...valstisks pakalpojums vērtību iznīcināšanai?

Zemeunvalsts.lv | 17.12.2020

Intervija ar Grigoriju Rozentālu, meža īpašnieku, mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētāju

Domāju, ne vienam vien administratīvi teritoriālo reformu gribētos uzskatīt par vēsturisku jautājumu, tak’ izskatās, ka šai vēsturei gaidāms un paredzams neskaidrs turpinājums. Kā suiti un kurzemnieki uz to skatās? Satversmes tiesa pieņēmusi lietas izskatīšanai.

Jā, gan! Pats piedalījos vēl viena pieteikuma gatavošanā. Varbūt tas nenotika pārlieku ātri, bet gribējās to sagatavot jo pamatīgi.

Kas mani sarūgtināja reformā? Latvijā ir “praktiskie” attīstības centri, kuros iegulda un tērē naudu (kur tērē naudu, parasti notiek attīstība). Nacionālajā attīstības plānā ir paredzēti divu līmeņu politiskie attīstības centri – valsts pilsētas un reģionālie centri. Politiskos centrus ieviesa, lai Eiropas fondu naudas dalīšanā dažiem tiktu vairāk (attiecīgi – citiem mazāk). Skatoties kopumā, visi iepriekšminētie ir attīstības centri, pie kuriem vai ap kuriem (vai kuros) koncentrējas nauda, ko iegulda un izmanto iedzīvotājiem vajadzīgās lietās.

Iepriekšējā teritoriālā reforma, kas arī nebija vienprātīgi izcila, “radīja” prāvāku skaitu attīstības centru un tiem reāli palīdzēja attīstīties, piemēram, Kandava, Auce, Aizpute, Rūjiena… Ja braucam pa Latviju, šo situāciju var lieliski redzēt: kur ir lielais novads ar iekļautām mazākām pilsētām, šais pilsētās attīstības nav! Kur nelielās apdzīvotās vietas tapa novadu centri, tur attīstība ir. Proti – iepriekšējā reforma radīja attīstības centrus, kur norit ekonomiskā aktivitāte.

2020. gada reforma šo (attīstības centru) skaitu samazināja, tādējādi, attīstība, kas sākās 2009. gadā, nu paredzami samazināsies. Tā kā pats dzīvoju laukos, viensētā, un līdzīgi Latvijā dzīvo gana daudz ļaužu, attālums no viensētas līdz vietai, kur notiek ekonomiskā attīstība, nešaubīgi palielināsies. To “palielinās” nule apstiprinātā reforma, kā rezultātā palielināsies teritoriju platība, un gan praktiski, gan teorētiski parādīsies nomales. Nacionālajā attīstības plānā tā arī teikts: “te būs centri, te – nomales”. Mēs zinām, ka nomales nekad nav bijušas prioritātes. Nedz Saeimai, nedz pašvaldībai, jo ik saprātīgs politiķis finanses parasti novirza tur, kur dzīvo vēlētājs. Vēlētājs dzīvo centrā. Nomalēs vēlētāju ir maz. Nomaļu platība Latvijā pieaugs. Nezinu un nesaprotu, kā tas veicinās valsts vienmērīgu attīstību. Neticu, ka šāda koncentrācija pozitīvi ietekmēs attīstību valstī kopumā. Kā ekonomists es neredzu iemeslus, lai tā notiktu.

Reforma faktiski bija par to: kurš dalīs naudu, kas rodama likvidējamo pašvaldību budžetos! Nelielajā Alsungā, kas ir otra mazākā pašvaldība Latvijā, tie ir 2 miljoni, valstī kopumā tā būs liela nauda, par ko norit cīņa. Pārējais viss ir tukšas runas un “makaroni uz ausīm”.

