Zemkopības ministra Kaspara Gerharda atbildes uz zemeunvalsts.lv jautājumiem
Līdz šim esat guvis pieredzi Ekonomikas, Satiksmes un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijās, vai tas palīdz arī jaunajā amatā Zemkopības ministrijā?
Mans dzīves ceļš ar lauksaimniecības nozari saistītā virzienā pavērsās jau pēc vidusskolas beigšanas, kad uzsāku studijas augstskolā. Esmu studējis tautsaimniecības plānošanu un lauksaimniecības ekonomiku, lauksaimniecības ražošanas tehnoloģiju un pārtikas tehnoloģiju. Turklāt mans diplomdarbs, studijas beidzot, bija par 1920. gada agrāro reformu Latvijā. Savukārt, runājot par manu līdzšinējo darba pieredzi, visas četras ministrijas — Ekonomikas, Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, kā arī Zemkopības, ir saistītas ar tautsaimniecību. Katrs ministra amats man ir sniedzis neatsveramu darba pieredzi tautsaimniecībā. Nozares papildina viena otru, līdz ar to, vadot Zemkopības ministriju, varu izmantot līdz šim uzkrātās zināšanas, lai plašāk skatītos uz risināmajiem jautājumiem un situācijām.
Piemēram, attīstība nav iespējama bez izvērsta, labi funkcionējoša ceļu tīkla. Ceļu esamība ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai attīstītos uzņēmējdarbība, jo uzņēmējdarbība nozīmē darbavietas. Savukārt, ja ir darbavietas, cilvēki nebrauc prom no valsts. Plānojot attīstīt kādu biznesu, uzņēmēji, pirmkārt, skatās, vai izvēlētajā vietā ir nepieciešamā infrastruktūra. Tā ir procesu ķēde, un, jo pārdomātākus lēmumus valdība pieņems, jo stiprāks būs katrs šīs ķēdes posms. Ne velti ir teiciens – mēs esam tik stipri, cik stiprs ir ķēdes vājākais posms.
Viens no posmiem, par kuru mums ir jārūpējas, kas mums ir jādara stiprāks, ir pārtikas rūpniecība un zemkopība, jo tieši šīs nozares kopumā sniedz 19,2% Latvijas eksporta, savukārt, mežsaimniecība - 21,2%. Tas nozīmē, ka Zemkopības ministrijas pārraudzībā ir atbildība par vairāk nekā 40% Latvijas eksporta! Divas nozares – lauksaimniecība un mežsaimniecība - nodrošina Latvijas valsts ekonomisko stabilitāti. Tā ir ļoti nozīmīga Latvijas tautsaimniecības daļa.
Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir tradicionālas nozares, kurās būtiskas izmaiņas nevar veikt viena gada laikā. Ja grib ko paveikt, jāstrādā ilgtermiņā. Tādēļ prioritātes būtu: lai jebkurš mežsaimnieks, jebkurš lauksaimnieks varētu prognozēt savu nākotni un investīcijas, jo šis nav nekāds “ātrais” bizness.
Mana prioritāte ir nodrošināt, lai “lauki ir dzīvi”! Lai laukos ir cilvēki un lai cilvēki laukos var nopelnīt! Proti, mērķis turpmākajiem četriem gadiem ir konkurētspējīgs Latvijas ražotājs. Šis faktors ir ārkārtīgi būtisks, jo tieši tas veido vairāk nekā 40% mūsu valsts eksporta. Es uzskatu, ka ir iespējas būtiski palielināt lauksaimniecības produkcijas ražošanas īpatsvaru Latvijā. Ja skatāmies klasiskos tautsaimniecības pamatus - tieši eksports ir tas, kas Latviju uztur un izvelk.
Esat iepazinies ar “Latvijas Valsts mežu” un mežu īpašnieku paveikto mežu infrastruktūras izveidē, uzturēšanā, kā arī apsaimniekošanā. Kāds ir Jūsu iespaids (viedoklis), zinot, ka šo visu novērtē ne tikai cilvēks, bet arī mazais ērglis?
