Māris Liopa. Latvijas Meža īpašnieku apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, LTRK Zemes izmantošanas komitejas vadītājs, vairāk nekā divdesmit piecus gadus nodarbojas ar mežsaimniecības pārvaldības, koksnes piegādes un loģistikas, meža sertifikācijas un novērtēšanas, vides aizsardzības un atjaunojamās enerģijas projektiem. Mežsaimnieks pēc izglītības un pārliecības. Portāla zemeunvalsts.lv idejas autors un direktors. Mūsu saruna par spēcīgu mugurkaulu un to, cik svarīgi ir nosargāt robežas.

Tavs amatu un sabiedrisko pienākumu saraksts ir gana iespaidīgs. Kam tev bija vajadzīgs vēl arī portāls?

Mežsaimniecība un lauksaimniecība ir Latvijas tautsaimniecības mugurkauls. Taču pēdējos gados ir parādījusies bīstama tendence – tiek tiražēts mīts, ka ar mežiem viss esot slikti. Pie ļauju, ka šādā veidā dažas nevalstiskās organizācijas vēlas iegūt Eiropas finansējumu “vides katastrofas” novēršanai. Taču nevajag Latvijā meklēt Brazīliju un Kongo – izdomāt neesošas problēmas. Savukārt tās problēmas, kas ir, vajag konstruktīvi risināt, nevis haotiski rosīties un maldināt sabiedrību, ka Latvijā viss ejot bojā, ka dzīvnieki, augi un to bioloģiskā daudzveidība samazinoties, ka visur valdot šausmas un posta aina. Lai ieviestu skaidrību, nozarei bija vajadzīgs neatkarīgs informācijas kanāls, kur objektīvi un saprotamā valodā tiktu skaidrotas mežu lietas. Tāpēc ar domubiedru atbalstu esmu nodibinājis portālu, kam nu jau trīs gadi. Man prieks, ka portāls nepārtiek no reklāmām, jo tikai tā ir iespējams saglabāt brīvību un neatkarību.

Zeme un valsts – ko tev nozīmē šie jēdzieni?

Esmu mazpilsētas puika, audzis labā un stiprā ģimenē. Bet bērnība man vienmēr saistās ar laukiem, jo vasarās es dzīvoju pie tēva māsīcām – ēdu ķiršus, klausījos sienāžu sisināšanā un putnu balsīs, sajutu zemi un dabu. Tieši tur es sapratu, ka dzīvoju bezgala skaistā, Dievam tīkamā vietā, kur viss ir tik ļoti saulains…

Cik interesanti! Arī man bērnība vienmēr saistās ar sauli. Līdz pēkšņi atcerējos epizodi: mēs ar māsīcu sēžam ābeļdārzā zem galda un klausāmies, kā pret vaskadrānu sitas ātrs vasaras lietus. Tātad manā bērnībā tomēr ir lijis! Taču arī toreiz miklais gaiss bija priecīgs un biezs no smaržām, skaņām un izjūtām. Un bija tik labi…

Nu re, cik līdzīgi! Arī man šķiet, ka bērnībā vienmēr spīdēja saule. Saules pieliets dārzs, ķirši, vasaras virtuve pie krustmātēm, lapsenes uz aveņu ievārījuma burkām, pirmais izbraukums ar pajūgu. Un tad vēl mežs! Latvijas ainavā lauki nemitīgi mijas ar mežiem. Lauks, mežs, lauks, mežs – tāda ir mūsu zeme.

Par valsti gan manā bērnībā runāja maz. Esmu piedzimis un skolu pabeidzis padomju okupācijas laikā. Ģimenē mēs vienmēr svinējām Ziemsvētkus un Lieldienas, bet ne 18. novembri. Taču abas manas vecmāmiņas, viena no Zemgales, otra no Sēlijas, reizēm stāstīja par vēsturi. Mana Sēlijas vecmāmiņa bija lietuviete, runāja piecas valodas, bet stāstīja man par pirmskara Latviju. Redzi, asiņu sajaukums var būt dažāds, taču tas, kas veido latvietību, ir valoda un piederības izjūta. Valoda ir nācijas galvenā pamata pazīme. Valoda, kurā tev māte dzied šūpuļdziesmas, bet tēvs māca tēvreizi. Tāpēc arī valstij ir jābūt kā mātei. Un tev ir jābūt kā mīlošam un atbildīgam bērnam.

