...uz laukiem, uz Varakļāniem, uz Latgali. Intervija ar Mariku Zeimuli, kultūras ministra biroja vadītāju

Zemeunvalsts.lv | 08.09.2022

Administratīvi-teritoriālā reforma (ATR), sākot darbu Krišjāņa Kariņa valdībai 2019. gadā, tika nosaukta par vienu no idejām vai plāniem, par kuru valdību veidojošās partijas spējušas vienoties. Par norisēm, kas saistītas ar reformu runāts dažādi, pamatā uzsverot visnotaļ nekonkrētus, frāžpilnus jautājumus, kas “Rīgā labāk redzami”. Reformas rezultātā visai negaidīti saglabājās Varakļānu novads. Ko par šo domā cilvēki, kam Varakļāni ir dzimtā puse?

Runājot par administratīvi-teritoriālo jeb novadu reformu, kā gadījās, ka Varakļāniem nevarēja rast piederību un šo jautājumu līdz saprotamam noslēgumam un skaidri neatrisināja arī Satversmes tiesa.

Jautājums ir par manu dzimto vietu – Varakļāniem. Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) rezultāti mani pārsteidza, jo izrādījās, ka cilvēki Varakļānos pēkšņi sākuši domāt citādi.

Visu līdzšinējo mūžu esmu teikusi – dodos uz laukiem, uz Latgali. Neviens un nekad man nav iebildis: “Sak' – ko tu runā, Varakļāni nav Latgalē, tu brauc uz Vidzemi!” Varakļānu vārds pēdējo gadu laikā arī iepriekšminētās reformas dēļ Latvijā ir tapis populārs un zināmāks savas nostājas dēļ – daļa novada iedzīvotāju nevēlas būt piederīgi Latgalei, saredzot savu nākotni Vidzemē. Protams, mēs varam sacīt, ka tā ir jaunā paaudze, kas savu nākotni redz piederībā Vidzemei, bet es gribētu jautāt – kas šādu paaudzi ir izaudzinājis. Vai tas ir padomju okupācijas mantojums? Varakļāni pēdējos gadus bija neatkarīgs novads un absolūti lielākais iedzīvotāju vairākums, kā viņi paši apliecina, ir latgalieši.

Kas noticis ar Varakļānu cilvēkiem, novada vadību, pedagogiem, kultūras darbiniekiem? Ja pilsētā latgaliešu valodu ikdienā dzirdam uz ielas, ja baznīcā dievkalpojums skan latgaliski, kas ir mainījies? Vidzemes plānošanas reģions neatrisinās visus jautājumus. Man ļoti sāpēja sirds, vietējā laikrakstā “Varakļōnīts” lasot domas, ka Latgale ir “tumšajā pusē”, jo tur ir daudz krievu valodā runājošo. Manas mājas ir tikai dažus kilometrus no Varakļāniem, bet jau Rēzeknes novadā; pēc rakstā minētās loģikas man arī mūsu saruna būtu jāsāk ar “Zdravstvujte!” Pag, tā tas nenotiek!

Lielais Rēzeknes novads, kura centrā ir Rēzekne, vismaz politiski, diemžēl, ir ne gluži vietēja (latviska) rakstura pilsēta, novads ir latviskāks, ir arī Viļāni... Pieļauju, secināts, ka varakļānieši vēlas pieslieties latviskākajam Madonas novadam.

Gribētu situāciju vērtēt plašāk – mēs dzīvojam Latvijā. Mums ir reģioni – Vidzeme, Kurzeme, Latgale, Zemgale, Sēlija. Vai mums Latvijā no kāda Latvijas reģiona ir jābaidās, vai par to jākaunas? Tā nav pareiza lietu kārtība! Varakļānietim, dzīvojot un atrodoties Latgalē, nekādā gadījumā nevajadzētu justies nedroši.

Jūsu lietotais vārds skan ļoti precīzi – nevajadzētu – kā pieļāvums. Bet, vai tas tā ir?