Pirmkārt, nedz ērglis, nedz bite nedzīvo aizaugušās un nekoptās pļavās un purvos! Tas nozīmē, ka mežs, pļava un pat purvs ir jākopj, lai radītu pievilcīgu vidi gan cilvēkam, gan putnam, gan kukainim.
Otrkārt, ir nepieciešams ieguldīt darbu un finanses, lai sakoptu vidi, infrastruktūru, atjaunotu mežus un radītu priekšnoteikumus dabiskas vides uzturēšanai. To visu šobrīd dara mežu īpašnieki un “Latvijas Valsts meži”. Meža nozare ir viena no nozīmīgākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm. Pašlaik mežs klāj jau 52% mūsu valsts teritorijas un nodrošina ap 20% no Latvijas preču eksporta vērtības. 2018. gada meža nozares eksportētās produkcijas apjomi pārsniedza 2,5 miljardus eiro. Ir uzskatāmi redzams, ka meža nozares attīstība ir ilgtspējīga, un valsts meža vērtība arvien pieaug.
Treškārt, dabā ir nepieciešams līdzsvars, tāpēc ir svarīgi sabalansēt meža saimniecisko un ekonomisko darbību ar vides vajadzībām, piemēram, biotopu saglabāšanu utt. Proti, darbojoties mežsaimniecībā, ir būtiski ievērot vides prasības, kas ir vērstas uz vides kvalitātes jeb Latvijas dabas saglabāšanu. Jābūt līdzsvaram, proti, gan zaļai un tīrai videi, gan iespējai strādāt lauksaimniecības, zemkopības, lopkopības, mežsaimniecības, zivkopības un citās jomās. Sarežģītākais posms ir rast un radīt iesaistītajām pusēm pieņemamus kompromisus. Šajos procesos ir ļoti daudz iesaistīto, katram ir savas prasības, turklāt bieži vien diametrāli pretējas. Kā nekā ik nozare, institūcija, asociācija vai kāds cits pārstāvis iestāsies par konkrētām vērtībām un vajadzībām. Tas ir laikietilpīgs un sarežģīts darbs, taču tas nevar būt šķērslis nozares attīstībai.
Latviešu darba tikumam ir nozīme?
Protams! Savulaik mūsu senči ar kumeļiem līdumus līda, mežus stādīja. Šodien, esmu pārliecināts, latvieši ir spējīgi uzņēmēji, gan mežsaimniecībā, gan lauksaimniecībā un citās nozarēs. Ir pietiekami daudz piemēru reģionos, kur tālredzīga un pārdomāta uzņēmējdarbības plāna īstenošana kļūst par pamatu darbotiesspējīgam uzņēmumam, kurš nodrošina iztiku pašam uzņēmējam, darbu vietējiem iedzīvotājiem un veicina teritoriju attīstību, tādējādi sekmējot gan nozares, gan reģionālo attīstību kopumā. Ir svarīgi saprast, ka ikviens uzņēmums veido daļu no ieguldījuma Latvijas tautsaimniecības attīstībā. Tas ir darbs iedzīvotājiem, Latvijas produkcijas ražošana, nodokļi valsts budžetā, teritoriju uzturēšana un apsaimniekošana, eksporta veicināšana utt. Jo vairāk mēs spēsim veidot vidi, kas ir piemērota un mežsaimniecības un lauksaimniecības nozarēm draudzīga, jo stiprāku, stabilāku un daudzpusīgāku nozari mēs spēsim izveidot.
Kā vides ministrs savulaik virzījāt likumprojektu par dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu, bet Zemkopības ministrija un nozare bija pret. Šobrīd Jūs esat zemkopības ministrs; kāds Jums un nozarei ir viedoklis par depozītsistēmas likumprojekta virzību?
