apjomu, neļauj izmantot atjaunojamo resursu – koksni, arī kūdru,” tā M. Liopa. G. Gūtmanis tikko bijis Briselē Eiropas piena padomē, kur runājuši par jaunajiem uzstādījumiem. Citu valstu lauksaimnieki, maigi izsakoties, nav bijuši sajūsmā par notiekošo, un kā vienīgo risinājumu redz iziet savu mītnes valstu ielās.

“Latvijā šajā jautājumā esam salīdzinoši kūtri,” tā G. Gūtmanis. Viņš atzīst, ka vienatnē atrisināt problēmas nebūs iespējams, tāpēc jāmeklē sabiedrotie – kaimiņvalstīs un Skandināvijas valstīs. “Jāveido koalīcija un skaļāk jāstāsta, kam un kāpēc nepiekrītam, un kādas var būt sekas,” uzsver G. Gūtmanis. Viņaprāt, ir pēdējais brīdis saprast, ka zaļā vienošanās un zaļa dzīvošana nevar būt uz konkrētu indivīdu rēķina. Ja vēlamies kādu zaļu – neapstrādātu, aizaugušu – teritoriju, lai valsts attiecīgo īpašumu nopērk (apmaina) tik daudz, cik tā var atļauties, nevis kādam indivīdam uzliek ierobežojumus, ko viņš savā īpašumā nedrīkst darīt.

“Nevar būt tā, ka zaļi domājoši pilsētnieki stāsta, ka laukos neko nevajag darīt, kaut gan, manuprāt, laukos vajag nodarboties ar lauksaimniecību, mežsaimniecību. Vienlaikus visiem kopā vienojoties par tām teritorijām, kuras paliek neskartas, kurās neko nedara, pie viena saprotot, cik tas izmaksā un ko varam atļauties,” ierosina G. Gūtmanis.

U. Ameriks norāda, ka attiecībā uz kūdru nav Eiropas zaļās vienošanās, bet ir zaļais kurss. “Ir cerības uz jauno valdību, kuras deklarācijā ir iestrādātas būtiskas lietas attiecībā uz kūdru. Tas ir resurss, kas atjaunojas lēni, tāpēc jāizveido bilance, cik daudz kūdras ik gadu pieaug un cik daudz ik gadu drīkstam patērēt. Kūdra ir dabas kapitāls, ko var novērtēt un arī saprātīgi izmantot, ražojot produktus ar iespējami augstāko pievienoto vērtību, tostarp aprites ekonomikā, kur siltumizolācijas plātnes ražotu no tumšās kūdras, kas nav izmantojama lauksaimniecības substrātu ražošanai,” skaidro U. Ameriks. Viņš atzīst, ka, redzot, kā strādā citas valstis savu interešu aizsardzībā Briselē, jāsecina – Latvija ir visvājākā.

“Ir jāstiprina Latvijas pārstāvniecība Eiropas struktūrās, un arī nozarēm šajā interešu aizstāvības procesā ir jāpiedalās,” tā U. Ameriks. Viņš atgādina, ka Latvijā zinātne tiek finansēta ļoti vāji un zinātniekiem tiek ieteikts piesaistīt Eiropas naudu dažādās pētījumu programmās.

“Jāatceras, ka naudas devējiem ir savas intereses, tāpēc viņi apkalpo zināmas paradigmas, kuras nesaskan ar Latvijas interesēm. Tāpēc pētījumu dienaskārtība būtu jānosaka Latvijā un ļoti skrupulozi jāizvērtē tās naudas piesaistes iespējas, kas nāk no Eiropas,” iesaka U. Ameriks. Viņš skaidro, ka bija labs projekts Life restore, kur strādāja Valsts mežzinātnes institūts Silava un tā rezultāti par CO₂ emisijām ne visiem patika. Tika izstrādāts tā turpinājums – jauns pētījumu projekts Klimat peat, lai veiktu pētījumus, mērītu emisijas, kurš tika noraidīts, jo bija minēta kūdra, kas Eiropas izpratnē neesot ilgtspējīga.

“Tas pilnīgi neatbilst Latvijas interesēm, jo atšķirībā no citām Rietumeiropas valstīm, kurās šis resurss ir izsmelts, Latvijā tas ir saglabāts. Vēl vairāk – kūdras ik gadu kļūst vairāk, ir bioloģiskā daudzveidība un, ja ES naudu minētajam pētījumam nepiešķir, to jāfinansē no Latvijas valsts budžeta,” stāsta U. Ameriks.

Diskusijas video pieejams šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=94KUVetjXcQ
Izmantotas zemeunvalsts.lv fotogrāfijas