Tas jāprasa tiem, kas jūtas nedroši vai apdraudēti. Es Latgalē jūtos droši, mani neviens nav mēģinājis pārkrievot, neviens ar mani krieviski nerunā un, jo svarīgāk, dzīvodama Latgalē, es neesmu īpaši labi apguvusi krievu valodu. Krieviski saprotu, varu runāt, bet ikdienā man šī valoda nav nepieciešama. Esmu studējusi Rēzeknes Mākslas koledžā, šai pilsētā pavadījusi piecus gadus, manas krievu valodas zināšanas, tur dzīvojot, nav uzlabojušās – viss ir atkarīgs no cilvēka. Ja skatāmies faktus, gan Rēzeknē, gan novadā statistiski latvieši ir vairākumā.

Statistika ir skaidra lieta, bet gadās, pilsētu vērtē pēc tās vadības politiskā kursa...

Nenoliedzami! Politiskās vadības kurss gan savulaik Viļānu novadā, gan Rēzeknē, vai tagad Daugavpilī iezīmē konkrētas prioritātes un nianses. Bet – domāsim valstiski, stiprināsim Latgali! Visos laika posmos, arī dzīvojot brīvā Latvijā, apzināti vai netīši, Latgales teritorija ir mainīta, atņemot tai latviskos novadus. Ja tas nebūtu darīts, statistika un situācija noteikti būtu cita.

Nesenā sarunā, skarot problēmas pierobežā ar Latvijas TV kanālu uztveršanu, izskanēja gan skaidrojums, gan jautājums – kā tas gadījies, ka atbildīgie profesionāļi izlikās nemanām, ka pierobežā vietējos TV kanālus uztver vāji, vai neuztver nemaz. Krievijas iebrukums Ukrainā lika par to padomāt un secināt ne to labāko.

Tā gluži nav. Jau vairākus gadus tīri tehniski sabiedrisko mediju – Latvijas TV un Latvijas Radio – uztveramība ir nodrošināta, uzceļot robežas tuvumā vairākus apraides torņus. Jā, līdz šādas nepieciešamības realizēšanai pagāja vismaz astoņi gadi, bet tas ir izdarīts! Patlaban Kultūras ministrija iegulda daudz enerģijas līdzekļu piesaistē tieši Latgales mediju telpas stiprināšanai. Tas tiek darīts šodien un tagad, un plānam noteikti jābūt ilglaicīgam.

Tikai relatīvi nesen Latvijā tika izveidota atbildīgā nodaļa valsts līmeņa mediju politikas izstrādāšanai, galvenos pienākumus uzticot Kultūras ministrijai, kur gan mediju nodaļā strādā trīs cilvēki. Ir izstrādātas mediju politikas pamatnostādnes, domāju, šai kontekstā situācija jāvērtē, runājot par mediju telpas drošību kā tādu. Tehnoloģijas attīstās straujiem soļiem un jāspēj pamatnostādņu mehānismus salikt tā, lai neatpaliktu. Vēsturiski šogad komercmedijiem ir piešķirts vislielākais finansējums – 4,7 miljoni eiro, tostarp Latgales medijiem vairāk nekā €600 000, un tikpat vēsturisks ir fakts, ka sabiedriskie mediji, izejot no reklāmas tirgus, arī saņēma finansējumu, lai maksimālu enerģiju veltītu satura veidošanai.

Maijā Kultūras ministrijā notika tikšanās ar reģionālo mediju pārstāvjiem, piemēram, Latgalē situācija ir gana specifiska – vietējie iedzīvotāji uzticas tieši saviem vietējiem medijiem. Latgalē iznāk vairākas avīzes, pat žurnāls, ir televīzija un vairākas radiostacijas, kas citur Latvijā nav tik izteikti. No preses izdevējiem dzirdējām pašreizējās situācijas vērtējumu – pastāv risks – iznākt vai neiznākt. Pieaug drukāšanas izmaksas. Šādas problēmas un jautājums – būt vai nebūt – ir pēdējā laikā it bieži dzirdētajai “Ludzas Zemei”, arī “Latgales laikam”.

Nesen, viesojoties Daugavpils universitātē, sarunas laikā jutām un dzirdējām zināmu atturību – “pilsētā principā viss ritot normāli, bet Rīgā mūs nemīl, jo esam taču Daugavpils”. Par dīvaino attieksmi pret mūsu valsts austrumu daļu runā vai spriež vairāk nekā 30 gadus...

