Bez mākslīgām robežām attīstība ir sekmīga!

zemeunvalsts.lv | 30.09.2019

Saruna ar Raivi Bremšmitu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Reģionālās politikas departamenta direktoru

Kādas sajūtas rodas, skatoties uz Latvijas attīstību?

Atšķirīgas! Tas būs īstais vārds!

Vai še runājam par reģionālām atšķirībām?

Statistikā var redzēt, ka Latvijā starp reģioniem ir liela atšķirība, piemēram, kopprodukta rādītājos (2,5 reizes). Ir liela atšķirība komersantu spējā piesaistīt investīcijas (ap 5 reizes). Ja skatāmies algas – starpība nav tik liela – 1,5 reizes, bet… Ja raugāmies savādāk – patlaban zemākā vidējā alga ir Latgalē un, ja palūkojamies, kad šāds algas līmenis ir novērots Rīgā – tā ir bijis pirms 10 gadiem! 10 gadi!

Te jāpiemin situācija, ko daudzi no mums ierauga piektdienās un svētdienās,– cilvēku plūsma Rīgas virzienā – turp un atpakaļ. Pierīgā dažviet vērojama pārapdzīvotība, ir apdzīvotas vietas, kur pēdējos desmit gados iedzīvotāju skaits audzis divas reizes. Gadās, kur savulaik bijis t.s. dārziņu ciemats, tur tagad “dzīvo” normāla Latvijas mazpilsēta. Tās ir norises un situācijas, ko daudzi Latvijas cilvēki redz ikdienā: Pierīgā cilvēku skaits un apdzīvotība palielinās.

Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Valmiera, Ventspils… Vai citas lielās pilsētas ļaudis “nepievelk”?

Pievelk, noteikti pievelk! Pēc OECD datiem mums Latvijā atšķirības līmenis valsts iekšienē (attīstības ziņā) ir trešais lielākais organizācijas dalībvalstīs! Eiropā mazākais ir Somijā un vismazākais pasaulē – Jaunzēlandē.

Somija ir labs piemērs – teritoriāli daudz lielāka nekā Latvija, kā arī klimatiskie apstākļi ir daudz nelabvēlīgāki starp tās daļām – piemēram teritorijā aiz Polārā loka būs daudz lielākas izmaksas. Somijā atšķirība kopproduktā starp ziemeļiem un vidējo valstī ir ap 10%! (Latvijā – Rīga pret Latgali – 50%!) Somi plašā teritorijā, ar dažādu klimatu un lieliem plašumiem un attālumiem ir spējuši līdzsvarot attīstību. Viņi ir samērā savrupa nācija, kam ir viena dabas bagātība (kā mums!) – mežs (norvēģiem – nafta, zviedriem – rūda). Mums ar somiem ir daudz kopīgā!

Latgales vārdu teic dažādi un dara to gadiem ilgi. Kā minētā atšķirība radusies? Vēsturiski, teorētiski iemesli?

Vispirms vēlos teikt, ka, runājot par Latgali, nevar lietot nereti skanošo vārdu “atpalicis”! Atšķirība daudzos rādītājos ir liela, bet šis reģions nav nedz atpalicis, nedz bezcerīgs! Šos vārdus lietot nedrīkst! Latgale ir otrais lielākais Latvijas reģions ar savu potenciālu, lai arī patlaban ekonomiskās atšķirības ir lielas. Reģionā atrodas valsts otra lielākā pilsēta. Nesenajā krīzes periodā Daugavpilī bezdarbs bija zemāks nekā Jelgavā un Jūrmalā. Pilsētā ir sava “vietējā ekonomika”, ko neapšaubāmi iespaidoja krīze, bet, kas spēja pielāgoties un reaģēt konkurētspējīgi.

Iemesli ir daudzi un dažādi, ir pētnieki, kas vērtējumu sāk ar dzimtbūšanas vēlīno atcelšanu Latgalē (1861) vai veras vēl tālākā pagātnē, apskatot un analizējot Polijas-Zviedrijas miera līguma sekas…

Es skatītos savādāk. Pēdējās desmitgades mums reģionos veidojies tāds kā apburtais loks – zemākas algas un lētāks nekustamais īpašums nesniedz pietiekamu nodrošinājumu banku finansējuma piesaistei, bet, vienlaikus, bez ārējām investīcijām tās pašas algas un nekustamais īpašums arī nevar kļūt vērtīgāks.

