Autors: Zemeunvalsts.lv

Cieņa pret mežsaimnieka profesiju. Dinastiju profesiju...

Intervija ar profesoru Linardu Siseni, LLU Meža fakultātes dekānu

Vai patlaban medības līdzsvaro arī pilsētās manāmo dzīvnieku skaita pieaugumu? Še, protams, nedomājot sērgas krietni “paretinātās” mežacūkas.

Šo jautājumu Medniecības lekcijās bieži pārrunājam ar studentiem. Paraugoties vēsturiski: “Kāds bija mūsu tagadējās Latvijas teritorijas mežainums pirms, piemēram, diviem tūkstošiem gadu?” Dažādos informācijas avotos šis skaitlis ir nedaudz atšķirīgs, bet – ap 95%. Meži, ūdeņi, purvi. Attīstoties civilizācijai, mežu platības pakāpeniski saruka līdz – mazākais mežainums Latvijā bija laikposmā no 1933. līdz 1940. gadam (atkarībā no informācijas avota 23–27%). Pēc kara mežu platības dažādu iemeslu dēļ atkal sāka pieaugt. Laikā, kad praktiski visu Latvijas teritoriju klāja meži, cilvēks dzīvnieku populāciju ietekmēja minimāli, taču, meža platībām samazinoties, pakāpeniski samazinājās arī dzīvnieku populācijām pieejamā platība.

Izpratnei var vilkt paralēles ar cilvēku populāciju un cilvēku reakciju. Ja kādā noteiktā teritorijā, teiksim, mājā dzīvo ģimene ar bērniem, visi jūtas ērti, vietas pietiek un lielu problēmu nav. Ja mājas iemītnieku skaits jeb šī mikropopulācija pēkšņi palielinās par 20 vai 30 īpatņiem, loģiski, apdzīvojamās platības vienība vienam cilvēkam samazinās. Pirmajās dienās varbūt visi vēl jūtas labi bariņā un gana jautri viens otru pacieš, bet, laikam ritot, rodas spriedze, rīvēšanās, nesaskaņas, iekšējs stress. Rezultātā daļa mikropopulācijas dodas meklēt piemērotākus apstākļus. Patlaban Latvijas mežos situācija ar medījamajiem dzīvniekiem ir līdzīga! Daudzviet dzīvnieku blīvums ir liels, īsti kurp migrēt tiem nav, līdz ar to ir divi risinājumi: vai nu cilvēkam savākt savas mantas un ļaut “dabai dzīvot”, vai tomēr medījamo dzīvnieku populācijas regulēt saprātīgi, tās apmedījot, tādējādi, gan rūpējoties par dabas daudzveidību un ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu, gan sabalansējot tautsaimniecības un dabas intereses. Tā tas ir visā pasaulē, neko jaunu izdomājuši neesam! Protams, pastāv dabisks risinājums, kas nereti regulē populāciju, ja tā ir pārlieku liela – slimības, bet – vai mums un dzīvniekiem tās vajag?

Domāju, slimību ziņā ir gana ar cūkām!

Tieši tā! Divdomīgi vērtētais Āfrikas cūku mēris. Kāpēc lietoju vārdu “divdomīgi”? Zinot, kāds daudzviet bija mežacūku blīvums un kādus postījumus tās nodarīja lauksaimniecībai, zinot, cik pēkšņi šis mēris pie mums parādījās un cik strauji izplatījās, es neticu, ka tas pie mums ieradās “dabiskā” ceļā. Neticu! Tā nenotiek! Ja paseko, kā mēris “uzplaiksnīja” dažādās valsts vietās… Protams, par šo jautājumu var strīdēties, bet viennozīmīgi būtiska vieta Āfrikas cūku mēra izplatībā bija cilvēkam.

Gadās, sarunās ļaudis, daudz nedomājot, saka: “Cūku Latvijā vairs nav!” Vai nav?