Jāuzsver, ka depozīta sistēmas ieviešana Latvijai ir nepieciešama, lai izpildītu Eiropas Savienības noteiktos mērķus. Līdz ar to pēc būtības jautājums ir nevis par to, vai šāda sistēma ir vajadzīga, bet gan par to, kā šo sistēmu ieviest. Pirmkārt, lai depozītsistēma spētu pilnvērtīgi darboties un lai ražotāji varētu nodrošināt iepakojuma savākšanu un pārstrādi, veicot saprātīga apjoma ieguldījumus. Turklāt, ne mazāk svarīgi ir veidot tādu sistēmu, kas ir vieglie pieejama un saprotama ikvienam iedzīvotājam.
Man ir liels gandarījums, ka šī gada 24. aprīlī tika parakstīts memorands – visu dzērienu ražotāju vienošanās par mērķtiecīgu sadarbību finansiālajai gatavībai, lai Latvijā ieviestu depozīta sistēmu efektīvai iepakojuma savākšanai un otrreizējai pārstrādei. Tas nozīmē, ka nozare ir gatava piedalīties. Viņiem, protams, ir ļoti svarīgi, lai būtu caurskatāmi un skaidri spēles noteikumi. Katrā ziņā Zemkopības ministrija atbalstīs nozari, lai viņiem būtu pilnīga pārliecība par to, ka viss, ko viņi dara, tiek darīts skaidri, saprotami un ilgtspējīgi. Mana pārliecība nav mainījusies! Es esmu pārliecināts, ka tas ir viens no mehānismiem, kā sakārtot atkritumu saimniecību. Depozīta sistēma ir ļoti nopietns solis uz tīru un sakoptu vidi.
Budžeta apstiprināšanas laikā Jūs sagatavojāt priekšlikumu, kas paredzēja būtiskas izmaiņas saistībā ar kompensācijām par saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Lūdzu, īsumā par priekšlikuma būtību!
Mans priekšlikums paredzēja, ka gadījumā, ja saimnieciskās darbības veicējiem tiek noteikti kādi darbības ierobežojumi, par to tiek nodrošināta atbilstoša samaksa (kompensācija). Ja tas netiek darīts, sanāk, ka no valsts puses tiek uzlikts pienākums privātīpašumam, ko nekompensējam. Tas nav pareizi! Valstij ir jārūpējas par dabas daudzveidību, bet, ja to ar valsts noteiktu liegumu dara privātpersona, tas ir atbilstoši jākompensē. Ja ieņēmumi no saimnieciskās darbības ir paredzēti, piemēram, 20 000 EUR, bet mēs kompensējam 600 EUR, cik godīgi tas ir?
Kas ir nepieciešams, lai valsts attīstītos un laukos dzīvotu cilvēki?
Svarīga ir valsts sadarbība ar nozari. Mēs strādājam un arī strādāsim kopā ar nozari! Ir būtiski veidot sadarbību ar nozares pārstāvjiem un organizācijām, jo tikai mijiedarbībā iespējams veicināt pilnvērtīgu attīstītību. Valsts institūciju izpratne par lauksaimniecības, mežsaimniecības un citu jomu procesiem nevar būt atrauta no realitātes, tādēļ ir vitāli svarīgi konsultēties un veidot sadarbību ar nozares profesionāļiem. Savukārt, runājot par lobiju, jāteic, ka mēs noteikti sadarbosimies ar pārstāvjiem visos nozares līmeņos, nevis tikai ar vienu vai divām atsevišķām lielajām organizācijām.
Sadarbībai jābūt vispusīgai, tādēļ jau šobrīd esam uzsākuši darbu, lai panāktu iekļaujošu kopējo labumu. Ministrijas galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai laukos arvien vairāk atgriežas dzīvība – gan iedzīvotāji, gan uzņēmējdarbība. Kā vienu no iespējamajiem risinājumiem varu minēt atbalsta palielināšanu uzņēmumiem, kuri savu darbību vēl tikai uzsāk un rada augstas pievienotās vērtības produktus. Lai nodrošinātu lauku apdzīvotību, jāatrod virkne mehānismu, kā sniegt atbalstu nelielām saimniecībām, kokapstrādes uzņēmumiem, mājražotājiem.
