Intervija ar Andreju Faibuševiču, ārstu, uzņēmēju Daugavpilī

Daugavpils vadības sastāva maiņas vēl šai deputātu sasaukumā pamanīja arī citviet Latvijā. Kāpēc tā notiek, par ko pilsētā nevar vienoties?

Varas maiņa ir skaidrojama ar iekšējām un personiskām interesēm, jo parasti to pavada amatu pārbīdes. Vēl pastāv iespēja, ka sastrādātas lielas ziepes un tālāk vairs nevar, un ieslēdzas pašsaglabāšanās instinkts. Strauja varas maiņa var ļaut sastrādāto noslēpt vai piegludināt.

Vai esmu ļoti apmierināts ar notiekošo Daugavpilī? Nē, daudz lietu varētu ritēt savādāk, arī ātrāk! Svarīgi, ka nav notikušas pārāk lielas nejēdzības, jo patiesībā arī tā bija iespēja. Šajā sakarā atcerēsimies, kāpēc, piemēram, Polija tik ļoti necieta 2008-2009. gada krīzē. Jo Polijā pastāvēja varas politiskā daudzveidība (citi varbūt sacītu – sadrumstalotība), kas attiecīgi izslēdza vienas partijas vai grupējuma politikas vai rīcības pārlieku dominanci. Daudz partiju prasīja daudz kompromisu. Līdzīgi pēdējos gados ir bijis Daugavpilī.

Bija laiki, kad Domē valdīja viena partija (Alekseja Vidavska laiki), tolaik pats strādāju pašvaldībā. Jāsaka – ne gluži slikti, ne arī labi! Daudz izdarīja, daudz nogremdēja. Daugavpils gadījumā par pilsētas attīstību var runāt kā par bānīti, kas lēnām pukšķina un tikpat lēnām kustas. Jo jāmeklē kompromisi – no rīta, pusdienā, vakarā un atkal no jauna...

Valstī jūtamas raizes, ja piecas partijas dala četrus deķa stūrus valdībā. Daugavpils Domē strādā trīs partiju pārstāvji un dara to pašu

Problēma ir apstāklī, ka liela daļa Daugavpils vēlētāju balso par postsovjetisku politiku un domāšanu. Manuprāt, pilsētā citai domāšanai vēl kādu laiku vietas nebūs. Nebūs, kā Liepājā vai Valmierā, kur attīstība notiek straujāk un skaidrāk. Strīdi vai, vienkāršāk sakot, “ņemšanās” norit it vecmodīgā “dārziņā”, ne citādi.

Piemēram, Daugavpilij nez kā “izdevās” iegādāties tramvajus no ar Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu saistīta ražotāja. Lieliski, vai ne? Eiropa deva naudu, kas pēcāk nonāca valstī, pret kuru ir iedarbinātas ES sankcijas. Malači, ideāli! Joprojām par to kauns. Man šāds risinājums principiāli nav skaidrs. Liepājā, piemēram, brauks Horvātijā ražoti tramvaji...

Cits stāsts: patlaban rit tramvaja līniju pārbūve, ir maršruts uz Daugavpils cietoksni, kas būtu “iztaisnojams”, pilsētā atrisinot virkni transporta problēmu. Runāju par to Domē. Ko man atbildēja domes pārstāvis? Jā, šāda (ļoti laba!!!!) doma esot bijusi jau sen, bet... pensionētie tantuki esot sākuši sūdzēties, ka pie logiem nu būšot troksnis. Saskrēja cienījama vecuma pensionāres, sakliedza, savāca parakstus un... tagad gan mēs neko tādu pilsētai izdevīgu nebūvēsim, jo otrreiz skatīt šo jautājumu vienkārši negribam.

Tā vietā, lai paskaidrotu un rīkotos, kā pilsētai vajag, skaidrotu skolēniem, studentiem, viņu vecākiem, sarīkotu normālu projekta popularizācijas kampaņu, no risinājuma atteicās, lai nebūtu saskarsme ar noraizējušamies kundzītēm... Tagad pārbūvē veco tramvaja līniju, sliedes iet pa jau tradicionāli autotransporta noslogotu ielu... Toties – iespējamās nepatikšanas no tantukiem izpalika.

Cits piemērs – nesen uzbūvētais Smiltenes ielas divlīmeņu satiksmes pārvads varēja būt tunelis. Pazemē paslēpts, vidi nedegradējošs. Bet nē – tas būs “dārgi” un “mums neesot pieredzes”. Toties vesels pilsētas kvartāls tagad pārvērsts par dzelzsbetona džungļiem, un vairākiem pilsētniekiem pārvada balsti nu ir tieši pie loga! 40 cm attālu no stikla. Tādi brīnumi notiek!

Postpadomju domāšana... Vai šis vārds vienmēr ir pareizi lietots?

Piekrītu, ka šo apzīmējumu lieto arī automātiski, neprasot nekādus pierādījumus. Tādi apzīmējumi mums radušies jau gana daudz, piemēram, pēdējā laikā lietotais “homofobs”.