Noteikti nezinu, ko atbildētu kāds cits, bet es allaž esmu teikusi vienu – vienalga kādai auditorijai – Latvija nav tikai Rīga! Vienmēr esmu iestājusies par jebkuru finansiāli vai saturiski atbalstāmu lietu vai procesu tieši reģionos. Mana sirds skaidri saka – attieksmē pret Daugavpili vai Liepāju nedrīkst būt atšķirību. Vēl vairāk – Daugavpils ir Latvijas otrā lielākā pilsēta. Piemēram, ne tik senais gadījums šogad ar Staņislava Broka mūzikas vidusskolas direktora vēlmi izkārt Ukrainas karogu pie skolas saņēma manu atbalstu. Viss ir atkarīgs no katra paša sajūtām. Kā jau minēju iepriekš, es neesmu izjutusi piespiedu krievu valodas apgūšanu vai dzīvošanu Krievijas informatīvajā telpā. Vēl nozīmīga tēma ir latgaliešu valoda, Daugavpilī ikdienā dzird piecas valodas. Situācijas mudināti un vērtējot perspektīvas, beidzot esam nonākuši līdz apmācībai skolās valsts valodā, tas atrisina daudz problēmu.

Valodas jautājums ir “malts un viļāts” visus neatkarības gadus. Kur, jūsuprāt, slēpies nerisināšanas iemesls? Vai kāds spētu to sīki un smalki paskaidrot? C19 un Krievijas iebrukums Ukrainā radījuši pēkšņu sasparošanos, kas, diemžēl, atkal ir paskubinājums no malas.

Jāpiekrīt – paši sev esam radījuši daudz birokrātisku šķēršļu. Vēlējāmies būt teicamnieki un palepoties ar sekmēm, vai arī paši sev neuzticamies. Piemēram, saņemot ES fondu līdzekļus, Latvija ir viena no “cītīgākajām” dokumentu rakstītājām, mūsu atskaites kā paraugu ņem citas valstis. Kāpēc šī latiņa tieši pie mums ir tik augsta? Redzams, ka Igaunijā risinājumi ir daudz saprātīgāki un ātrāki, turklāt, atrodot veidus, kā noteikumus vai prasības pielāgot savām vajadzībām, ne burtiski izpildot Briselē radītus noteikumus. Latvijā visu cenšas paveikt pārlieku burtiski, es tajā redzu gan problēmu, gan šķērsli, turklāt pašradītu.

Kurš ķersies klāt to mainīt un kurš būs gatavs skaļi runāt, ka žūksnītim sistēmas (valsts pārvaldes) ļaužu budžeta iestādēs vairs nebūs darba?

Man ir mākslinieces un pedagoģes izglītība, esmu studējusi arī uzņēmējdarbību. Neesmu no ierēdniecības – valsts pārvaldē ienācu ar darba pieredzi ministru politiskajos birojos. Ir gadījies – tiek apstiprināts jauns ministrs, kam ir laba ideja (varbūt ne viena vien), kas tiek likta galdā apspriešanai. Ierēdņi un attiecīgās jomas speciālisti ministram skaidro, ko var un ko nevar realizēt. Ierēdņa pienākums ir informēt ministra politisko biroju vai nu par idejas dzīvotspēju, vai pretējo. Ja ierēdnis par konkrētu jautājumu ir brīdinājis un informējis, viņš no sevis noņem zināmu atbildību par turpmāko.

Sabiedrībā valda uzskats, ka ierēdnieciskais aparāts ir liels, bet – ja jūsu jautājumu uzdotu ierēdnim, dzirdēsit, ka viņš ir noguris un pārslogots, īpaši jau C19 un enerģētikas krīžu laikā, ir jūtams darbinieku trūkums utt.

Te ir cits skaidrojums – ar katru jaunievēlēto Saeimu ik ministrijai nāk jauni uzdevumi, kas tiek uzdoti tiem pašiem darbiniekiem. Uzskatu, ka pārmaiņas nevar veikt katrs ministrs atsevišķi, tās jāveic, kopīgi pārskatot ministriju atbildības jomas, jo, piemēram, Kultūras ministrijas jautājumu loks ir pietiekami plašs – kultūras joma, mediju politika, mūzikas un mākslas skolas, teātri, muzeji, Dziesmu svētki un sabiedrības integrācija.

