Nupat bija iespēja klātienē noklausīties rekomendācijas no Dzeņu sugu aizsardzības plāna, ko prezentēja Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB).

Un sajūta bija tāda pati, kā lasot mazā ērgļa un arī pūču aizsardzības plānus, proti, ornitologi vāc novērojumus dabā, lasa literatūru, kas apraksta sugas paradumus, apdzīvojot kādu teritoriju, un rekomendē noteiktus pasākumus sugas saglabāšanai, lai iekonservētu stāvokli, kurā putni jūtas komfortā.

Šajā stāstā ir tikai viens varonis – konkrētās sugas īpatnis. Trūkst konteksta, tostarp analīzes par to, kas ļāvis sugai veiksmīgi šeit pastāvēt un attīstīties līdz rekordlielam skaitam mazā ērgļa gadījumā un veiksmīgi pastāvēt pūču un dzeņu gadījumā.

Šie putni dzīvo mežā, ko apsaimnieko meža īpašnieki. Šī saikne nav apšaubāma, jo visi meži kādam pieder. Taču visos plānos tie aspekti, kas ir veidojuši labvēlīgus apstākļus sugu pastāvēšanai un saimnieku lomu šajā stāstā, vienkārši nav atspoguļoti.

Ir konstatējums uz šo brīdi un putnu vajadzības, kas galvenokārt aizliedz jebkādu saimniecisku darbību mežā. Manuprāt, tā nav gudra stratēģija.

Tā ir izvairīšanās no cilvēka saimnieciskās darbības pozitīvās ietekmes atzīšanas un arī šīs lomas noliegšana nākotnē.

Tiek daudz runāts par to, kāda veida meži nepieciešami, lai veidotu, piemēram, dzeņiem piemērotus biotopus ar platlapju audzēm, bet netiek runāts, kas tos ir veidojis līdz šim un kam jāveic apsaimniekošanas pasākumi turpmāk.

Nudien, šīs sarunas ar īpašniekiem ar esošo komunikācijas kultūru ir bankrota stadijā, un LOB plāni diemžēl neizceļas ar progresu komunikācijas virzienā, jo dominē prakse, kas tiek izmantota attīstības valstīs, – ar normatīvo regulējumu uzspiest vēlamo praksi.

Vērosim, ar cik lielu nobīdi dabas aizsardzības sistēma Latvijā iekāps demokrātijā, kurā jau esam trīs desmitgades.
Raksta pirmpublicējums žurnāla "Baltijas Koks" oktobra numurā