Racionālā diskusijā divdomības lietot nevajadzētu, bet liela daļa norišu, kas raksturoja Alekseja Vidavska laikus Daugavpilī un viņa sekotāju gaitas šodien, ir saucamas vārdā “padomju”: pašvaldībā strādājošie cilvēki ir ar no padomju laikiem mantotu domāšanas veidu, proti, neuzplīties ar iniciatīvu, domāt vispirms par to, kā atbildēsi, atskaitīsies, skaidrosi, ne par to,– ko tava rīcība dos pilsētai. Tā ir viena no lielākajām problēmām Latvijā. Tā vietā, lai taptu labs, ne pārlieku lēts, bet LABS projekts (tilts, dzelzceļš, parks, cita būve...), kas stiprina vēlētāju ticību viņu izvēlētajam pārstāvim, pasākums tiek “noairēts” un labāk uztaisīts “nieks vai štrunts”, pēc tam pusgadu vai ilgāk maļot avīzēs un pētot: “kā mums tā sanāca, nekas labs, nekas skaists, kā tas gadījās...” Tā ir padomju domāšana!

Jāņem vērā arī tas, ka nelatviskajā informatīvajā vidē, kas, diemžēl, Daugavpilī ir absolūtā dominance, šī domāšana tiek nodota no paaudzes paaudzē! Tā nepazūd, kādam laikmetam noslēdzoties vai varai mainoties. Tā ir gana dzīvotspējīga!

Tas ir viens no iemesliem, kālab ģimenē es bērniem apzināti nemācīju krieviski. Viņi brīvi runā angliski un mazliet vāciski, bet krievu valodu vecākie bērni apguva dzīvē, jaunākā meita krieviski nerunā vēl šobrīd.  Jo, esot šajā informatīvajā vidē, ir, tēlaini sakot, kā dzīvot kūtī – neiekāpt mēslos būs pagrūti. Apgrozoties noteiktā informatīvajā telpā, tā tevi saindē ar sovjetisko vēstījumu un saturu, tādēļ labāk tajā neatrasties un pasargāt arī bērnus. Pie mums, Daugavpilī, diemžēl, tā ir!

Ierobežojumi, vīruss; šādi aizritējušais gads un Daugavpils

Naudu pelnu ar ārsta amatu un zināšanām, esmu saistīts ar klīniskajiem pētījumiem. Covid19 laiks mūsu industrijai ir kā “uzšāvis ar pātagu”: darba ir daudz, ļoti daudz un vēl mazliet.

Runājot par vietējo biznesu pilsētā, šis laikposms bijis smags. Daugavpilī ir valstī augstākais nelegālās nodarbinātības īpatsvars. Tas nozīmē, ka ir gana daudz cilvēku, kas, biznesam apstājoties, uz pabalstu vai atbalstu faktiski pretendēt nevar, jo viņi ekonomikā (attiecīgi arī valsts iestādēs) “neskaitās”. Viņu it kā nemaz “nav”. Citur gan arī dzīve nav salda, bet tas situāciju nerada vieglāku.

Par atkopšanos... Nezinu, vai esmu īstais cilvēks, kam par to runāt vai spriest. Biznesa “atbalstītāji” no Domes un LTRK pa laikam veic dažādas aptaujas, kurām neredzu jēgu. Piemēram, izklaides un ēdināšanas biznesa pārstāvjus, kas ar to pelnīja naudu... es patiešām neapskaužu, jo tur ir nobrucināts viss, kas iespējams. Kaut kā viņi “kuļas” ar ēdienu piegādēm... 

Pēc pirmā “lokdauna” pērn bija redzams, ka cilvēki ir izslāpuši pēc komunikācijas un socializēšanās, kas palīdzēja izturēt turpmāko...

Informācijas telpa. Vakcīnas un informācija. Daugavpilī vakcīnu bīstoties ir paši ārsti 

Statistika apstiprina: kur ir visvairāk vakcīnai neticīgo? Pareizi – Daugavpilī! Tas ir tiešākais rezultāts tam, ka cilvēki apgrozās tikai vienā informatīvajā telpā. Ar Daugavpili sacensties varētu tikai Krāslava... 

Mums ir lielākais procents cilvēku, kas vēlas potēties ar Sputņik. Statistiski mazākais procents mediķu, kas gatavi un vēlas vakcinēties, arī ir Daugavpilī. Tas ir pārsteigums, bet... mediķu sastāvu es labi zinu, jo no 1998. līdz 2001. gadam biju pilsētas galvenais ārsts. Vecie kadri pamatu pamatos vēl dominē. Lūk, rezultāts!

Ja cilvēki vēlas rakstīt par Daugavpili, un parādās neizprotamas lietas vai notikumi, pirmā lieta, par ko jāpadomā: kāds ir iedzīvotāju etno-lingvistiskais sastāvs. Nevar uzskatīt, ka “ar to nekas nav saistīts”. Ir saistīts un pat ļoti saistīts!

Medicīnas profesionāļi un nevēlēšanās vakcinēties. Vai ārsta zināšanas vienkārši zaudē citai informācijai?

