Saruna ar Jāni Belicki, Vidusdaugavas reģiona Meža apsaimniekošanas plānošanas vadītāju
Vidusdaugavas reģions faktiski ir Viduslatvija. Kā rit darbs mežos un kā “vidus” izskatās, salīdzinot ar pārējiem?
Vidusdaugavas reģions ir viens no astoņiem reģioniem Latvijas valsts mežu sistēmā. Platība 186 tk ha, kas šad tad mainās – kādas platības nonāk Nacionālo bruņoto spēku rīcībā, citus īpašumus iegādājamies paši. Mūsu teritorijā atrodas viens no Latvijas lielajiem vienlaidu mežu masīviem, ko nereti dēvē par Jaunjelgavas vai Sēlijas mežiem (brauc 40-50 km un mežs, mežs, mežs). Lielākais, šķiet, būs Ventspils pusē, otrs lielākais – mums! Daugavas kreisajā krastā vairāk skujkoku mežu, labajā – lapu koku, tur meži vairāk sadrumstaloti, nav vienlaidu. Vārds “vidus” nosaukumā norāda mūsu atrašanos Latvijā un tāpēc kolēģiem ne reizi vien esmu teicis: “Uzņēmuma sapulces un citi pasākumi jārīko pie mums!” Jā, Rīga ir galvaspilsēta un centrs, bet – kā saka arī kolēģi – pie mums uz Koknesi atbraukt ir ērti, īpaši no Latgales. Situāciju jau kādu laiku atvieglo arī jaunā Rīgas-Kokneses šoseja.
Nozarē strādāju no deviņdesmito gadu sākuma. Pirms darba “Latvijas valsts mežos”, esmu pabijis gan mežsarga, gan meža taksatora, gan mežziņa amatos. Kad notika mežu pārvaldības un uzraudzības reforma, nešaubīgi izvēlējos vietu, kur var strādāt mežā un lemt, ko un kā darīt, nevis tikai uzraudzīt un kontrolēt.
Vai mežu nozare Latvijā ir sakārtota, vai…
Labi, ka netiek jautāts apgalvojuma formā! Bet, ja mežu nozare ir 20% Latvijas ekonomikas, gribētu dzirdēt pamatojumu: kādā veidā tā varētu nebūt sakārtota… Vienmēr var labāk, par to nav runa! Un kopumā meža nozares pienesums tautsaimniecībā varētu būt vēl daudz lielāks. Bet: jābūt lēmumiem, kuri vairs nav atrisināmi nozares ietvaros, bet skar valsts politiku. Protams, ir valsts plāni, ministriju plāni, katras ministrijas kompetence un atbildība, bet nereti izskatās, ka risinājumi ir, bet trūkst kopējā redzējuma. Trūkst kopskata, kopsakarību par rīcību valstī kopumā! Nav runa, ka kādā nozarē valdītu nepareizi uzskati vai attīstības virziens būtu aplams, tā nav, taču skats uz lietām nereti ir šaurs. Nozares vai ministrijas, ne valstisks skats!
Visā "Latvijas valsts mežu" attīstības gaitā ir bijušas situācijas, kad aktualizējam jautājumu un rosinām to pilnveidot valsts mērogā. Piemēram, nesenā aktualitāte par droniem. Skaidrs, ka dronus sākuši lietot, to kļūst skaitliski vairāk, bet nekāda regulējuma vai noteikumu nebija! "Latvijas valsts meži" piedalījās darba grupās, meklēja risinājumus līdz radās valstisks regulējums. Šis nav viens gadījums, kad, strādājot, redzam problēmu vai risināmu jautājumu, ķeramies klāt un – viss notiek! Man par to prieks un lepnums par savu kolēģu kompetenci! Gadu gaitā uzņēmums ir attīstījies un ir patīkami no sadarbības partneriem dzirdēt, ka ar mums var rēķināties un uzticēties. Solīto pildām, sarunājuši – darām! Tas ir visu darbinieku kopīgs veikums! Nešaubīgi – arī prestiža jautājums!
Pēdējā laikā aktuālie dabas aizsardzības jautājumi. Ceļš no mežsarga līdz nopietnam amatam būs devis kādu pieredzi! Kā meža saimnieki sadzīvo ar dabu?
Ir stāsts bērniem un pieaugušajiem, ko izmantoju, vadot pasākumus mežā.