Bet valsts vadītājam ir jābūt kā tēvam – kā nācijas tēvam.

Tieši tā! Diemžēl patlaban mums nav nācijas tēva. Un tad man jādomā par to, kā mūsu valsts tapa. Pirmais pasaules karš latviešiem izvērtās ļoti smags. Mans tēvocis kā strēlnieks bija ticis līdz Čitai. Ar sev raksturīgu humoru viņš reiz pateica: tālāk mēs negājām, jo Ķīnu nebija paredzēts ieņemt. Latviešu strēlnieki bija spēks – disciplinēti, drosmīgi, bet galvenais – cauri visām kara šausmām viņi iznesa latvietību un cerību. Cerību atgriezties Latvijā. Un cerību, ka Latvija būs brīva.

Tas ir jāzina! Latvija nav radusies tukšā vietā un pati no sevis. Bija latviešu strēlnieki, bija brīvprātīgie – sievietes un vīrieši, jaunieši un sirmgalvji, visa tauta. Viņi apliecināja, ka latvieši ir varens spēks, kad ir vienoti. Kad dziedam savu himnu un ticam tam, ko dziedam. Tādā brīdī esam neuzvarami. Tieši tāpēc ir tik svarīgi saglabāt kopības sajūtu. Arī toreiz bija posts un izmisums, tomēr nācijas tēvi spēja apvienot cilvēkus kopīgai idejai.

Bet tagad bez kara nācija tiek šķaidīta un sarīdīta: “vakseri” – “antivakseri”, autobraucēji – velosipēdisti, policisti – pilsoņi, ārsti – pacienti, skolotāji – vecāki, šoferi – pasažieri. Visi pret visiem. Tie, kas dibināja Latviju, būtu neizpratnē: kas notiek?

Protams, arī pagājušā gadsimta 20. gados bija neiedomājami grūti, tomēr latvieši izturēja. Un kā bija Somijā? Pilsoņu karā vien septiņdesmit tūkstoši kritušo!

Somiem bija Mannerheims – mans valstsvīra etalons! Vācu izcelsmes zviedru aristokrāts, kas runāja veiklu zviedru, krievu, franču un vācu valodu, nedaudz sliktāk angliski, bet somiski – ar stipru akcentu. Tomēr viņš kļuva par vienu no galvenajām personām Somijas neatkarīgas valsts dibināšanas un vēlāk arī tās neatkarības nosargāšanas procesā. Viens no nedaudziem politiķiem, kas uzdrīkstējies mest izaicinājumu Padomju Savienībai, saliedēt un mobilizēt cīņai miermīlīgu tautu un iziet no trim kariem vismaz daļēji kā uzvarētājs. Vienīgais pretinieks, kuru esot cienījis Staļins. Vienīgais sabiedrotais, kam Hitlers nav uzdrošinājies iebilst. Valstsvīrs, kas vairākkārt izšķīra Somijas likteni.

Jā! Mannerheims nodibināja un nosargāja Somiju. Un Ziemas kara laikā izturēja briesmīgo spiedienu, nevis pateica: palieciet savās vietās! Esmu runājis ar vīru, kas 1940. gadā bija iesaukts Latvijas armijā. Viņš apliecināja: mēs bijām gatavi cīnīties – visi kā viens! Labāk mirt par tēvzemi nekā redzēt to noasiņojam verdzībā.