Cūkas ir! Neesmu biologs, bet, manuprāt, evolūcijas gaitā nav bijušas infekcijas slimības, kuru rezultātā kāda suga būtu pilnīgi izzudusi. Varu kļūdīties, bet, manuprāt, nav! Piemēram, tā saucamajos Mēra laikos 14. gadsimta vidū, kad Buboņu mēris dažu gadu laikā “pārgāja pāri” visai Eirāzijai, sākot ar Āziju, virzoties rietumu, tad ziemeļrietumu un atpakaļ austrumu virzienā, laupot dzīvību miljoniem cilvēku. Daudzviet izmira praktiski veselas pilsētas, teritorijas palika tukšas, bet bija, kas izdzīvoja. Līdzīgi pagājušā gadsimta 90. gadu vidū Latvijā piedzīvojām klasisko cūku mēri, Daugavas labais krasts cieta pamatīgi, bet dažos gados populācija atkopās, un meža cūkas, populācijas prātīgi apsaimniekojot, atkal parādījās. Domāju, šoreiz būs tāpat! Un medniekiem būs meža cūkas jāmedī, pretējā gadījumā, zinot, ka cūku saimnieciskais pieaugums ir ne mazāks kā 100%, populācija atkal piedzīvos ekspansiju.

Kā ir ar dabas aizsardzību un tās vērtībām lielo plēsēju sakarā. Pie mums bieži piemin Eiropas regulas, bet… Latvijā nav ļaudis dzirdēti bažījamies par vilku trūkumu… Šķiet, ar vilkiem varam dalīties!

Domāju, ka, ja mēs piedāvātu vilkus ķert un ar tiem "dalīties", tos Eiropā nevienam nevajadzētu! Vilku Latvijā ir daudz, stipri daudz un tos varētu medīt vairāk!

Izstrādājot un ieviešot dabas aizsardzības noteikumus, ir ļoti svarīgi atrast līdzsvaru, sabalansēt visu iesaistīto pušu viedokli, par ko pie mums daudz runā, bet nereti tie, kuri skaļāk bļauj, klāstot demagoģiskus un populistiskus apgalvojumus, arī panāk dažādu muļķību un zinātniski nepamatotu ierobežojumu iestrādāšanu normatīvajos aktos... Cilvēkam, dabiski, nepatīk, ja ko uzspiež! Automātiski rodas pretestība un nepatika pret varbūt pat labi domātām lietām: “Ja mani mēģina piespiest, es principā to nedarīšu!” Ja paraugāmies vēsturē, padomju okupācijas gados mežā saimniekoja vairāk vai mazāk intensīvi, saimnieciskā darbība notika un visādu biotopu, mikro- un makroliegumu, buferjoslu utt. bija stipri maz! Lauksaimniecībā tolaik it aktīvi lietoja ķīmiju un, diemžēl, daudz neskatījās un nedomāja, kādas būs lietošanas sekas! Ja pieņemam, ka II Pasaules karš, pirmie pieci pēckara gadi padomju okupācijas sākumā un vēl pieci pēc 1990. gada bija pārejas gadi, tad 1940. –1995. – piecdesmit piecu gadu posms ir pietiekami ilgs laiks, lai, “nepareizi saimniekojot”, apdraudētas sugas izzustu. Mums šīs sugas joprojām ir un “nepareizās saimniekošanas” dēļ piecdesmit piecu gadu periodā izzudušas nav!... Kādēļ??? Neviens kaismīgs dabas aizstāvis un aizliegumu atbalstītājs man uz šo jautājumu nav varējis atbildēt. Labprāt dzirdētu atbildi no šodienas zaļajiem radikāļiem, kas Latviju vēlas sadalīt mikroliegumos: “Ja padomju gados saimniekoja nepareizi, dabai nedraudzīgi un bez n-tajiem liegumiem un ierobežojumiem, kāpēc līdz šodienai daudzas aizsargājamās sugas Latvijā joprojām ir un to skaits pieaug? Kā tas noticis, pretēji publiski paustajai zaļo pārliecībai, ja jau “ visu laiku tiek saimniekots tik nepareizi, aplami un iznīcinoši”?”