Cita problēma ir demogrāfija un paaudžu maiņa. Kamēr ekonomiskajā apritē bija un ienāca 80. gados dzimušie, problēmas bija, bet ne tik asas. Tagad, diemžēl, gaidāms izteikts jauno cilvēku, jaunās maiņas trūkums – 90. gadu “pārrāvums” (demogrāfijas bedre). Šis apstāklis atšķirības valstī pastiprina vēl vairāk, jo jauniem cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, un izvēle parasti ir lielākas algas “virzienā”. Mums ir būtiska emigrācija no reģioniem – gan uz Rīgu, gan uz ārvalstīm. Protams, tagad vērojama cilvēku atgriešanās, un šī tendence ir jāstiprina un jāstimulē, bet vispirms jārada apstākļi, lai cilvēki nevēlētos doties prom.

Runā, ka grūti atrast rīdzinieku trešā vai ceturtā paaudzē…

Neesmu rīdzinieks, lai arī strādāju Rīgā. Esmu dzimis un dzīvoju Pierīgā, tāpat man nav sveši lauku darbi, jo ģimenei bija zemnieku saimniecība.

Cik liela nozīme ir dažādu apstākļu un prasību līdzsvaram? Piemēram, lauksaimnieks vai mežsaimnieks un zeme, vide, noteikumi?

Runājot par zemes izmantošanu, nozīmīga vieta ir pašvaldībām un to plāniem, un rīcībai, jo tās ir vietējo resursu apsaimniekotājas. Pašvaldība ir resursu īpašniece un var būt aktīva īpašniece. Piemēram, ja kādā mazpilsētā vai ciemā atrodas grausts, pašvaldība to var iegādāties un sakārtot. Pašvaldībai kā nekustamo īpašumu saimniecei vai apsaimniekotājai ir nozīmīga vieta valstī!

Minētā situācija ir labi zināma, tā pamazām uzlabojas. Kad sākām šim jautājumam pievērst vairāk uzmanības, aktualizējās cits jautājums: ko pašvaldība drīkst vai nedrīkst darīt! Pirms gadiem septiņiem toreizējā plānošanas periodā pastāvēja uzskats, ka pašvaldība nedrīkst atbalstīt vietējos komersantus un nedrīkst, piemēram, šim nolūkam būvēt ceļus. Pilnīgi nepareiza nostāja! Pašvaldības pienākums ir nodrošināt komersantiem labvēlīgus apstākļus, sakārtot infrastruktūru, lai ar to nebūtu jānodarbojas uzņēmējam. Valsts un pašvaldības pienākums ir radīt apkalpojošo infrastruktūru un tās darbību! Ir pašvaldības, kas gadu gaitā ir pārņēmušas vidi degradējošus īpašumus, tos sakārtojušas un tagad iznomā. Šāda saprātīga rīcība nejauši atklāja vairākas problēmas, piemēram, nomas procesā. Valsts un pašvaldība ir ieinteresētas, lai nomnieki arī aktīvi iegulda… Bet – jo vairāk nomnieks ieguldīs, jo vairāk celsies īpašuma vērtība, ko atsavinot, nomniekam būs jāmaksā – sanāk, ka tā būs cena, ko nomnieks ar savu darbu un ieguldījumu ir ”palielinājis pats sev”. Tas ir nedaudz dīvaini, lai neteiktu citādi! Esam sagatavojuši likuma grozījumus, kur tiek noteikti ieguldījuma apmēri, lai nomniekiem būtu iespējas īpašumus iegādāties par samazinātu cenu proporcionāli saviem ieguldījumiem. Izmaiņas atbalstītu nomniekus, kas orientēti aktīvai saimniekošanai! Tas uzņēmējiem radītu stabilitātes un nepārtrauktības sajūtu!