Jau pagājušajā plānošanas periodā tika sniegts atbalsts mazajām saimniecībām, sekmīgi darbojās LEADER programmas, šīs lietas noteikti jāturpina. Ja gribam, lai lauksaimniecības nozare ir eksportspējīga, jānodrošina vienāda konkurētspēja visām saimniecībām. Ja cilvēks izvēlējies dzīvot laukos, viņam jābūt iespējām saņemt dažāda veida atbalstu, bet tajā pašā laikā arī jāapzinās, ka tikai no atbalsta ienākumiem vien nevar dzīvot.
Reģionālās politikas un lauksaimniecības politikas jomā valstī jādara viss, lai cilvēkam būtu iespējas strādāt. Ja ir nodrošināts ceļu tīkls, strādāšanas iespējas ir 10-20 kilometru attālumā. Bet, protams, ja no 65 000 saimniecību, kas saņem atbalstu, lielākā daļa ir tieši mazie zemnieki, tas nozīmē, ka pat ar 100% darbu lauksaimniecībā tās varbūt nespēs nodrošināt pietiekamus ienākumus. Pētījumi liecina – lai saimniecība spētu sevi nodrošināt, ražošanai nepieciešami vismaz 65 hektāri zemes. Valsts atbalsta pieejamība lauksaimniecības nozarē ir būtiska, tieši tādēļ ir svarīgi šo atbalstu ne tikai saglabāt, bet arī pilnveidot – atbilstoši aktuālajām izmaiņām valstī un Eiropā. Ne mazāk svarīgi ir ņemt vērā lauksaimnieku prasības, vajadzības un iespējas, lai kopīgiem spēkiem tiktu rasti iespējami labākie risinājumi lauksaimniecības nozares attīstībai un uzņēmēju atbalstam. Šobrīd ir skaidri redzams, ka atbalsta programmas lauksaimnieku vidū ir pieprasītas, un pieejamais līdzfinansējuma limits lauksaimniecības zemes iegādes programmai jau drīz tiks sasniegts. Ņemot vērā šī atbalsta popularitāti, mēs turpināsim aktīvi strādāt pie programmas pilnveidošanas, lai tā būtu pieejama arī nākamajos periodos. Mans uzstādījums ir – lai cilvēks, laukos dzīvojot un strādājot, saņemtu vidējo atalgojumu vismaz 1000 EUR un lai viņš nejustos sliktāk vērtēts kā cilvēks, kas strādā Rīgā vai citās pilsētās.
Pēdējā laikā daudz dzirdēts par dažādiem pētījumiem saistībā ar dabas daudzveidību. Kāds ir Jūsu viedoklis par pētījumiem, secinājumiem un ko ar to visu darīt?
Mums ir daudz dažādu organizāciju un to organizētu pētījumu. Svarīgi, lai šie pētījumi būtu zinātniski pamatoti. Protams, arī rūpīgi izsvērti: gan to ietekme, gan rezultātu izmantošana. Pētījuma autoriem jāpiedāvā iespējas. Tas nedrīkst kļūt tikai par birokrātisku slogu. Pārmērīgs birokrātiskais slogs var izrādīties nepieejams un pārāk sarežģīts ceļš realitātē, tādējādi ne tikai bremzējot uzņēmējdarbību un tās attīstību, bet pat, iespējams, to pilnībā apturot. Šāda situācija var rasties gan neizpildāmu un nevajadzīgu prasību dēļ, gan arī psiholoģiski “nokaujot” uzņēmēja vēlmi turpināt vai attīstīt savu darbību. Jāņem vērā, ka mežsaimniekam un lauksaimniekam, kā ikvienam uzņēmējam, ir būtiski strādāt jeb īstenot savu uzņēmējdarbību tā, lai uzņēmums būtu dzīvotspējīgs, lai tas nestu peļņu un lai attīstība un izaugsme vietējā, Eiropas vai pasaules tirgū nebūtu tikai tāls sapnis vien. Taču, ja pētījums par kādiem procesiem ir zinātniski pamatots un skaidri norāda kādas tendences, tas jāņem vērā.