Lielāks labums būtu, ja enerģiju, ko zaļie radikāļi velta mikroliegumu un aizliedzošas normatīvās bāzes ģenerēšanai, veltītu sabiedrības izglītošanai un darbam ar sabiedrību, un tās audzināšanu, lai mežos un ceļmalās neaugtu plastmasas u.c. atkritumu kalni. Jaunajai paaudzei jārāda piemērs vērtību saudzēšanā un saglabāšanā, mazāk pievēršot uzmanību reglamentētajai vai obligātajai aizsardzībai. Pašiem zaļajiem nepieciešams cits domāšanas stils! Ne obligāti ar aizliegumiem un represijām, bet stāstot, mācot, rādot! Ar piespiedu metodēm iegūstam pretēju rezultātu: meža vai zemes īpašnieks dabas vērtības nereti slēpj, jo baidās par iespējamajiem aizliegumiem. Kālab visi, ieskaitot dabu, tikai zaudē!

“Silavas” direktors Jurģis Jansons nesenā diskusijā precīzi teica: “Ja tu uzskati, ka tavi apkārtējie zog, tātad tu pats zodz!” Tas pats attiecināms uz dabas vērtībām. Normāls cilvēks, kam pieder mežs, ja atradīs ligzdu vai koka dobumu, kurā kāds mīt, to nepostīs! Kāpēc tas būtu jādara? Gribu dzirdēt pamatotu iemeslu: KĀPĒC??? Es ligzdu saudzētu, man prātā neienāktu nocirst dižkoku! Draugi, paziņas un kolēģi, ar kuriem par šo esmu runājis, domā līdzīgi! Protams, ir darvas pilieni piena krūzēs un medus traukos, bet pēc tiem nebūtu jāmērī visa pārējā sabiedrība! Vienmēr būs kāds, kas kaut ko darīs citādi. Pie mums un daudzviet citur dabas aizsardzība ir pārspīlēta, tas, protams, ir noteiktu ļaužu bizness – viņu izdzīvošana – cīņa par eksistenci. Turklāt tas tiek darīts ar pasaules glābēja apziņu. Tikai nez kādēļ, šī “pasaules glābšana” ir ciešā korelācijā ar projektu finansējumu, respektīvi, naudu. Beidzās finansējums, beidzās glābšana... To šie “pasaules glābēji”, diemžēl nesaprot vai negrib saprast. Pārspīlētā centībā, izņemot no saimnieciskās aprites lieku hektāru meža, nereti ilgtermiņā kaitējums tiek nodarīts ne vien sugai, kuras glābšanas (saudzēšanas) vārdā tas tiek darīts, bet kaitējums skar valsts ekonomiku, jo ilgtermiņā no tā cieš ne tikai meža nozarē strādājošie, bet arī saistītās nozares līdz pat veikala pārdevējai un frizierim.

Kas patlaban notiek Meža fakultātē? Jelgavā labu laiku runā par LLU telpu daudzumu, piemin arī Meža fakultāti, kas varētu doties uz pili…

Jā, vienbrīd bija runas par kādas Jelgavas skolas pārcelšanu uz fakultātes ēku, bet – normatīvos noteiktais stāvu skaits ēkai ir par lielu! Fakultātes ēka ir augstāka nekā drīkstētu būt skola. Par nākotni runājot, mēs strādājam pie Eiropas līdzekļu piesaistes ēkas atjaunošanai. Patlaban iepirkuma stadijā ir plāns telpu renovācijai. 2012. gadā, piesaistot ES finansējumu, izremontējām 4. stāva un nedaudz arī 3. stāva auditorijas, kā arī kāpņu telpas. Nomainījām jumta segumu. Pakāpeniski mainām logus. Šogad ir plānots sakārtot neizremontētās auditorijas. Bažām par pārcelšanu nav pamata. ES finansējuma apguves nosacījumos ir teikts, ka pēc projekta beigām telpas ir jāizmanto paredzētajam mērķim. Nākotnes plānos ir ēku padarīt energoefektīvāku. Kad tiksim galā ar ēku, ir doma “pieķerties” parkam fakultātes priekšā. Tas ir jārekonstruē, tajā domājam izvietot izglītojošus vides objektus, lai “patrenēties” varētu gan studenti, gan skolnieki, kā arī paspēlēties un ko jaunu iemācīties atnāktu pilsētas bērni.