Padomju gados kāda nu tās sistēmas ekonomika bija, tāda bija! Nevaram teikt, ka ekonomikas nebija vispār! Mainījusies ir sabiedrības ieinteresētība, un attieksme tiek pausta turpat vai par visu! Savulaik kā Ogres meža tehnikuma praktikants braucu strādāt mežā. Tolaik nevienam neinteresēja, ko mežinieks mežā dara. Viņš dara to, kas viņam jādara, tas ir viņa darbs un punkts! Mežā strādājošie savu darbu zināja, un neviens nemēģināja viņiem teikt: “Tu dari nepareizi!” Profesijas prestižs mazliet ir zudis. Ir labi, ja cilvēkam ir pamatots viedoklis, kas balstīts zināšanās. Bet bieži vien ir dzirdams viedoklis bez zināšanām un izpratnes. Ja šāda viedokļa paudējam pastāsti profesionāļa redzējumu, būtu tikai saprotami, ja uzzinātais tiktu analizēts un tad: “Jā, bet es domāju mazliet savādāk!” Ja ir viedoklis, šis “viedoklis” ir par visu un ārpus šī “viedokļa” nekas cits neinteresē! Var neklausīties nozares pārstāvī, bet, klausieties ko saka Latvijas zinātnieki, kuru pētījumi ir profesionāli un starptautiski atzīti! Uz ko vēl balstīties? Ja saka, lai zinātnieks teic, ko grib, bet man ir viedoklis… Nu tad laikam nekā…
Mēs uzņēmumā strādājam, lai par sevi pastāstītu! Ir skolu programmas, mežu dienas. Kopumā visai nozarei ar to ir jānodarbojas aizvien vairāk, lai cilvēki izprastu, kas mežā notiek un kā sabalansēt tajā gan ekonomiskos, gan sabiedrības, gan vides aspektus. Cilvēku dzīvesveids arvien vairāk saistās ar pilsētām, līdz ar to ārpus pilsētas notiekošais ir grūtāk izprotams. Reizēm domāju par mūsu pamatskolu un vidējā līmeņa izglītību kopumā, cik mēs mākam pastāstīt un iemācīt, kas ir Latvijas resursi, ar ko mēs varam pelnīt. Protams, pirmkārt, ar gudru galvu, domāšanu un inovācijām, bet zeme ir viens no mūsu ražošanas resursiem, un mežsaimniecība ir viena no šīs zemes apsaimniekošanas nozarēm. Pusi Latvijas teritorijas klāj meži! Vai to mēs mācām nākamajiem Latvijas saimniekiem? Tāpat nereti balstāmies vēsturiskās likumu normās, nevēlamies pieņemt izmaiņas. Tā rezultātā Latvijas zemes un mežu apsaimniekotājs zaudē konkurencē ar Skandināvijas un Baltijas jūras reģiona mežu īpašniekiem un nozari, un Latvija kopumā zaudē citām valstīm. Izmaiņas notiek pamazām, vieglāk ir kaut ko aizliegt, neko nemainīt, jo tas ir saprotamāk un neprasa papildus darbības. Es ceru, ka arī savās darba gaitās pieredzēšu pārdomātas un izdiskutētas izmaiņas, kas ļaus īpašniekam būt domājošam saimniekam un pieņemt gudrus lēmumus.
Vietējo sabiedrību un pašvaldības iesaistām, ja runājam par konkrētu teritoriju apsaimniekošanu, kuras pilda rekreācijas funkciju. Piemēram, Ķeguma piepilsētā atrodas mūsu apsaimniekojamie meži. Jāsaprot, ko no teritorijām gaidām, ko vēlamies, izstrādājam teritorijas apsaimniekošanas plānu, uzaicinām pašvaldības pārstāvjus, vietējos iedzīvotājus.
Apsaimniekojat arī parkus. Kāda pieredze šai ziņā?
Kokneses parks, kas mūsu pārziņā, ir dalīts – daļu apsaimniekojam mēs, daļu – pašvaldība. Ieguldījums parka uzturēšanā ir kopīgs. Savulaik pareizi lēmām, ka parka daļa, kur atrodas estrāde, jāapsaimnieko pašvaldībai, lai realizētu sabiedrības intereses, jo mēs mežinieki estrādi nebūvēsim. Kopdarbs ir veiksmīgs, jo, ja brauc uz Koknesi, viens, ko noteikti apmeklēs un apskatīs – “Likteņdārzs”, nākamais – pilsdrupas un parks! Vieta ir laba tūrismam, ir daudz ko redzēt, staigāt, tepat līdzās ir Daugava. Potenciāls tūrismam Koknesē ir liels. Par parkiem runājot, otrs nozīmīgais objekts, par ko esam atbildīgi, ir Skrīveru dendroloģiskais parks, Eiropas nozīmes dendroloģiskais objekts. Parkam ir vairāk nekā 100 gadu, tajā atrodamas vairāk nekā 100 koku un krūmu sugas. Arī tā ir vieta, kur ceļotāji apstājas un dodas pastaigāties.
Mums ir laba sadarbība gan ar Kokneses, gan Skrīveru tūrisma centriem. Jā, nereti, lasot publikācijas par šiem parkiem, mūs, "Latvijas valsts mežus", nepiemin! Tas nav īsti korekti, uzņēmumam nav vajadzīga reklāma, bet sabiedrības izpratne: kopjam un audzējam ne tikai mežus, bet arī parkus un atpūtas vietas. Tā nav reklāma, bet mūs novērtēt par ieguldīto darbu būtu pelnīti!
