Intervija ar Kristapu Klausu, ekonomikas ministra padomnieku, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektoru
Runāt par tautsaimniecības un ražošanas attīstību nav populāri, nesen intervijā, būdams vēl Saeimas deputāts, teica tagadējais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.
Šeit jārunā par atšķirīgām cilvēku grupām. Ir cilvēki, kas zina, kā pelna naudu. Ir cilvēki, kas uzskata, ka naudas pelnītāji laiku ne vienmēr pavada lietderīgi vai ka nopelnīto naudu tērē ne gluži pareizi. Ir cilvēki, kas uzskata, ka nopelnīt vienmēr var vairāk, bet paši to nedara. Un ir cilvēki, kas domā, ka nauda rodas bankomātos. Šķiet, Tečeres kundze ir teikusi, ka sociālistu galvenā problēma ir: vienmēr pārdalei ar laiku beidzas citu nopelnītā nauda. Diemžēl, tā ļaužu grupa, kas zina, kā pelnīt, kļūst mazāka. Zinu, ka valsts augstākajā ierēdniecībā un politikas veidotājiem kaut neliela sapratne par ekonomikas likumsakarībām ir! Bet – ja runājam par popularitāti vai vēlmi būt mīļam un jaukam: šādā gadījumā tautsaimniecība ir tēma, ko labāk neskart, par ko nerunāt! Tiesa, kas tiesa!
Ar vārdu tautsaimniecība parasti saprot t.s. “lielo” naudas pienesumu. Ja nerunājam par lieliem vai maziem uzņēmumiem, bet salīdzinām, piemēram, rūpniecību un amatniecību, vērojamas gana interesantas lietas. Amatniecība sabiedrības acīs ir bijusi krietna un mīļa un ar laiku taps jo mīļāka! Ir nācies darba gaitās sastapt ne vienu vien cilvēku, kas nopietni uzskata: Latvijas ekonomiku var balstīt uz “Kalnciema kvartāla” tirdziņa stilu. Proti, runa nav par lielisko pasākumu un ļoti labo tirdziņa ideju, bet par domu: uzadīsim pāri zeķu, noaudīsim linu galdautu, iemarinēsim ķiploku ziedus un pārdosim ārzemniekiem par, piemēram, 300 eiro gabalā! Pārdodot piecus pārus zeķu, piecus galdautus vai piecas burciņas, mēs varētu veidot un stabilizēt valsts ekonomiku! …
Tas tā nav un nebūs! Tas ir sapnis, ko var sapņot, ne vairāk! Šādi – sapņaini – ekonomika neveidojas nevienā Eiropas valstī! Bet – tie, kas smagi un pamatīgi strādā, diemžēl, top arvien nepopulārāki. Tas ir fakts!
Piemēram: degradētas teritorijas sakopšana un rūpnīcas uzcelšana, kurā, Dievs, nedod, kūpēs skurstenis. Vietējam iedzīvotājam šī platība paliks slēgta un degradēta teritorija; ja rūpnīcas vietā taps veloceliņš, parks vai kultūras nams, skaidrs, ka alternatīva ražošanai būs simpātiskāka, bet tie būs izdevumi, kuriem nauda jānopelna citādi.
It bieži piesauktais uzņēmēja gēns un tā pārtraukšana uz 50 gadiem. Ko Tu par to domā? Par padomju laikiem visu nez vai uzzināsim, bet arī tad, protams, attiecīgos un nereti bīstamos apstākļos bija cilvēki, kas “prata darboties un šiverēt” (to laiku sarunvalodā)!