Cita tieši ar novadiem saistāma sfēra – izglītība. Nesenā intervijā runājām, ka pagastā skolu slēdz, paliek zemnieki, mežinieki, bet pagasts iztukšojas…

Pašvaldības nevar stimulēt attīstību, balstoties uz publisku iestādi! Vai tā būtu skola, vai bibliotēka, vai pasts, vai… Ja pagastā nav vai ir ļoti maz cilvēku, kas šo iestādi “lietos”, agrāk vai vēlāk to lems slēgt! Tas attiecināms uz jebkuru publiskā finansējuma nodrošinātu iestādi! Protams, ik saņemtā alga, ik mazais veikals, ik pusdienu vieta, pasta nodaļa uztur zināmu dzīvību, bet – ja nav klienta… Par to maksā sabiedrība, uzņēmējs, šīs vietas eksistence tiek sponsorēta un agrāk vai vēlāk process beigsies. Pirms kāda laika ministrijā gatavojām attīstības prognozes katra valsts pagasta līmenī tuvākajiem 14-20 gadiem. Daudzi tās noliedza, uzskatīja par kļūdainām. Patlaban izskatās, ka prognozes bijušas precīzas, un tieši tā arī noticis un notiek. Salīdzinoši: aizej pie ārsta un tev pasaka skarbu diagnozi…

Manuprāt, svarīgi ir šo jautājumu par skolām pagastos un novados vai to tuvumā risināt un domāt, ko darīt, nevis izlikties, ka problēmas nav! Ja ir problēma ar skolu, tā ir tukša, bet izglītību vajag, skatāmies, ko varam darīt – kas notiek kaimiņos, kādi ir ceļi, kāds transports, kas būtu darāms! Nevar būt vispārējs risinājums.

Vai Latvijas lauku pagasti jelkad būs tukši, kā, gadās, runā?

Nē! Es tā nedomāju! Vairākās vietās tuvākā laikā mēs gan piedzīvosim zemāko, kritisko punktu, pēc tam noteikti sekos renesanse. Domāju – lauku novados cilvēki dzīvo un dzīvos arvien labāk! Manuprāt, zemnieki (lauksaimnieki) savu zemāko punktu jau ir piedzīvojuši. Ņemot vērā meža resursus, lauksaimnieku prasmes un tehnoloģijas, viss tikai attīstīsies. Nebūs tā, ka visviet cilvēku skaits dubultosies, bet valsts noteikti nebūs tukša vai neapdzīvota! Jo! Skatoties nākamos 100 gadus, pasaulē, manuprāt, nebūs problēmu saražot mobilos telefonus vai ko tādu, bet būs problēma izaudzēt kvalitatīvu pārtiku.

Braucot pa Latviju labi redz, ka laukos attīstība un darbs notiek! Patlaban aktuāla tēma, ko apspriež – reģionālā reforma. Ir dzirdēts, ka daži novadi paši plāno apvienoties, ir dzirdēts, ka pašvaldību pārstāvji paši atzīst – apvienojoties, centrs nosmels krējumu… Vai reforma panāks šai intervijā pārrunāto līdzsvaru valsts mērogā?

Es domāju, ka attīstība allaž ir sekmīga, ja notiekošajam nenovelkam mākslīgas robežas. Piemēram, cik mums ir novadu un novadu centru, kas nodrošina darbu ļaudīm plašākā apkārtnē? Šobrīd reģionos būtiska daļa iedzīvotāju strādā vienā, bet dzīvo citā pašvaldībā (nerunājot par Pierīgu). Pašvaldības ir pārvaldes forma, kas faktiski pārvalda mūsu maksātos nodokļus. Mēs esam ieinteresēti, lai pašvaldības domā par dzīves vietai domātiem pakalpojumiem (skola, ceļi utt.), kā arī, lai pašvaldības aktīvi ieguldītu ekonomikā! Līdz ar to teritoriju potenciālu var izmantot daudz veiksmīgāk, ja abas šīs dzīves jomas (darbs un dzīves vieta) tiek apsaimniekotas vienā vienībā – vienoti.

Lai risinātu iepriekš minētās reģionālās attīstības problēmas, liela nozīme ir un būs pašvaldību aktīvai darbībai uzņēmējdarbības atbalstam.

Reģionālajai reformai ir savs laika grafiks, kas tiek un tiks ievērots, notiks konsultācijas, diskusijas, un process virzīsies tālāk.

Pievienot komentāru