Arī pasaulē eksistē domāšanas virzieni, kur cilvēki uzskata, ka vakcinācija nav glābiņš. Ko nozīmē ticēt zinātnei un zinātniekiem? Tas nozīmē: ticēt tiem zinātniekiem, kuriem gribam ticēt, un neticēt tiem, kam negribam. Kādas informācijas telpā medicīnas darbinieks apgrozās? Klāt pie visa “krāšņuma”, Daugavpilī no visiem ārstiem vēl varētu būt ap 15% Vitebskas medicīnas institūta absolventu, kas arī atstāj sekas.

Piemēram, ASV homeopātija ir oficiāli atzīta par “terapiju” (drīzāk – šarlatānismu), kas vienkārši nedarbojas. Pie mums ir homeopāti, kas savam arodam patiesi tic un mierīgi “ārstē”.

Kas Daugavpilī, pirmkārt, veicams pēc vēlēšanām?

Nevajadzīgi ieguldīto naudu atpakaļ nedabūsim, tas būtu skaidrs. 

Pirmais: vajadzētu izveidot sabiedrības un Domes komunikācijas platformu. Tā stiprinātu sajūtu: ar pašvaldību var sazināties un gūt informāciju no pirmavota. Sabiedrība mūsu pilsētā pašsaprotamu iemeslu dēļ ir ļoti pakļauta baumām. Tādēļ precīza un skaidra informācija no “pirmajām rokām” ir ļoti, ļoti svarīga. Jo tā baumas cērt saknē!

Nākamais: akcenti sociālajā budžetā jāmaina no sociālās palīdzības pensionāriem uz sociālo palīdzību bērniem. Tas jādara, jo ātrāk, jo labāk! (Brīvpusdienas, transports par brīvu utt.) Būtu maināma līdzšinējā prakse, kad pensionāri var pretendēt uz visu, uz ko vien iedomāti var pretendēt. Ir vajadzīgs precedents: kāds skaidri pasaka: “Stop!”

Bērni nav vēlētāji! Pensionāri ir...

Tas ir publiskās saziņas jautājums: ja neesi gatavs pārliecināt citus par savu lēmumu, domei netuvojies! Vēl būtu nepieciešami daži ļoti acīm redzami (taustāmi) sekmīgi pasākumi vai projekti. Daugavpils cietoksnis darbojas un attīstās pareizā virzienā – tas ir labi! Kas vēl? Jādomā un jāanalizē, kāds projekts pilsētā patiešām “strādās”! Būtu labi “dabūt” kādu ražotāju ar pasaulē zināmu vārdu. Ja tāda iespēja tiktu atrasta, es pat izpirktu zemi, sakārtotu infrastruktūru un darītu visu, lai šis ražotājs pie mums atnāktu. Lai ko tādu “dabūtu gatavu” būtu vērts nolīgt skautu brigādi, kas brauktu pa pasauli un skatītos, meklētu, interesētos: vai plānojiet ražotni Eiropā, vai jūs interesētu Daugavpils?

Kā nelielais uzņēmējs, es noteikti pašvaldības līmenī oficiāli izbeigtu māņu stāstus par “vienādo konkurenci”. Vienādās konkurences Latvijā nebūs, kamēr būs Rīga un Pierīga. Rīgas reģions un pārējā Latvija konkurences ziņā ir ļoti nevienādi, un, jo tālāk no Rīgas, jo apstākļi ir nelabvēlīgāki.

Es ieviestu pat zināmā mērā agresīvu savējo (vietējo) uzņēmēju lobēšanu. Pilsētas svētkos visas labākās vietas izpērk kas? Lietuvieši. Daugavpils vietējais uzņēmējs “tup kaktiņā pie sētas”. Vai tas ir normāli? “Tas ir vāks!” Vietējie ir jāatbalsta un, kad viņi būs apmierināti, tad domāsim par pārējiem. Deklaratīvā “vienādā konkurence” ir valsts mēroga problēma un ir pilnīgas blēņas. Ja es esmu Daugavpils pašvaldības (pašu valdības!!!) pārstāvis un man algu maksā daugavpilieši, tostarp, Daugavpils uzņēmēji, ar kādām tiesībām es nedodu priekšroku viņiem, bet, piemēram, Ķekavas novada (Lai piedod man ķekavnieki!) pārstāvjiem. Pašvaldībai jāstrādā pašu cilvēkiem!

Dzelzceļš un tālredzība. Dzelzceļa līdz Krustpilij un Daugavpilij elektrifikācijas projekts pačabējis

Domāju, tas ir valsts mēroga jautājums, ko lemj Rīgā. Man personiski nav skaidri iemesli elektrifikācijas projekta norakšanai... Savulaik, jaunībā, ir daudz braukts ar vilcieniem un jau tad radās jautājums: “Kāpēc “električka” iet tikai līdz Aizkrauklei?” Elektrifikācija asociējas ar vilcienu kustības biežumu un ātrumu: visiem būtu labāk. Vēl... cerēsim, ka reiz nojauktos dzelzceļus pārbūvēs... uz Eiropas platuma sliedēm.