Ļoti filozofisks jautājums! Manuprāt, uzņēmēja gars vai gēns nav zudis, katrs cilvēks piedzimst savādāks un arī vienas ģimenes bērni attīstītās kā atšķirīgas personības! Domāju, nevienā sabiedrībā nekad nav bijis ļoti liels skaits uzņēmēju! Arī pie mums to dara tie, kam ir interese un prasmes! Pieļauju, mums trūkst kas cits. Ja paskatāmies uz 30 neatkarības gadiem, kas pagājuši, katra desmitgade bijusi pilnīgi savādāka! 90. gados t.s. “vilku kapitālisms”, lieliska iespēja nopelnīt lielu naudu un tikpat liela iespēja tikt pie “gludekļa iedeguma, sērskābes sejā vai melna kapakmens”. Katra desmitgade bija jau ar citām iespējām un izaicinājumiem. Latvijas sabiedrība mainās, ceru, uz labu, tā top pieredzējušāka un mācās. Pieredze, zināšanas un iemaņas, kas lieliski noderēja 90. gados, ir faktiski neizmantojamas 2020. gadā! Piemēram, laiks pirms interneta un tagad! 90. gados bija lielākas iespējas dēļ nepiesātinātā tirgus, lētās izmaksas ļāva pieļaut lielākas komerckļūdas, bet tajā pašā laikā kriminālā situācija un neformālie soda veidi bija nežēlīgi. Patlaban tirgus gandrīz visās jomās ir piesātināts. Bija laiks, kad darbiniekiem varēja maksāt produkcijā, jo naudas nebija; šodien tas ir pilnīgi neiespējami! Ja kāds uzņēmējs mēģinātu ilgāku laiku neizmaksāt algu, viņam ir ātri rastos problēmas un nebūtu darbinieku! Katram laikam savas iespējas! Nedomāju, ka mēs kā nācija būtu noplicināti un uzņēmēja gēns būtu zudis! Tā nav! Mums ir zudis “lielo iespēju laiks”, kad varēja ātri tikt pie lielas naudas, bet vēl nav pienācis tas laiks, kad valsts sistēma būtu tik precīza un stabila kā Šveices pulkstenis.
Kas būtu uzsverams: demogrāfijas un novecošanās jautājums ir aktuāls arī citviet, ne tikai pie mums! Pie tam, noveco arī uzņēmēji! Tās sievas un vīri, kas 90. gados izveidoja uzņēmumus un joprojām nopietni strādā, ir sasnieguši vai viņiem tuvojas atpūtas laiks. Redzamas divu veidu stratēģijas: vieniem ir biznesa pārņēmēji un turpinātāji, kur redzams (labā nozīmē) jaunās paaudzes “izsalkums” parādīt un pierādīt; ir uzņēmumi, kuru īpašnieki mantiniekus neredz, te var vērot zināmu sastingumu vai inerci – uzņēmums strādā, viss it kā notiek, ienākumi ir stabili, bet jūtama doma “manam mūžam pietiks, vairs neriskēšu!” Latvijā vēl nav labi strādājoša biznesa pārdošanas modeļa, kad biznesu viegli pārdot! “Attīstība” skan labi, bet tā vienlaikus ir zināms risks pazaudēt jau iesākto!
Jāsaka, Latvijas kapitālam piederošajā tautsaimniecības sadaļā manis aprakstīto palēnināšanos, “viedo lēnīgumu” var manīt arvien vairāk! Tas rada bažas! Jācer, ka it ātri nonāksim situācijā, kur arvien lielāka nozīme būs profesionālai vadībai, profesionāliem vadītājiem! Šobrīd, ja runājam par mazo un vidējo biznesu, nereti īpašnieks ir arī vadītājs, finanšu direktors un pārdošanas organizētājs. Šis modelis ir labs, bet spēj uzturēt un funkcionēt tikai noteikta lieluma biznesā!
Kad tiki aicināts tapt ministra padomnieks, noteikti domāji, par ļoti, ļoti svarīgo veicamo! Kā sokas?
Ideju bija daudz! Ļoti daudz! Liela daļa neizdevās, lai gan ministrs uzklausīja, saprata un atbalstīja, un virzīja Ministru Kabinetā, bet – demokrātijā “strādā” kolektīvie lēmumi ar balsu vairākumu! Par šo arī var spriest filozofiski. Piemēram, viena lieta, kas atbalstu, diemžēl, neguva: sakārtot darba nespējas lapu jautājumu. Latvijas uzņēmēji atšķirībā no uzņēmējiem Lietuvā un Igaunijā apmaksā krietni lielāku darba nespējas dienu skaitu. Tas rada it nozīmīgu ietekmi darbaspēka atalgojuma fondam! Ja uzņēmējiem vajadzētu izvēlēties: vai subsidētās darbavietas, vai mazāks apmaksāto darba nespējas dienu skaits, nešaubīgi, viņi izvēlētos otro! Tas būtu vienkārši realizējams, tas neietekmētu nedz konkurenci, nedz taisnīgumu. Diemžēl, politikā pirms lemšanas nereti domās tiek “pārskaitītas” vēlētāju balsis un rēķināta lēmumu ietekme. Vēlētājam starpības nekādas, vēlētājs izmaiņas nepamanītu – vai darba nespēju apmaksā valsts vai uzņēmējs. Politiķiem lēmums nešķita pieņemams!