Šis jautājums ir tikpat vecs kā Latvijas neatkarība. C19 laikā daudz dzirdējām – laiks mainīties un mainīt ieradumus – čiks! Karš – atkal nekas. Kurš un kad sāks?

Ceru, ka Ukrainas notikumi liks katram personiski – un jo īpaši nākotnes politiķiem – padomāt un pārskatīt Latvijas mērķus un nākotni, liks stabilizēt pamatus un ķerties pie šī darba. Ļoti ceru arī uz pašattīrīšanās procesu, lai valsts institūcijās amatos neatrastos valstij nelojāli cilvēki. Tādu cilvēku nav daudz, bet…. .

Aprīļa beigās samērā klusi notika Latgales kongress. Kādi ir tā praktiskie ieguvumi un lēmumi?

Par Latgales kongresu man ir divējādas sajūtas – kongresa rīkotāji diemžēl neizrādīja izteiktu interesi sadarboties. Līdz kongresam piedalījos vairākās sanāksmēs, piemēram, Saeimā Latgales apakškomisijā, kuras deputāti vēlējās būt kongresa delegāti, kas ir tikai pašsaprotami. Kurš vēl labāk varētu kongresa darbā lemto realizēt dzīvē? Šis posms iztrūka. Kongresa darba grupas bija labi apmeklētas, tapa rezolūcija, bet kongresa pilnsapulces organizēšanā rīkotājiem vajadzēja vairāk iesaistīt nevalstiskā sektora pārstāvjus, aktīvos pilsoņus, indivīdus, kam ir laiks, interese un, galvenais, arī ietekme, veicinot rezolūcijas punktu izpildi, un, protams, arī politiķus. Kāpēc es tā saku? Ja pie darba galda apsēžas visi iesaistītie un ieinteresētie, rezultāts ir cits. Patlaban ir rezolūcija, ir kongresa rezolūcijas izpildpadome. Skatīsimies, kā veiksies, lai situācija neatkārtotos – pēc 2017. gada kongresa gadi ir ritējuši, bet no rezolūcijā iekļautā konkrēti paveikts maz.

Vēsturisko zemju likums sabiedrībā maz tiek skaidrots...

Administratīvi teritoriālās reformas, par ko jau iepriekš runājām, rezultāts sabiedrībā izsauca domu dalīšanos. Piemēram, Sēlijas iedzīvotāji sasparojās un vēlējās Sēlijas novadu. Viņiem to neļāva. Suiti izteica līdzīgu vēlmi, arī tam nebija atbalsta ne VARAM, ne Saeimā. Manuprāt, Vēsturisko zemju likums ir ATR kļūdu labojuma likums, ar mērķi dziedēt reformas cirstās brūces. Uz to cer arī vietējās kopienas, lai rūpētos par novadiem un arī visai Latvijai raksturīgām lietām. Jāraugās, cik finanšu līdzekļu likuma ideju īstenošanai (saņemtas ap 500) politiķi piešķirs. Piemēram, Sēlijas novads vēlas savu atsevišķu Kultūrkapitāla fonda programmu, patlaban tas “startē” pie Latgales. Tāpat, cerams, ka Varakļānu novads vairāk integrēsies Latgalē un varēs realizēt kultūras projektus.

Kāpēc Sēliju atstāja bešā?

ATR gaitā iestājos gan par suitiem, gan Sēlijas novada izveidi, bet reformas izstrādes gaitā nepiedalījos, tas jājautā citiem.

Pērn intervijā ar bijušo Tukuma novada mēru dzirdējām, ka dažādās norisēs Tukuma novads ir sadalīts tikpat dažādi – plānošanas reģions viens, Dziesmu svētku apriņķis cits utt. Vai likumā ir viesta skaidrība, kā šo sakārtot?

Ir vēsturisko zemju padome, kas izdomās un sastādīs plānu, ko un kā ar šī likuma starpniecību realizēt. Likuma iedzīvināšanai līdzekļi tiks paredzēti 2023. gadā.

Par pierobežu un tās iedzīvotāju televīzijas antenām jau runājām. Līdzīga lieta ir ar pierobežas skolām un to pastāvēšanas kritērijiem.