Tas bija briesmīgi. Bet tagad jau notiek tas pats. Nemitīga skriešana Briseles ratiem pa priekšu vai turēšanās ratu pakaļā. Brisele tikai iesaka, bet mūsēji jau pasludina ieteikumu par likumu. Absurds. Un nu vēl robeža atvērta nelegāliem migrantiem, starp kuriem ir gan sērgas izplatītāji, gan, iespējams, arī teroristi. Bet kreisie tik skandina, ka esot jāievēro migrantu cilvēktiesības!

Nelegālo migrantu tiesības viņi liek augstāk par Latvijas pilsoņu tiesībām uz drošību un veselību. Aizmirstot, ka valsts, kas nespēj nosargāt savas robežas, pazūd no pasaules kartes.

Tur jau tā lieta! Un valsts taču ir nenovērtējams dārgums – ne katrai tautai ir sava nacionāla valsts. Tāpēc tik svarīgi ir būt savas zemes saimniekiem, nevis iztapīgiem globālistu vasaļiem.

Par gudru saimniekošanu runājot: globālā koksnes tirgus mainīgie vēji, valūtu kari, vides organizāciju brīžiem absurdās prasības – kādas ir galvenās problēmas, kas Latvijas mežu īpašniekiem patlaban risināmas? Un kā izdodas līdzsvarot nozares trīs galvenos sektorus – ekonomisko, ekoloģisko un sociālo?

Koksne ir valstij ļoti nozīmīgs resurss, turklāt atjaunojams resurss, kas atbilst visām zaļā kursa prasībām. Taču te mums ir jāsaskaras ar kādu dīvainību.

Vide ir ļoti svarīga, jo šī taču ir mūsu zeme un mūsu valsts! Kurš saimnieks gribēs izpostīt pats savu saimniecību? Neviens normāls mežinieks nebrauks ar harvesteru pāri vērtīgai audzei vai saudzējamam dabas stūrītim. Mēs, tāpat kā Somijas mežsaimnieki, no visa spēka un pārliecības cenšamies sabalansēt šos trīs vienlīdz svarīgos aspektus.

Taču problēma, kā tu pareizi pateici, ir gan mainīgajos tirgus vējos, kuros mums jānotur bura, jo nedrīkstam atpalikt, gan tajā, ka pēdējā laikā arvien vairāk sāk dominēt zaļo ekstrēmistu prasības, kas ne vienmēr ir pamatotas zinātniskās aplēsēs. Pēdējos gados šo “zaļo” dokumentu ir sazēlis milzīgs daudzums: Eiropas Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģija, Zaļais kurss, Taksonomijas regula, Klimata likums, “Fit for 55”, kas pieprasa nodrošināt vēl lielāku klimata neitralitāti. Tas man atgādina jaunības laikus Padomju Savienībā, kad tika pamests kāds izdomāts sauklis, kam pielāgoja plānu un tad veica pierakstījumus, lai plāns tiktu īstenots ar realitātē neiespējamu uzviju. Jo ir limiti, ko nosaka pati daba. Bet birokrāti un aktīvisti to, šķiet, vienkārši nesaprot.

Viena otra ministrija, nosaucot valstij īpaši svarīgās profesijas, min IT speciālistus, savukārt lauksaimniecībai un mežsaimniecībai plāno pazeminājumu. Vai tas tādēļ, lai nebūtu profesionāļu, kas spēj novērtēt situāciju?

Jo mums taču ir jāorientējas uz mežsaimniecību un lauksaimniecību, lai iespējami gudrāk un racionālāk izmantotu mūsu valsts resursus!

Jaunajā ES mežu stratēģijā, ko drīz apstiprinās, bīstamākais ir tas, ka tiek salīdzinātas nesalīdzināmas lietas. Piemēram, mēs šķeldojam krūmus un koksnes atliekas un taisām no tā granulas. Mums ir ražotāji, kam pasaulē trešā vieta, eksportējoši uzņēmumi, kas valstij ienes lielus nodokļu maksājumus. Bet jaunajā stratēģijā parādās norādījums, ka pārstrādāt vajadzētu tikai rūpnieciskos koksnes pārpalikumus, ka dzīvajai biomasai kā tādai vispār vairs nedrīkst ķerties klāt. Tas liecina par stratēģijas autoru nekompetenci. Kā notiek izstrāde? Koksnes raža tiek savākta, bet paliek ataugums! Mēs taču spējam sabalansēt to, kas draudzīgs dabai, ar to, kas nozīmīgs tautsaimniecībai!