Fakultātē savulaik bija lieliskas vasaras prakses vietas – Šķēde, Kalsnava…

Jau labu laiku visintensīvāk prakses notiek Kalsnavā. Uz Šķēdi studenti brauc botānikas un dendroloģijas praksēs. Mācītājmāja (Šķēdē) LLU nepieder jau sen, 90. gados to atdeva vietējai draudzei, kas tur tagad notiek, nezinu. Gan Šķēdē, gan Kalsnavā ir uzbūvētas divas modernas prakšu bāzes, kas pēc sadzīves apstākļiem atbilst Eiropas standartiem.

Gabaliņu nostāk no Šķēdes mums savulaik rādīja skaistas simtgadīgas audzes… Tur bijām mežkopības praksē.

Audzes tur joprojām ir! Unikālas audzes ar lieliskām krājām – baltegle, dižskābardis, sarkanais ozols, lapegle. Kad ieej vairāk nekā simts gadus vecā baltegles vai dižskābarža audzē… tu jūti un saproti dabas varenumu. Bez vārdiem!

Kā fakultātē ar zinātni?

Kvalitatīva zinātne saistās ar finansējumu. Finansējums nodrošina iespēju piesaistīt kvalitatīvu zinātnisko personālu. Bet kvalitatīvam zinātniskajam personālam pilns darba laiks ir jāstrādā zinātnē. Augstskolas īpatnība: pasniedzējam ir pedagoģiskais darbs un, lai to darītu kvalitatīvi, tas prasa ne mazums laika, turklāt paralēli jāstrādā zinātnē. Savulaik, kad fakultātē strādāja virkne profesoru, viņi vadīja un koordinēja zinātnisko pētījumu projektus, jo profesora slodze pedagoģiskajā darbā bija krietni mazāka. Savukārt “ne profesori” varēja šajos pētījumos piepelnīties. Šobrīd “vecā gvarde”, lielākoties, ir pensionējusies, kas nenozīmē, ka ar zinātni nenodarbojamies. Mežsaimniecības jomā zinātnisko projektu realizācijā aktīvi sadarbojamies ar “Silavu”, kokapstrādes un koksnes pārstrādes virzienā laba sadarbība ir ar institūtu MeKA. Tā pasniedzēji var strādāt gan pedagoģisko darbu, gan paralēli darboties zinātnē un publikāciju sagatavošanā. Protams notiek darbs arī pie projektu pieteikumu sagatavošanas.

Nu jau gadus divdesmit un septiņus, viena alga, kur nācies strādāt, izdzirdot: studēts mežkopis, sarunbiedra(u) acīs parādās zināma cieņa… Joprojām tā ir!

Paraugoties vēsturē: kas bija godājamākie ļaudis pagastā vai muižā? Skolotājs, mācītājs un, nenoliedzami, mežkungs! Jo mežkungs rūpējās par “zaļo zeltu”, to audzēja, loloja, saudzēja un sargāja. Tā paaudžu paaudzēs tika mantota cieņa pret mežinieka profesiju. Dinastiju profesiju. Arī pēc II Pasaules kara šo nozares prestižu noturēja, un okupācijas periodā vislielākie nopelni tajā bija toreizējam ministram Leonam Vītolam. Tagad, lai gan laukos cilvēku ir stipri vien mazāk un jauno tehnoloģiju laikmetā cilvēkam mežā vairs nav jāpavada tik daudz laika, cik iepriekš, mežinieka prestižs nav zudis, bet zudusi romantiskā saikne ar mežu. Tā saikne, ar ko savulaik daudziem saistījās mežkopja darbs: "Vieds, gudrs, un nenoliedzami solīds mežkungs mežā – stalts vīrs zaļā formā ar cepuri galva un bisi plecā…"