Latgales kongresa rezolūcijā ir punkts par skolu tīkla saglabāšanu. Jo īpaši Latgales pierobežā tas ir ļoti būtiski, lai tur būtu “dzīva vide”. Nevienam nav jāatkārto vai jāstāsta – kur ir skola, tur ļaudis.

Vai šie kritēriji ir tieši saistīti ar konkrētu vietu? Diemžēl, kritērijus sacer Rīgā, par to ietekmēto vietu zinot ļoti maz...

Tas ir jautājums bijušajiem izglītības un zinātnes ministriem, kuru darba laikā kritēriji tapa un kurus, diemžēl, daudzas mazās skolas neiztur. Es mācījos nelielā skolā – Dekšāres pamatskolā. Nevaru teikt, ka maza skola varētu nebūt pietiekami kvalitatīva vai tajā noteikti trūks pedagogu – manuprāt – jādod iespējas skoloties un studēt pēc iespējas tuvāk mājām un jānodrošina skolotāju atalgojums, braucot no skolas uz skolu, apvienojot slodzes. Pārvietojoties ar personisko auto no skolas uz skolu, tēriņi ir lieli, zinu dažu labu pedagogu, kas aptuveni 1/2 algas nobrauc degvielā. Tāpat, piemēram, lai kāda skola turpinātu pastāvēt, uz to tiek vesti bērni no attālāka ciemata garām cita novada vidusskolai. Šo saprast un sakārtot, domājot par valsts un it īpaši lauku nākotni, ir izglītības ministrijas pienākums.

Vārds “integrācija” bieži vien kaitina. Vai šis jautājums Latvijā ir risināts tālredzīgi?

Par integrācijas politiku varu teikt – tā ir bijusi uz pareizā ceļa. Tie, kas ir vēlējušies integrēties Latvijas procesos, ikdienas notikumos, kultūras dzīvē, to ir varējuši darīt. Arī apgūt valodu vai tās zināšanas papildināt. Otra jautājuma daļa – kas to gribēja un kas negribēja. Tie, kas ir izmantojuši dotās iespējas, ir konkurētspējīgāki... Nereti, jaunieši, kas sekmīgi iesaistījušies ekonomiskajā dzīvē un zina vairākas valodas, ir ar priekšrocībām, salīdzinot ar vidusskolnieku latvieti. Ja viss ir iespējams un pieejams, vērtēju, ka integrācijas politika bijusi pareiza. Ja kāds to nevēlējās, viņš nevēlēsies ne rīt, ne parīt... Ar varu nepiespiedīsi, lai ko mēs darītu. Viena lieta gan – runājot par medijiem krievu valodā – to informācija un saturs nedrīkstētu būtiski atšķirties no mediju satura latviešu valodā. Mēs dzīvojam vienā valstī. Kas ir noticis? Katrs ir mēģinājis savā veidā interpretēt notiekošo un savu izpratni par valsti un tās virzību.

Nereti un Krievijas agresijas Ukrainā dēļ jo vairāk dažādos veidos tiek piesaukta padomju laika paaudze... Ko ar šo darīt?

Informatīvā telpa – līdzīgi kā kultūra – ir gan izklaide, gan informācijas ieguve, katrs to dara sev ērtākā veidā. Krievu valodā informāciju patērējošiem piedāvājums loģiski ir krietni lielāks. Kas šo saturu piedāvā? Krievija un Baltkrievija. Pirms dažiem gadiem, kad nevienam ne prātā nenāca Krievijas iebrukums Ukrainā, likumdevējs bija kūtrs nelojālu TV kanālu slēgšanā. Daudzu telekanālu reģistrācijas vieta bija Lielbritānija, kas, savukārt, “neiespringa” ar attiecīgā kanāla sodīšanu vai slēgšanu. Nu arī Rietumeiropas valstis ir sapratušas, ka mediji tik ļoti un spēcīgi nosaka dienaskārtību, ka beidzot ir gatavas iesaistīties mūsu informatīvās telpas jautājumu risināšanā. Arī Saeima ir pieņēmusi attiecīgus grozījumus likumā. Skatīsimies nākotnē optimistiski!

Pievienot komentāru