Jebkura valsts pelna un kļūst bagātāka, ja attīsta ražojošus un eksportējošus uzņēmumus. Valsts bagātības trauku piepilda eksports, bet iztukšo imports. Citas izaugsmes metodes nav. Bet Latvijas Nacionālajā attīstības plānā jau kuro gadu tiek rakstīts: pārāk mazs eksports, nav sasniegts paredzētais līmenis!

Precīzi! Turklāt salīdzinājums ar Kongo ir pilnīgi nevietā! Pie mums aug krūmi, ko pārstrādā granulās, un šo procesu nedrīkst salīdzināt ar to, kā tiek iegūta palmu eļļa. Kad no palmas izvelk eļļu, tur pēc tam nekas vairs neaugs un neatjaunosies. Ieguvējs tikai dragās tālāk. Bet pie mums gan krūmi, gan mežs atjaunojas vienmēr!

Jā, tropu joslā notiek trakas lietas, tas diemžēl ir fakts. Āfrikā un Dienvidamerikā, arī Āzijas tropu joslā zemi patiešām noplicina. Bet mums taču ir pilnīgi cita situācija. Varbūt ierēdņiem un zaļajiem ekstrēmistiem vienkārši vajadzētu kaut nedaudz pamācīties?

Lai nav kā tai meitenei ar plakātu: “Stop killing butterflies to get butter!”

(Smejas.) Tas patiešām ir tas absurds. Sapratnes nav, taču ir liela vēlēšanās protestēt. Bet nu jau ir arī daži tādi zinātnieki, pēc kuru domām cilvēki ir parazīti. Ka meži nav jāizstrādā, zeme nav jāiekopj, ka daba ir jāsaudzē, tāpēc jāēd ir smiltis.

Kā īsti ir – vai Latvijas meži noveco?

Latvijas meži nepārtraukti tiek atjaunoti, ik gadu mēs iestādām desmitiem miljonu jaunu koku, saimniecisko mežu mēs izmantojam saskaņā ar ilgtspējas prasībām. Bet galvenais – Latvijas teritorijā ir arī veci meži, mums taču ir rezervāti, plaši liegumi, kuru platības palielinās. Un mums visu laiku ir mežu pieaugums.

Meži tiek mērīti kubikmetros, mums ir apmēram 3 miljoni kubikmetru plusā. Ik gadu! Un ir pat zināms tajos augošo koku skaits: mums ir 6,84 miljardi koku. Uzskaiti veic nacionālais mežu monitorings. Mums ir “Silava”, Latvijas mežzinātnes centrs, kur strādā starptautiskā līmenī zināmi zinātnieki, labi strādā.

Un vēl jāsaka paldies baltvāciešiem, kas savulaik Latvijā ieviesa vācu mežsaimniecības tradīcijas, mācot rīkoties saimnieciski. 20. gadsimta sākumā mežu platības Latvijā aizņēma tikai 23 procentus no teritorijas, jo bija intensīva lauksaimniecība. Un iedzīvotāju skaits 1914. gadā bija 2,6 miljoni. Daudzi no tiem dzīvoja laukos.