Mežinieka profesija un darbs meža nozarē ir un būs prestižs! Jaunieši nāk mācīties, vien jautājums – cik motivēti viņi ir studijām un izaugsmei! Problēmu redzu tajā, ka jaunieši vēlas visu un uzreiz - uzreiz panākumus studijās, uzreiz pēc augstskolas strādāt vadošā amatā, bet nevis, pilnveidojoties, izaugt. Ko ar to domāju? Gana daudzi uzskata, ka tūdaļ pēc augstskolas tiks priekšniekos, daudz pelnīs. Tu nevari strādāt vadošā amatā, ja neizproti konkrēto jomu vai ražošanas procesus “no apakšas līdz augšai”! Pagājušā gadsimta 90. gados, realizējot nepārtrauktās izglītības reformas, tika plaši stāstīts, ka augstskolas sagatavo vadītājus. It kā jau pareizi, bet realitātē notika cits – sagrāva vidējo profesionālo izglītību, kas bija gana labi attīstīta, rezultātā tagad šis segments jeb nosacītais vidusslānis, kas sagatavo vidējā līmeņa vadītājus – praktiķus, ir zaudējis prestižu, jo ilgstoši tika kultivēts, ka tehnikums ir “fui!” Kad apjēdza, ka “ir tintē”, sāka saprast un ieguldīt naudu profesionālajā izglītībā. Tās prestižs ir sagrauts un, lai gan tehnikumi un koledžas var sagatavot labus speciālistus, tajos ir investēti miljoni, izcila infrastruktūra, izremontētas, modernas telpas, jaunieši turp doties mācīties nevēlas. Savukārt, augstskolas pārorientēja uz akadēmisko izglītību, maksimāli samazinot vai izņemot no studiju plāniem praktisko sadaļu. Šobrīd, kad ražotājiem trūkst vidēja līmeņa speciālistu ar tehnikuma izglītību, kā arī teorētiski un praktiski labi sagatavotu vadītāju ar augstskolas diplomu, beidzot to ir sapratuši arī ierēdņi, un nu arī augstskolu akadēmiskās programmas tiek pārorientētas atpakaļ praktiskajā virzienā. Arī mēs šobrīd intensīvi strādājam, lai studiju plānos atgrieztu ”zudušās” prakses, pie tam, prakses un praktiskās nodarbības ne kā mācību ekskursijas, bet kā iespēju studentam saprast ražošanas procesus, būt klāt, darboties un mēģināt pašam! Šajā ziņā Meža fakultātes priekšrocība ir aģentūra "Meža pētīšanas stacija", kā arī meža nozares uzņēmumu, īpaši a/s “Latvijas Valsts meži” un fakultātes Padomnieku konventa, kurā darbojas nozares uzņēmumu un organizāciju vadošie darbinieki, aktīvs atbalsts. Varu apgalvot, ka studēt fakultātē ir interesanti un, saņemot diplomu, absolventam darbs ar garantētām karjeras izaugsmes iespējām būs! Atliek pašam būt motivētam dzīvē to visu izmantot un sasniegt izvirzītos mērķus.

19.09.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri

Zigfrīds Jurašs
Ļoti pragmatiski un pamatots viedoklis,kas mobilizē uz tautsaimniecisku izpratni un rīcibu. Lai veicās L. Siseņa kungam. Lai kādreiz arī šo viedokli izprastu cilvēki,kas it kā veido mūsu Valsts stratēģisko attīstību

Pievienot komentāru