Īsi par suitiem. Pagājušās reformas gaitā vienu brīdi pavīdēja doma apvienot visus suitus – gadu simtiem pastāvējušu senu katoļu kopienu Kurzemē, ar savu identitāti, ar savu kopību – nelielā pašvaldībā, kur paši suiti saimniekotu. Kas notika? 2009. gada reforma jau tā nelielo suitu teritoriju sadalīja trīs daļās: “pa gabaliņam” trim novadiem. Jā, mums teica, tā būs labāk! Tā ir pareizāk!??? Šoreiz (šīs reformas gaitā) atkal mēģinājām runāt par suitiem, atsaucāmies uz igauņiem, kur šādas teritorijas tiek veidotas, un igauņi, veidojot notikumus, vairāk izmanto loģiku. (Igaunijā ir suitiem līdzīga kopiena: seti, kam izveidoja savu pašvaldību ar 4000 iedzīvotājiem)

Politisko labvēlību neguvām, jautājumu divreiz skatīja Saeimas komisija un noraidīja ar vienas balss pārsvaru. Pieteikums Satversmes tiesai... Mums tas ir svarīgi, jo mēs šo un šādu sadalīšanu nesaprotam.

1923. gadā lībieši mēģināja veidot savu pašvaldību ap Mazirbi, tobrīd valdība tam nepiekrita, Lībiešu krastā (arī) izveidoja trīs pašvaldības. Katrā pašvaldībā lībieši bija atstatu… Līdzīga pieredze skāra Kurzemes ķoniņus, ko (atkal!) sadalīja pa trim pašvaldībām. Lībiešu mums faktiski nav, ķoniņu nav, mūs suitus arī sadalīja. Vai arī mums nebūt? Negribam, lai rīt par mūsu samaksāto nodokļu naudu par mums lemj kur citur, un lemj cilvēki, kam ar mūsu kopienu nav sakara un izpratnes! Negribam būt nomale, kur neiegulda, no kuras izsūc naudu un kurai citi neredz perspektīvu! Vēlamies suitu “būšanu” saglabāt turpmākiem gadsimtiem. Tas ir reāls drauds!

Ko darām? Izdalījām suitu identitātes kartes, ievēlējām suitu parlamentu, kā pārstāvji rīkojas gan Satversmes tiesas virzienā, gan top sūdzība UNESCO. Par ko tā? Mēs esam iekļauti šīs organizācijas “neatliekami glābjamo” kultūras vērtību sarakstā. Ja UNESCO saka: “Jūs, suiti, esat pasaules vērtība”, Latvijā reforma saka – “Jūsu nav vispār!“ Tas neiet kopā.

Kā 2020. gads ietekmējis darbu mežā? Mežs aug, to kopj, pavasarī un rudenī daudzi pilsētnieki metās laukos un mežos…

Uzņēmējdarbībai riski netīk. Lai gan tā ir nepārtraukta un nemitīga riskēšana, optimālo ceļu meklēšana. Jāsaka, kopš 2019. gada pavasara, kad beidzās augsto cenu “burbulis”, dzīvojam tādā kā riska zonā. Tas gan bija laiks, kad atgriezāmies pie mūsu reģionam normālām koksnes cenām. Šopavasar Covid19 risku palielināja, jo koksnes pircēji nezināja, ar ko rēķināties, nenojauta valsts līmeņa lēmumus un to radikālisma pakāpi. Ko tas nozīmē? Ķēdes reakciju: meža īpašnieks kokus audzē, kooperatīvs izstrādā un atrod pircēju, koksne tiek izmantota ražošanā… Ja ķēdes gala posmā kādam rodas bažas par saražotā produkta pieprasījumu, par cenu maiņu, “bažīgais cilvēks” sāk piebremzēt. Tas rada jau atšķirīgu situāciju ķēdes otrā galā – meža īpašniekam. Īpašnieki, saprotams, reaģē. Latvijas apmēram 3 miljoniem ha meža ir dažādi īpašnieki. Vieni, kam cena nav svarīga, tā viņu darbību neietekmē (lielie meža īpašnieki, kam var būt citas prioritātes). Un ir citi, kam cena ir ļoti svarīga, tā viņus skar ļoti nopietni. Gribētu teikt – 2/3 Latvijas meža īpašnieku uz cenu nereaģē. Mēs kooperatīvā strādājam ar mazajiem meža īpašniekiem, kam pieder 5 vai 8, vai 17 ha meža. Tiem cena ir ļoti svarīga! Ja īpašnieks sajūt, ka šis nav vai varētu nebūt īstais brīdis “iet mežā un kādam piegādāt koksni”, viņš to nedara – secīgi – krītas koksnes apjomi un rodas jautājums – kā kontraktoriem nodrošināt darbu, kā nodrošināt uzņēmuma darbībai nepieciešamo naudas plūsmu. Pavasaris bija šādu situāciju pārpilns. Vasarā radusies sapratne par to, kas noticis un kas notiks (pavasarī to īsti nesapratām), ja sāksies vēl viens un pēc tā vēl cits vīrusa vilnis.