Tagad ir otrādi. Un te, loģiski domājot, kaut kas nelīmējas: iedzīvotāju skaits ir samazinājies, piesārņojošā rūpniecība nav liela, mežu platība ir pieaugusi līdz 52 procentiem, bet pēc Briseles ierēdņu domām mums esot pārāk lieli CO2 izmeši. Diemžēl arī ar šīm lietām kreisie ideologi nelietīgi manipulē. Tagad mūsu zinātniekiem nākas atspēkot šīs apsūdzības. Svarīgi ir saprast, ka Latvijā ir organiskās augsnes. Tāda ir mūsu īpatnība. Spānijā vai Francijā tas skan eksotiski, viņiem gandrīz nemaz nav organisko augšņu. Bet mums ir. Un organiskās augsnes pēc definīcijas izdala CO2. Tas nozīmē, ka Latvijā pareizi būtu cirst vairāk un vairāk stādīt, jo jauni koki intensīvi absorbē CO2, bet veci koki to vairs nespēj. Somi vienmēr to uzsver: paskatieties, kā pie mums mežs aug!

Veci koki zaudē spēju absorbēt ogļskābo gāzi, kļūstot par mirušu koku. Mums ir 65 miljoni kubikmetru mirušu koku, arī tas ir uzskaitīts.

Mirušo koku īpatsvara ziņā mēs esam trešajā vietā Eiropā – to mums vidēji ir ap 23 kubikmetriem hektārā. Un te ir pretruna. Ja Latvijā ir 65 miljoni kubikmetru mirušu koku, kas ir nepieciešami bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, bet gaisā aiziet CO2, tad kā varam saglabāt balansu? Tikai izstrādājot mežu un stādot jaunu! Mums ir nepieciešami augoši meži, lai līdzsvarotu situāciju.

Turklāt ogļskābā gāze taču ir svarīga dzīvībai uz Zemes! Fotosintēze ir svētība! Jo tās blakusprodukts ir skābeklis.

Tieši tā! Tikai jautājums: cik cilvēku to saprot?

Tāpēc mums ir nepieciešams portāls, lai skaidrotu šīs lietas visiem saprotamā valodā. Jo publiskajā telpā ir vai nu Briseles ierēdņu žargons, vai atsaukšanās uz īpaši piemeklētiem zinātniekiem.

Tagad ir jauns sauklis: uzticies zinātnei! Taču uzticēties zinātnei nav tas pats, kas uzticēties jebkuram zinātniekam. Ne katrs zinātnieks pārstāv zinātni, ir arī tādi, kas pārstāv intereses un ideoloģiju.

Diemžēl. Arī starp zinātnieki ir tādi, kam finansējums svarīgāks par sirdsapziņu. Daži apkalpo finansētājus. Citi pievienojas neiedziļinoties. Un viedoklis jau ir radīts.

Kāda ir atšķirība starp mežu izstrādi un mežu izciršanu?

Izcirst mežu nozīmē neatgriezeniski mainīt zemes lietojuma veidu. Nocērt kokus, izrauj celmus un uzliek virsū skārda kasti – kādu lielveikalu vai stadionu. Jā, Kongo un Brazīlijā izcērt mežus. Brazīlijā aizbildinās ar to, ka viņiem ir vajadzīgas aramzemes. Un tā ir vēl viena lieta. Indijā, Indoķīnā, Āfrikā, arī Latīņamerikā ir milzīgs cilvēku pieaugums, un viņi visi grib ēst. Tiek prognozēts, ka tuvākajos gados no Āfrikas varētu būt migrantu virzība uz Ziemeļameriku un Eiropu – kopumā ap septiņsimt miljoniem cilvēku.

Tā vietā, lai celtu savas pašu valsts ekonomiku un labklājību, šie ļaudis tiek mudināti doties uz ASV, Kanādu un Eiropu, kur varēs dzīvot sociālajās mājās un saņemt pabalstus. Prezidents Baidens jau ir atvēris dienvidu robežu. Laipni lūgti! Un tieši tāpēc Ungārijas robeža ir slēgta nelegālajiem migrantiem. Tikmēr ANO mājas lapā var lasīt, ka 2030. gadā tiek plānots likvidēt badu un nevienlīdzību.

Kādā veidā?

To viņi neatklāj. Kā savulaik komunisti.

Jā, jā! Hruščovs jau reiz paziņoja, ka 1980. gadā būšot komunisms. Daži vēl tagad to gaida.