Pozitīvā lieta: tā sauktā “garā nauda”, kas gan nebūs plaši pieejama visiem uzņēmējiem, bet būs iespējams uz termiņu, lielāku par 10-15 gadiem, aizņemties līdzekļus ieguldījumiem. Tas ļaus būt drosmīgākiem noteiktos investīciju projektos!
No premjera šogad dzirdēts, ka “naudas ir tik daudz, kā nekad”, un – “nauda būs”! Rodas iespaids, ka ne visi saprot, ka nauda jānopelna, nauda jāatdod. Tai pašā laikā idejas ierobežot, liegt un neļaut ne tikai meža nozarē skan it bieži. Kur ir līdzsvars?
Šie jautājumi gan ir nošķirami, lai arī visi kopā ietekmē tautsaimniecības attīstību! “Nauda ir, nauda būs!” ir īstermiņa stāsts! Tas ir zināms atvieglojums gan augstākajai ierēdniecībai, gan uzņēmējiem, gan politiķiem, kas (liela daļa) ir piedzīvojuši 2008.-2009. gada krīzi, un ne viens vien atceras 1997.-1998. gada notikumus! Iepriekšējās krīzes bija uz izmisuma vai maksātnespējas robežas. Piemēram, 2008.-2009. gadā Valsts Kasē naudas pietika pāris mēnešiem pensiju izmaksai, kad nauda būtu beigusies! Šogad bija kredītlimits, nauda atradās Valsts Kases kontos, bija iespēja aizņemties uz ļoti izdevīgiem noteikumiem, ņemot vērā valsts it pozitīvos finanšu rādītājus. Vismaz pēdējā aizņēmuma gadījumā mums nauda būs jāatdod mazāk nekā aizņēmāmies! Tā sakot – “nauda ir” – bija ļoti cilvēciska atvieglojuma nopūta!
Otrais: politiķi, atceroties iepriekšējās krīzes, varēja nopūsties, ka nebūs nepieciešami smagi un nepopulāri lēmumi! Nebūs jāsamazina izdevumi, nebūs jādomā par 200 000 Latvijas iedzīvotāju – valsts un pašvaldības sektorā strādājošiem, kuru atalgojumu tas skartu, nebūs jārunā par nodokļu pieaugumu.
Nauda bija kontā un nedz pirmais, nedz otrais faktors neiestājās! Nezinot, kā viss attīstīsies, nebaltai dienai nauda bija!
Jā, tika sadzirdēts arī premjera paustais: naudas ir tik daudz, kā nekad! Tā kā Latviju Covid19 pārlieku neskāra, neskaitot ierobežojumus, radās dabiskā vēlme: tērēt! Šo vēlmi esam realizējuši. Sabiedrībai tika radīta pārliecība, ka politiķi ieklausās un uzklausa, un meklē labāko tērēšanas veidu. Tas viss radīja sajūtu, ka naudu vajag tam, tam un vēl kam... Tas it ātri radīja vilšanos, jo TIK daudz naudas (naudas visam) nebija! Ja ātri un nekonkrēti runā par 4 miljardiem: apmēram ¼ daļa palika rezervē, plānojot, ka nodokļu ieņēmumi gadā nebūs plānotie, bet izdevumi nesamazināsies (plānoto izdevumu segšanai); pieļaujami, ka nākamgad būs līdzīgi – kaut kas jānoglabā nākotnei; vairāki lēmumi Covid19 ietekmē, kas citā laikā būtu neiespējami (atbalsts AirBaltic)… Šādi skaitot, 4 miljardi nemanāmi “beidzas”…
Kad strādājām pie uzņēmējdarbības attīstības plāna, daudz pāri palicis nebija! Tad arī bija vilšanās, jo varēja taču izdarīt vēl to un to…
Nedrīkst aizmirst, ka mums ir piecu partiju koalīcija! Katrs ministrs raugās, kā atskaitīties par savu sektoru un, tie, kas cieši saistīti ar valsts sektoru, vērtē: cik naudas ministrs ir dabūjis (atnesis) nozarei! Tas nozīmē spēju politisko cīņu!