Šī sapratne risku manis minētajā ķēdē ir mazinājusi. Ir bijusi cenu celšanās, ir pieredzēta apaļkoksnes pircēju attieksmes maiņa pret līgumu termiņiem (tie atkal top garāki). Maksātspējas riski gan nav prognozējami, bija posms, kad neko nepārdeva bez priekšapmaksas.

Smalkais vārds ilgtspēja un Eiropas “zaļais kurss”

Latvijā (un ne tikai) ir nopietna un fundamentāla problēma, ko saprotu kā zaļi domājošs un par ilgtspēju pārliecināts cilvēks, kas 90. gados bija aktīvs VAK biedrs un kam vides lietas ir ļoti svarīgas.

Valstis var klasificēt pēc attieksmes pret privātīpašumu. Man ir laime dzīvot īpašumā, kas pieder jau 5. paaudzei, ko mans vecvecvecvectēvs izpirka cariskās Krievijas laikā, 21 gadu krājot kapeiku pie kapeikas, rubli pie rubļa. Viņš vēlējās savu zemi! Viņš to darīja, jo cara Krievijā respektēja privātīpašumu, iedodot viņam grāmatu (zemesgrāmatu), kur rakstīts, ka viņš tur saimniekos uz visiem laikiem! Šodien normālā saprātīgā pasaule, kas darbojas, balstoties uz kapitālisma principiem, uz tiem arī darbojas: īpašumtiesības ir svarīgas un respektējamas. Īpašums ir svēts! Ja ir kādi ierobežojumi, tiem jātop kompensētiem. Tiem jābūt saprātīgiem un tādiem, kam īpašnieks piekrīt, jo tas ir viņa īpašums! Kas saimnieko mežā? Īpašnieks vai valsts? Mēs 50 gadus esam nodzīvojuši Padomju savienībā, kur cilvēkiem attieksme pret privātīpašumu bijusi atšķirīga.

Viens no pirmajiem dekrētiem pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā bija dekrēts par zemi, kas liedza privātīpašumu. Kad 1940. gadā Latvijā iebrauca padomju tanki, viena no pirmajām pārmaiņām bija privātīpašuma aizliegšana. Joprojām meži valstīs uz austrumiem no mums nav privāti. Tur cilvēki ir pieraduši, ka valsts pārstāvis lemj: kā būt un kam būt mežā! Mēs esam “nonākuši” kaut kur vidū, jo – Latvijā darboties var abas sistēmas. Atšķirībā no Krievijas un Baltkrievijas mēs zemi atdevām īpašniekiem. Mēs iestrādājām Satversmē pantu, kas nosaka valsts tiesības saimniekot privātā īpašumā. Protams, es pārfrāzēju, bet sabiedrības intereses parasti pārstāv valsts. Zeme var būt privāta, bet valstij ir tiesības tur rīkoties. Mēs esam vidū starp Zviedriju un Somiju, un Krieviju. Mežā mums koka zāģēšanai jādabū valsts iestādes atļauja. Ja valsts iestāde izdomā, ka mūsu mežā atrodas kaut kas svarīgāks par īpašnieku, valsts lemj, un īpašnieks, noplātot rokas, var teikt – man nepaveicās. Īpašniekam nav veto tiesību. Tā ir problēma! Gan zviedri, gan somi var strādāt bez šāda konflikta, tāpat kā Krievijas un Baltkrievijas ļaudis, mums joprojām eksistē pretējas lietas. Par īpašumu iekasē nodokļus, liedzot īpašniekam rīkoties. Tas nav labi un pamatu pamatos nepareizi.