Atgriežoties pie meža: kādam nolūkam kalpo mežu sertifikācija? Vai ar Meža likumu un Eiropas koksnes regulu nepietiek?

Ļoti labs jautājums! Nozīmīgākie ir divu starptautisko sistēmu sertifikāti: FSC un PEFC. Vēl ir SBP, bet tas attiecas uz granulu ražotājiem. Gan PEFC, gan FSC ir pasaulē atzīti sertifikāti. Šo organizāciju vadītāji nevis savstarpēji strīdas par to, kurš no viņiem ir zaļāks, bet sprauž kopīgus mērķus un sadarbojas.

Latvijas valsts meži ir sertificēti abās sistēmās. Šie sertifikāti tiek uzrādīti tiem, kas pērk gatavo produktu. Ne vairs baļķi, jo mēs cenšamies pārdot pārstrādātu produktu, lai kokam būtu pievienotā vērtība. Paskaties, kādas brīnišķīgas lietas ražo mūsu kokrūpniecības līderis “Latvijas finieris”! Un mums ir vēl daudz citu pārstrādes uzņēmumu, kas piedāvā plašu produktu klāstu – sākot ar dārza mēbelēm, beidzot ar koksni, kas nepieciešama sašķidrinātās gāzes tankkuģiem.

Negaidīts atklājums! Lielākoties nākas dzirdēt to, ka meži Latvijā tiekot brutāli izcirsti un pārdoti pa lēto papīrmalkā…

Tas ir tāds pats absurds kā apgalvojums, ka šeit sit krievus. Tu aizbrauc uz Sibīriju un tev Krasnojarskā pēkšņi kāds pajautā: vai tiešām pie jums tur tik traki?

Grūti iedomāties, ka tie, kas šādus melus izplata, paši tiem tic. Lai gan visādi var būt. Cilvēks ierauga vienu izcirtumu un sāk vaimanāt, jo neprot atšķirt kailcirti no atjaunošanas cirtes. Latvijā kailciršu ir tikai 30 tūkstoši hektāru gadā. No 3 miljoniem hektāru. Kailcirtē nocērt visus kokus.

Bet tad triju gadu laikā ir vai nu jāiestāda citi koki, vai jāgādā, lai izcirtums atjaunotos dabiski.

Mēs daudz stādām. Mums ir ļoti labs stādmateriāls gan no privātām stādaudzētavām, gan no Latvijas valsts mežu stādaudzētavām, kas ik gadu eksportē 15 miljonus stādu uz Zviedriju. Zviedri mūsu stādus atzīst par izciliem. Mums ir, ar ko lepoties.

Bet sertifikācija, ja pavisam īsi, ir mežu īpašnieku brīvprātīga apņemšanās ievērot labu apsaimniekošanas praksi, sabalansējot šos trīs faktorus – ekonomisko, sociālo un ekoloģisko.

Tiesa, starptautiskās sanāksmēs, kur piedalās arī Āfrikas un Āzijas valstu pārstāvji, vide tiek pavirzīta nedaudz otrā plānā, tur galvenais ir sociālais aspekts. Bet Eiropā ir citādi. Esmu mēģinājis diskutēt ar radikālo zaļo organizāciju vadītājiem: uztaisiet savas politikas sociāli ekonomisko aprēķinu! Viņi atcērt: mums tas nav jādara! Tad es jautāju: bet kas maksās nodokļus?

Viņi pavīpsnā: tā nav mūsu problēma, tieciet paši ar to visu galā! – Tātad tās diemžēl ir ideoloģijā balstītas ambīcijas, nevis patiesas rūpes par savu zemi un valsti.

Ir beigusies ES aizsargājamo biotopu kartēšana. Es par to cēlu trauksmi jau 2017. gadā. Tolaik mani apsmēja, bet tagad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija paziņo, ka daudzi desmiti tūkstošu hektāru būšot apgrūtināti ar liegumiem. Taču nav atrisināts kompensāciju jautājums, lai gan darba grupās ir nīkts un nīkts.