Vienu brīdi pastāvēja nopietns risks, ka ekonomikas sildīšanas plāns saglabās vārdu “ekonomika” nosaukumā vien! Premjeram, finanšu, zemkopības un ekonomikas ministriem beigu beigās izdevās kaut cik to visu saglābt!
Kas meža nozarē tuvākajā laikā būs aktuāls? Piemēram, koksnes tirgus.
Par tirgus lietām labāk klusēt, jo pastāv iespēja, ka līdz mūsu sarunas publicēšanai būs apmests kāds kūlenis un viss sacītais jau būs pagātne! Tirgos ir ļoti lielas neskaidrības, 2008.-2009. gadā situācija bija saprotamāka un prognozējamāka. Šobrīd “tirgus ceļš” ir ļoti līkumots un redzamība ir ap 100 m, ne tālāk! Pat lielas starptautiskas organizācijas, kam ir gana dažādu resursu, piemēram, OECD, jūnijā sagatavotajās prognozēs tuvākajam gadam ietver divus scenārijus: viens Covid19 uzliesmojums vai divi. Jābūt modram! Ja ņemam vērā, ka Eiropas un pasaules izpratnē mūsu uzņēmēji, lielākoties, ir vidējie un mazie (Jā, Latvijā tos uzskatām par lieliem!), viņiem ir liela priekšrocība – spēja ātrāk reaģēt un ātrāk pielāgoties! Tas ļautu mums no problēmsituācijām iziet “sausākām kājām”, salīdzinot ar konkurentiem. Piemēram, somiem meža nozarē patlaban klājas ļoti smagi!
Ja runājam par tuvāko laika periodu, nozarei jāsaprot, kā pielāgosimies visām jaunajām politikām un stratēģijām, kas līdzīgi lavīnai veļas pār mūsu galvām! “Zaļais kurss”, bioloģiskās daudzveidības stratēģija, domas par kopēju meža politiku Briselē. Nav jautājums vai tie atnāks, bet gan cik ātri spēsim pielāgoties jaunajiem pasaules noteikumiem. Tie “būs klāt”! Tas nebūs vienkārši!
Jaunie noteikumi nāks un būs. Ietekmēt vai mainīt būs grūti vai neiespējami?
Es uz šo raugos kā upi. Mūsu spēkos nav mainīt straumes virzienu, būs jāpielāgojas. Varam pamainīt kādu līkumu, paātrināt vai palēnināt kādā vietā tecējuma ātrumu, bet bez katastrofas upi apstādināt mums nebūs pa spēkam. Tādēļ prātīgāk ir lūkoties, kā samazināt zaudējumus un izmantot jaunās iespējas.
Kritiska attieksme vai tās trūkums pret Eiropas institūciju idejām un dokumentiem. Vai Latvijā viss tiek precīzi un saprotami analizēts?
Analīze notiek, to darba gados LKF esmu manījis un esmu par to pārliecināts! Tā kā esam cilvēki, daudzi no mums ļoti mīl Žannu d’Arku ar nosacījumu, ka paši nebūsim Žanna! Ir gatavība sūtīt kādu kaujā un vēlāk uzcelt tam pieminekli, ja pašam nav jāpiedalās! Kaujas neuzvar ģenerāļi vai viens varonis! Kaujas uzvar karapulki, karavīri!
Eiropas dokumenti. To ir daudz! Protams, visvienkāršāk ir rakstītajam piekrist! Ja ir spēcīgas nozaru organizācijas, kas visam seko līdz, brīžos, kad nav labi, tās reaģē. Es to zinu un redzu! Daudzas sākotnējās idejas ir mainītas! Lielās cīņas lielākā daļa sabiedrības – vienalga, par kuru nozari ir runa, neredz! Sabiedrība nezina dokumentu melnrakstus vai pirmsākumus. Piemēram, Eiropas Koksnes regula: ja atceras sākotnējo plānu – tas bija ļoti utopisks un neizpildāms. Pieņemtais variants kaitinošs, vietām utopisks, bet kopumā Latvijas ražotājiem izpildāms. Ir vēl rinda dokumentu, kuru tapšanā un izmaiņās ieguldīts liels darbs, bet beigu beigās ar tiem var sadzīvot. Bet tie, kas nav bijuši procesā, redz tikai beigu rezultātu un kritizē tā nepilnības.