Par tautasdziesmās apdziedātiem un tagad nakts kamerās un mobilajos tālruņos fotografētajiem viesiem – lāčiem! Pirmā saruna bija par ķepaiņiem Daudzevas pusē.
Lāči ir manīti gan Kokneses, gan Jaunjelgavas pusē (abos Daugavas krastos). Pie tam Jaunjelgavā lāču pēdas šad tad manīja jau 90. gados. Pats veiksmīgi savulaik lāci sastapu medībās Tīrajā purvā pie Seces. Bija tā: krēslo, sēžu izcirtuma malā, skatos – kaut kas kustas, Vai tā mežacūka? Kurš medībās Latvijā domā par lāci? Cūka… bet – tā nāk skaļi – briku-braku! Manā gadījumā kustīgajam siluetam “nav ne skaņas”! Izcirtumā redzami daži koksnes pievešanas ceļi, “siluets” tiem dodas pāri, joprojām, klusi, klusi… Vienā brīdī paskatos tēmēklī! O! Tas taču lācis! Sajūta bija jocīga, zinu, ka lācis cilvēka bīstās, bet… Tikšanās bija! Tagad ik pa brīdim vai nu pēdas redzētas, vai pats lācis, kur čāpojam! Lāči mūspusē ir!
Šī gada aktualitāte – lūši.
Nemācēšu teikt, vai tuvumā kāds nomedījis, bet lūši ir – gan Neretas, gan Jaunjelgavas, gan Kokneses pusē! Tie ir plašie mežu masīvi, kur lielie kaķi jūtas labi! Domāju, lūšu populācija jāvēro, jāvadās no zinātnieku vērtējuma un pētījuma. Par iespējamo medību aizliegumu… Vai bija pareizi aizliegt sloku un medņu medības? Diskutēt varētu, bet, vai liegums ir radījis putnam labvēlīgākus apstākļus? Runājot par medībām un diskusijām ap tām, ja man jautā, saku: ja vienā dienā mednieki apvainotos, liktu bises plecos un piecus gadus neko nemedītu, drīz vien liedzēji un pārējie redzētu rezultātus – jaunaudžu postījumi, negadījumi uz ceļiem, dzīvnieki pilsētās. Protams, katram var būt savs skatījums par medībām kā tādām un tas ir tikai labi, ka ir dažādi viedokļi. Mednieks pašlaik sabiedrībā netiek uztverts viennozīmīgi, lai gan dara vajadzīgu darbu! Cita lieta: pašlaik zemes īpašniekam ir maza iespēja lemt, vai lielais dzīvnieku skaits nenodara postu lauksaimniecībai vai mežsaimniecībai.
Runājot par mūsu “mazajiem brāļiem”, mani vairāk satrauc egļu astoņzobu mizgrauzis, kas manāms arvien vairāk un par ko runā arvien skaļāk. Mēs zinām, kas notiek citur Eiropā, un zinām kļūdas, no kurām jācenšas izvairīties. Mēs uzņēmumā arī spriežam un plānojam: kas jādara un kas nepieciešams. Teikšu – šis gads mani mazliet biedē! Jāizdara divas lietas: jāredz, kas notiek, lai kaut ko nepalaistu garām; otrs – cik iespējams ātri jāspēj reaģēt, novācot attiecīgos, bojātos kokus. Divas lietas mūs mežsaimniekus apgrūtina: nezinām, kas notiek teritorijās, kur saimnieko citi īpašnieki, tur varam ko nepamanīt, otrs risks ir aizsargājamās teritorijas. Situācija salīdzināma ar benzīnbākas satura izpēti, iededzot sērkociņu! Domāju, ka darbības jāplāno un nedrīkst neko nedarīt, jo tādējādi šis teritorijas kļūs par kukaiņu izplatības inkubatoriem.
Pilsētnieki, ejiet mežā…
…un paņemiet līdz kādu, kas jums par mežu var pastāstīt! Jūs uzzināsiet vairāk!
Viena lieta ir mūsu amatu pienākumi un darbs, ko darām ikdienā. Otra: ko dara kolēģi, ārpus darba laika sastopot draugus un radus, diskutējot sociālajos tīklos, saskaroties ar pamatotiem vai nepamatotiem, bet “karstiem” viedokļiem… Atrasties vieniem pret pārējiem diskusijas dalībniekiem reizēm nav viegli. Ir daļa kas ieklausās, grūtāk ir ar tiem, kam ir “viedoklis” un nekas cits pat īsti neinteresē! Tāpēc novērtēju kolēģu darbu sabiedrības izpratnes veidošanā: kas ir mežs un kas ir mežsaimnieka darbs.