Jaunākā ideja: uzliksim mežu īpašniekiem lielāku nodokli, lai no tā pēc tam varētu viņiem izmaksāt kompensāciju. Cik garš, tik plats. Tā vietā, lai prasītu Eiropai, kur Leiena visu laiku plātās ar saviem 20 miljardiem, kas paredzēti klimata aizsardzībai. Nauda jau ir, tikai ne mums.

Cilvēks nopērk īpašumu, un pēkšņi atklājas, ka ar šo īpašumu viņš neko nedrīkst darīt. Zemes grāmatā ir ievilkta katra līnija, katrs servitūta ceļš, bet par apgrūtinājumu – ne vārda.

Īpašnieks pēkšņi uzzina, ka viņa nopirktā zeme ir biotops?

Jā! Jo kāds eksperts ir pieļāvis iespēju, ka tur varētu ligzdot melnais stārķis. Konkrēts piemērs: 2019. gada rudenī meklējām šādu melnā stārķa ligzdu, taču neatradām. Bet no piecdesmit hektāriem divdesmit divus īpašnieks nedrīkst lietot. Un kompensācija par to – 1000 eiro gadā. Bet viņš bija ieplānojis ar meža izstrādē gūtajiem līdzekļiem atjaunot māju. Jau aplēsis, cik gados to spēs. Bet nu nekā. Un eksperts, kam nav valsts amatpersonas statusa, ne par ko neatbild.

Mums jau tagad arī amatpersonas vairs ne par ko neatbild. 

Tā gan. Patlaban Latvijā ir gandrīz trīs tūkstoši mikroliegumu. Tā ir mūsu īpatnība. Un liegumu skaits visu laiku pieaug. Tiesa, valsts mežos vairāk nekā privātajos, bet liegums jebkurā gadījumā īpašniekam ir kā trauma, jo saimnieks vairs nedrīkst ar savu īpašumu brīvi rīkoties. Bet ja cilvēks saslimst vai grib bērnu izskolot? Iet uz banku, kur tevi izģērbs pliku?

Liegumiem ir jābūt, bet jābūt arī loģiskam balansam. Somiem ir cita situācija – viņiem ir ļoti labas kompensācijas. Tomēr Somijas Eiroparlamenta deputāts nesen teica: Eiropa nesaprot, kas ir Somijas mežsaimniecība un kā Somijas tautsaimniecība ir veidota. Tas pats attiecas arī uz Latviju un Igauniju. Mūs saprot tikai zviedri. Briselē aiz loga meži neaug.

Tāpēc man patīk Polijas un Ungārijas nostāja. Tur valdība aizstāv savas tautas intereses. Tagad arī somi un zviedri ir sasparojušies. Bet mūsējie tikai gvelž, izdomā projektus un šķiež naudu pasākumos, kas nesniedz atdevi. Tāds vietējais politbizness.

Parunāsim par pozitīvo. Tu gatavojies laist klajā portāla zemeunvalsts.lv almanahu. Kas tas būs, un kam tev to vajag?

Kopš piecu gadu vecuma es lasu grāmatas. Un man ļoti gribas, lai arī citi lasītu tekstus ne tikai no ekrāna. Mūsu portālam aprit trīs gadi, tāpēc esmu nolēmis izdot almanahu, kurā būs apkopotas zīmīgākās portāla publikācijas – intervijas un raksti, ko sagrupēsim trīs sadaļās: Tauta. Zeme. Valsts.

Mūsu pamats ir zeme. Bet cilvēks ir vertikāla būtne, tāpēc svarīgi ir ne tikai stingri stāvēt uz zemes, bet arī paturēt acīs un sirdī debesis. Bez vertikāles, bez garīgās dimensijas cilvēks kļūst par mežoni.
Izmantotas Andas Krauzes, Pixabay un zemeunvalsts.lv foto