Runājot par varoņiem, varam atcerēties kaut pēdējās Saeimas vēlēšanas 2018. gadā. Bija virkne partiju, no kurām dažas ļoti veiksmīgi startēja, kas lieliski spēja parādīt, kas valstī nav kārtībā! Uz to balstījās kampaņa! Kampaņas bija precīzas, daudz kam varēja piekrist. Partijām, kas nonāca Saeimā un varēja ķerties pie darba – sakārtot – pēkšņi tapa skaidrs: “Tas nav tik vienkārši izdarāms!” Ja Latvijā aktīvi un enerģiski iedziļinās visos dokumentos, to saturu var ietekmēt! Tos nevar pagriezt pretēji vai ignorēt, bet mainīt, uzlabot un ietekmēt var!
Vēl: Rīga mums sagādā mazāk galvassāpju, salīdzinot ar Briseli. Te jāņem vērā, ka Eiropas Savienība ir valstu apvienība, kurā katrs jebko vērtē pēc personiski pieredzētā un piedzīvotā. Piemēram, francūzim kūdras purvi ir kas ļoti īpašs, kur jāsargā katrs kvadrātmetrs. Latviešiem svēts koks ir ozols un ozolu birzis ir sargājamas. Ja latvietis mēģina savā izpratnē iejaukties Eiropas ozolu saimniecībā, francūzis saķers galvu! Līdzko francūzis ķeras pie purviem, satrauksimies mēs.
Pēdējā laika modes lieta: ja kāds slikti izsakās par mūsu mežiem un mežkopjiem, tas ir labi un pareizi! Kolīdz sāc runāt sīkāk, skaidrs, ka cilvēkam par mežiem zināšanu nav, tās ir saukļu, plakātu un literāru darbu līmenī. Nozarei uzbrūk un mērķtiecīgi.
Mēs esam mežu nozares ļaudis un, ja par mums vai mūsu darbu ko nepatiesu saka, to uztveram personiski un saasināti. Bet, ja es aprunājos ar saviem radiem un draugiem, kas ar mežiem nav saistīti, viņi šo “uzbrukumu” nav pamanījuši. Mēs to jūtam un manām! Nevaru sacīt, ka esam nonākuši īpašā uzmanības lokā. Diskusijas nereti ir asas, ir karstasinīgi nozares pārstāvji, ir karstasinīgi oponenti, kas ir saprotami, jo mežu mums ir ap 53% teritorijas! Ja ikdienā ko redzi, pēc laika uzskati, ka zini! Līdzīgi kā daudzi autobraucēji, atrodoties sastrēgumos, nevilšus top satiksmes eksperti, jo zina, kas būtu organizējams savādāk!
Bet – pēdējo gadu laikā arvien vairāk ir jūtama sabiedrības domāšanas maiņa: cilvēkiem iegūstot zināmu labklājības līmeni, viņi sāk skatīties uz lietām un notikumiem mazāk pragmatiski. Kā jau minēju: cilvēku acīs populārāka top, piemēram, amatniecība, salīdzinot ar rūpniecību! Koksnes produktu izstādēs apmeklētāji vairāk laika velta koka tauriņiem, salīdzinot ar iedziļināšanos koka māju būvē! Manuprāt, koka mājas šķērsgriezums daudzkārt interesantāks apskates objekts, salīdzinot ar koka tauriņu! Izstādes apmeklētāji domā savādāk!
Bet, protams, ir lietas, ko nespēju izprast. Emocionāli labi saprotams stāsts: putnu ligzdošanas periods un mežistrāde. Tas būtu skaidrs, bet… Nesen biju Sēlijā, netālu apkārt staigāja stārķis, salauztu spārnu. Vietējie satraucās, ka tik tas nebūtu “viņu stārķis”, jo kā palikušais viens izbaros stārķēnus. Jā, tas bija emocionāli un labi saprotami! Bet – kad pajautāsi pārliecinātam ornitologam: ko ar šo stārķi darīt, atbildēs – dabiskā atlase! Kad runājam par putnu ligzdošanas laiku, tiek minēti “skaisti skaitļi”, kas skan spēcīgi. Ja skatāmies, ka pavasaros mežistrāde ietekmē ap 0,7% teritorijas, tas neskan un nav daudz. Īpaši ja salīdzina ar to pašu dabisko atlasi.