Lai valsts savu viedokli uzspiestu, tai nepieciešamas represīvās organizācijas, vai tas būtu VMD vai DAP, jātērē milzu līdzekļi, lai kontrolieri dotos un pārbaudītu, vai tu, īpašniek, visu nepieciešamo savā īpašumā ievēro. Savā īpašumā!

Un te ir ļoti bēdīgi ar ilgtspēju. Normālos apstākļos cilvēks ar jebkuru dabas vērtību savā īpašumā lepotos, šodien viņš ir spiests vai nu to slēpt, vai trakākā gadījumā – iznīcināt, jo valsts rīt var sākt saimniekot viņa īpašumā bez viņa ziņas un atļaujas.

Valstī diemžēl ir uzbūvēta sistēma, kas pamato policejiskas sistēmas veidošanu, kas nekādi nenāk par labu dabai!

Vārds “zaļš” un tā pareiza (saprotama, skaidra) lietošana…

Vai par to ir vērts satraukties? Cilvēki politikā gan sev, gan cits citam karina dažādas birkas – tas ir normāli. 90. gadu sākumā es zaļajā kustībā iesaistījos, jo jutu – daba ir svarīga. Nešaubīgi – ar atrašanos šādās kustībās var pelnīt. Bet - kolīdz tu sāc pelnīt, zaudējot ideju, rodas intereses un vēlmes pēc lielākas un lielākas naudas, kas ir cilvēciski saprotami. Kas būtu svarīgi? Lai visa rezultātā mēs cienītu īpašumtiesības, uz kurām balstās normāla t.s “rietumu sabiedrība”. Krievijā ir teiciens: “privātīpašums ir relatīvs” – šodien ir, rīt valsts tev atņems. Ja tas ir tā, tu dzīvo augsta riska apstākļos, jo tu nezini, vai rīt tavam darbam “kāds neuzliks ķepu”. Jāpanāk, lai dabas aizsardzības pasākumi nenāktu un netiktu ieviesti piespiedu kārtā! Nevar cits kaut kur izlemt: “Tavā mežā būs tā”! Tas nav pareizi! Tas nav ilgtspējīgi!

Piemēram, nez vai Zviedrijā būs pieejams pakalpojums “lielas ligzdas iznīcināšana” Kam to vajag? Zviedram par ligzdas esamību vēl samaksā. Vai tāds paredzams Krievijā? Mežs un ligzda pieder valstij! Abos gadījumos risinājumi ir dabai labvēlīgi. Mums ir radīts “bažīgais īpašnieks”: vai mana vērtība manā mežā tiks, vai netiks pamanīta. Esmu saimniekojis tā, ka manā mežā vērtība ir, es labprāt ar to lepotos, bet, ja to ieraudzīs valsts, sāksies problēmas.

Mums ir radīts valstisks pakalpojums vērtību iznīcināšanai. Lai glābtos no valsts! Paradokss! Dabas skaitīšana radīja dabas vērtību iznīcināšanas vilni privātmežos. Var apgalvot, ka to nemanīja, bet tā ir strausa politika – izlikties.

Komentāri

Gunārs
Kolosāls raksts par patiesību mūsu valstī. Iespējams vēl aprakstīt citas problēmas un faktus, bet pats galvenais, mežu īpašnieku sāpe ir izteikta, vai būs kas to sadzird un rīkojas, tas ir lielais nezināmas jautājums. Paldies Grigorij, tā turpini, domāju ka daudzi Tevi atbalstīs.

Pievienot komentāru